Aizvēris durvis, doktors Peins jautaja: Mērij, vai tu esi traka? Kur tev prāts tā uzvesties!
- Ka, lūdzu? Vai tiešām tas vecais pielīdējs tevi apstulbojis?
- Kurš tad tā atraida piedāvājumu! Gribi, lai projekts izdzīvo, vai negribi?
- Tas nebija nekāds piedāvājums, doktore Malone versmaini atbildēja, bet ultimāts. Dariet, kā lieku, vai ari viss pagalam! Un, Oliver, Dieva dēļ, kur nu vēl ne visai smalkie draudi un mājieni par valsts drošību un tamlīdzīgi vai tiešām tu neapjēdz, kur tas mūs novestu?
- Man šai lietā, kā radās, ir vairāk sapratnes. Ja tu atteiksies, šo iestādījumu jau neslēgs. Vienkārši pārņems savās rokās. Ja esam izraisījuši interesi, kā viņš teica, būs arī vēlme turpināt. Vienīgi tiks uzstādīti viņu noteikumi.
- Bet viņu noteikumi būtu… es paredzu, aizsardzība, ļ Dieva dēļ viņi taču grib atklāt jaunas cilvēku nogalināšanas metodes. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica par apziņu: viņš vēlas ar to manipulēt. Es tur iekšā nejaukšos, Oliver, nemūžam!
- Viņi to panaks šā vai tā, bet tu būsi zaudējusi darbu. Palikdama tu varētu ievirzīt visu godīgākās sliedēs. Turklāt pieliktu klāt savu roku! Tu darbotos tālāk!
- Bet vai tev galu galā nav vienalga? doktore Malone brīnījās. Ja nemaldos, ar Ženēvu viss jau sarunāts?
Izbraucis ar pirkstiem cauri matiem, Olivers teica: Nu, nav vēl sarunāts. Nekas nav parakstīts. Un tagad jau būtu pavisam citi apgriezieni būtu žēl visu pamest, kad, manuprāt, saksim darboties pa īstam…
- Ko tu tur runā?
- Es nerunāju…
- Izdari mājienus. Kā to lai saprot?
- Nu… Doktors Peins izmeta loku pa laboratoriju, plātīdams rokas, raustīdams plecus un purinādams galvu. Nu, ja tu ar viņu nesadarbosies, tad to darīšu es, viņš beigās teica.
Mērija brīdi klusēja. Un tad pateica: Ak tad tā, man viss skaidrs!
- Mērij, man jādomā par…
- Protams, kā tad citādi!
- Ne jau tā…
- Nē, nē.
- Tu nesaprati.
- Sapratu gan! Viss ir bezgala vienkārši. Apsoli darīt, ko viņš tev liek, saņem stipendiju, es aizeju, bet tu pārņem visu kā direktors. Tas taču ir dabiski. Tev būs lielāks budžets. Daudz jaunas, kolosālas tehnikas. Pusducis
zinātņu doktoru tavā pakļautibā. Lieliski! Tā tu rīkosies, Oliver. Uz priekšu! Bet, kas attiecas uz mani, es nepiedalos. Smird!
- Tu neesi…
Taču Mērijas sejas izteiksme Oliveru apklusināja. Novilkusi balto virsvalku un pakārusi to uz durvīm, doktore ielika somā dažas papīra lapas un neatvadījusies devās prom. Tiklīdz Mērija bija aizgājusi, Olivers, paņēmis sera Čārlza vizītkarti, pacēla telefona klausuli.
Dažas stundas vēlāk, faktiski — īsi pirms pusnakts, doktore Malone, novietojusi automašīnu pie pētniecības institūta ēkas, devās uz sānu durvīm. Tiklīdz viņa pagriezās, lai kāptu augšā pa kāpnēm, no blakusgaiteņa iznira vīrietis, tā pārbiedēdams doktori, ka viņai gandrīz vai izkrita no rokām soma. Viņš bija formas tērpā.
- Kurp jūs ejat? vīrietis prasīja.
Viņš stāvēja tieši ceļā vīrs ar masīvu miesas būvi. Viņa acis zem cepures zemās malas tikpat kā nebija redzamas.
- Uz savu laboratoriju. Es te strādāju. Kas jūs tāds esat? mazliet dusmigi, mazliet izbiedēti zinātniece atbildēja.
- Drošības dienests. Vai personas apliecība jums ir?
- Kas par drošības dienestu? Es no šīs ēkas izgāju šopēcpusdien pulksten trijos, un tad, kā parasti, dežurēja tikai viens šveicars. Apliecība man būtu jāpieprasa no jums. Kas jūs te nozīmējis? Un kāpēc?
- Lūk, mana apliecība, teica vīrietis, parādīdams karti tik aši, ka nebija iespējams neko izlasīt. Parādiet savējo!
Doktore Malone pamanīja, ka vīrietim pie gurna ir maks ar mobilo tālruni. Bet varbūt šaujamierocis? Ak, nu gan īsta paranojas slimniece! Lai nu kā, bet vīrietis uz viņas jautājumu neatbildēja. Uzstādama viņa tikai modinās aizdomas, tagad galvenais taču iekļūt laboratorijā jānomierina šis kā suns, doktore nodomāja. Parakņājusies somā, Mērija sameklēja kabatas portfeli.
- Vai šī derēs? viņa jautāja, uzrādīdama karti, ko parasti izmantoja barjeras iedarbināšanai autostāvvietā.
Drošībnieks uzmeta ašu skatienu.
- Kas jums te nakts vidū darāms? viņš neatlaidās.
- Esmu atbildīga par eksperimenta norisi. Periodiski jāpārbauda dators.
Likās, ka vīrietis meklē ieganstu, lai viņu aizturētu, bet varbūt tikai izrādīja savu varu. Beidzot pamājis, drošībnieks pakāpās malā. Doktore smaidīdama devās uz priekšu, bet vīrieša sejā nepakustējās ne vaibsts.
Sasniegusi laboratorijas durvis, doktore Malone vēl drebēja. Šai ēkā savu mūžu nav bijis citu drošības pasākumu kā tikai slēdzene pie durvīm un padzīvojis šveicars, un doktore labi zināja, kam jāpateicas par izmaiņām. Tas savukārt nozīmēja, ka viņai ir pavisam maz laika viss jānokārto tūlīt, jo, tiklīdz kāds apķersies, ko viņa dara, ceļš uz šejieni būs slēgts.
Doktore aizslēdza aiz sevis durvis un nolaida logu aizkarus. Ieslēgusi detektoru, viņa izņēma no kabatas disketi un ielika to datorā, kas kontrolēja Alu. Nepagāja ne minūte, un doktore Malone jau sāka darboties ar cipariem ekrānā, vadīdamās daļēji pēc loģikas likumiem, daļēji uzminēdama. Pusi programmas viņa bija izstrādājusi mājās, šim nolūkam ziedodama visu vakaru; komplicētais uzdevums bija tikpat sarežģīts, kā pārvērst trīs ceturtdaļas vienā veselā.
Beigās doktore, atglaudusi no acīm matus, piestiprināja pie galvas elektrodus un tad, izvingrinājusi pirkstus, sāka klikšķināt pa taustiņiem. Viņa jutās saspringti bikla.
Sveiki. Neesmu pārliecināta, ko daru. Varbūt tas ir neprāts.
Vārdi paši kārtojās ekrāna kreisaja pusē, un tas bija pirmais pārsteigums. Doktore neizmantoja Word programmu, būtība ar lielu līkumu apiedama operējošo sistēmu, lai kāds formāts tiktu uztiepts vārdiem, viss notika bez doktores ziņas. Zinātniece juta, ka uz kakla saslienas matiņi, viņa pilnībā apzinājās ēku sev visapkārt: gaiteņi slīga tumsā, ierīces stāvēja dīkā, dažādi eksperimenti notika automātiski, datori vadīja testus un ierakstīja rezultātus, gaisa kondicionieris pārbaudīja un pielāgoja mitrumu un temperatūru, visi kanāli un cauruļvadi, un kabeļi, ēkas artērijas un nervi, bija nomodā un modri… var teikt, viņiem piemita apziņa.
Doktore Malone mēģināja vēlreiz.
Mēģinu ar vārdiem darīt to pašu, ko agrāk darīju ar prāta stāvokli, taču
Doktore nepaguva pabeigt teikumu, kad kursors, aiztraucies uz ekrāna labo pusi, uzrakstīja:
Uzdod jautājumu.
Tas notika gandrīz vai acumirklī.
Doktore jutās, ka iegājusi telpā, kuras nav. Augums no galvas līdz kājām trīcēja šoka. Pagāja labs brīdis, līdz viņa nomierinājās tiktai, ka varēja atsākt. Un tad atbildes
pašas šavas pāri ekranam uz labo pusi, gandriz pirms viņa bija beigusi uzdot jautājumus.
TOC \o "1-3" \h \z Vai jūs esat Ēnas? Jā.
Tie paši Liras Putekļi? Jā.
Un vai tā ir tumšā matērija? Jā.
Vai matērijai ir apziņa? Acīmredzot.
Vai tas, ko šorīt teicu Pareizi. Bet tev vairāk
Oliveram, manas domas jājautā, par cilvēku evolūciju, vai
Doktore Malone apstājās, dziļi ieelpoja, pagrūda krēslu atpakaļ, atslābināja pirkstus. Likās, ka sirds tūdaļ pat izlēks no krūtīm. Nekas no tā, kas te notiek, taču nav iespējams sievietes zināšanas, prata apsvērumi, viņas zinātnieces apziņa mēmi brēca: nē, tas nav iespējams! Tā nemēdz būt! Tu sapņo! Un tomēr ekrānā mirgoja viņas jautājumi un kāda cita prāta atbildes.