- Jādomā, ka tiešām tā. Tad nu viss kārtībā, doktore Peina.
Pakāpies malā, policists ļāva doktorei atraisīt telts durvis. Mērija cerēja, ka policists nepamanīs viņas roku trīcēšanu. Piespiedusi mugursomu krūtīm, viņa iegāja teltī. Apmānīt sargu nu, tas tā kā būtu, taču, ko viņa tur atradīs par to Mērijai nebija ne jausmas. Viņa bija domājusi, ka te būs arheoloģiski izrakumi, mironis, meteorīts, taču nedz sapņos, nedz nomodā Mērija nebija cerējusi ieraudzīt aptuveni kvadrātmetru lielu atveri gaisā, nedz pamirušu pilsētu pie jūras, kas, iekāpjot citā pasaulē, pavērās viņas acu priekšā.
13 Eshetrs: dievu iznicinātājs
kad uzlēca mēness, raganas sāka burties, lai sadziedētu Vila brūces. Viņas pamodināja zēnu un pieteica nolikt nazi zemē tā, lai uz tā krīt zvaigžņu gaisma. Lira sēdēja turpat līdzās, apmaisīdama virs ugunskura verdošu katlu ar zālītēm, un, kamēr citas raganas, plaukšķinādamas un kājas piesizdamas, ritmiski brēca, Serafina, sakņupusi pār nazi, skaļā balsī neganti kliedza: Nazīt! Tēraudu tev izplēsa no Zemes mātes iekšām, uguni tad kūra, rūdai lika virt, lika raudāt tai, asiņot un plūst, kala to un laidināja, ledusaukstā ūdenī iemeta, ēzē iekšā cepināja,
līdz tavs asmens tapa asinssārts, apdedzis!
Pēc tam atkal ūdens tevi sāpināja,
vēl vienreiz, tad atkal,
līdz tvaiki miglā mutuļoja
un ūdens žēlastību diedelēja.
Un, kad vienu ēnu sašķēlēji
trīssimt tūkstoš mazās ēnās,
tapa skaidrs, ka esi gatavs tu,
tad par smalko tevi nosauca.
Bet, nazīt, ko gan izdariji tu?
Asins vārtus vēri, vaļā plaši laidi! Nazit, māte tevi ūjina iz pašām zemes iekšām, iz šahtam dziļākajām, alām, iz tērauddzemdes slepenas. Jel ieklausies!
Serafina atkal piesita kāju zemei, saplaukšķināja ar citām raganām, un no visu rīklēm izlauzās mežonigas gaudas, kas pāršķēla gaisu kā ķetnas. Vils, sēdēdams raganu lokā, juta, ka pār muguru skrien auksti šermuļi.
Un tad Serafina Pekkala vērsās pie paša Vila, abām rokām satverdama viņu aiz ievainotās plaukstas. Kad ragana atsāka dziesmu, Vils gandrīz vai sarāvās, tik griezīga šķita augstā, skaidrā balss, un Serafinas acis spoži mirdzēja bet zēns sēdēja nepakustēdamies, ļaudamies burvestībai.
-Asinis! Mani paklausiet! Pārtopiet, esiet ezers tagad, nevis upe. Svaigā gaisā tikušas, mitējieties! Receklīgu sienu būvējiet, būvējiet to stipru, asinis lai notur tā. Asinis, jūsu debess galvaskausa jums, jūsu saule acis atvērtas, jusu vējš elpa krūtīs,
asinis, jusu pasauli iesledz robeža. Tur ar palieciet! Vilam likās, ka ik auguma šūna atsaucas raganas pavēlei, un viņš pievienojās, mudinādams noplūstošās asinis ieklausīties un klausīt.
Serafina, saņēmusi Vila roku, pavērsa to pret dzelzs katliņu virs uguns. Virs katliņa mutuļoja rūgteni tvaiki, un Vila ausīs skanēja viras negantā burbuļošana. Bet Serafina turpināja dziesmu:
Ozolmiza, zirneklīša zīds, zemes sūna, sāls zāle — cieši ņemiet, grodi sieniet, stingri turiet, saslēdzieties, durvis aizbultējiet, vārtus aizdariet, asins sienu stindziniet, asins recekļpludus susiniet!
Pēc tam ragana, paņēmusi savu nazi, pāršķēla jaunu alksni visā tā garumā. Ievainotais baltums atvērts spīdēja mēnesnīcā. Iesmērējusi kūpošo šķīdumu šķēlumā, ragana koka puses no saknes līdz galotnei saspieda atkal kopā. Alksnis atkal bija vesels.
Vils dzirdēja, ka Lira noelšas, un pagriezies ieraudzīja citu raganu tā bija cieši satvērusi zaķi, kas locīdamies stīvējās pretī. Mežonīgi pārgriezis acis, dzīvnieks elsa un nikni spārdījās, taču raganas rokas nepazina žēluma. Vienā rokā spīgana turēja zaķa priekšķepas, otrā viņa bija sagrābusi pakaļkājas un nu stiepa satracināto dzīvnieku taisnu, ar raustošos vēderu uz augšu.
Serafina ar nazi pārvilka garausim pār vēderu. Vilam sametās nelabi, bet Lira centās valdīt Panteleimonu, kas līdzjūtībā pats bija pārtapis zaķī un tagad, saslējies pakaļkājās, spurojās Lirai klēpī. īstais zaķis, acis izvalbījis, aprima, krūtis tam cilājās, iekšas spīdēja.
Tikmēr Serafina paņēma novārījumu, iepilināja to nelīdzenajā brūcē un ar pirkstiem rētu aizvēra, nogludinādama pār to mitro akotu, līdz no rētas nepalika ne zīmes.
Ragana, kas turēja zaķi, atslābināja tvērienu un maigi nolika dzīvnieku zemē, kur tas sapurinājies metās laizīt sānu, tad, noraustījis ausis, sāka skrubināt zāles stiebru, juzdamies viens visā pasaulē. Te pēkšņi garausis, laikam pamanījis, ka atrodas cilvēku ielokā, kā bulta šāvās prom un, atkal juzdamies vesels, žigli aizlēca tumsā.
Lira, mierinādama Panteleimonu, palūkojās Viļā un saprata: viņš zina, ka zāles jau gatavas. Vils pastiepa roku un, kad Serafina kūpošo viru pilināja uz asiņojošajiem pirkstu stumbeņiem, novērsās, un vairākas reizes aprauti ieelpoja, tomēr nesarāvās.
Tiklīdz vātis bija pilnībā piesūcinātas, ragana rētām piespieda pievilgušās zālītes un cieši apsaitēja brūces ar zīda strēmeli.
Lieta bija darīta buršanās bija galā.
Pārējo nakts daļu Vils nogulēja ciešā miegā. Bija auksti, bet raganas sarausa zēnam virsū lapas, un Lira gulēja lidzās, cieši piespiedusies viņam pie muguras. No rīta Serafina uzlika rētai jaunu apsēju, un zēns pēc raganas sejas izteiksmes centās izdibināt, vai brūce dzīst, taču Serafinas Pekkalas seja bija rāma un bezkaislīga.
Uzreiz pēc maltītes Serafina berniem paziņoja raganu lēmumu: tā kā viņas šajā pasaulē ir ieradušās meklēt Liru un viņas sargu, tad palīdzēs Lirai veikt uzdevumu, kas Serafinai bija tapis zināms, proti, aizvadīt Viļu līdz tēvam.
Tad viņi devās ceļā, un tā bija lielākoties klusa iešana. Lira vispirms piesardzīgi palūdza padomu aletiometram un uzzināja, ka mērojams krietns gabals kalnu virzienā, kas pacēlās līdzās milzīgam līcim. Nevienu reizi nebijuši tik augstu virs pilsētas, ceļotāji neapzinājās, cik izlocīta var būt krasta līnija; sākumā šķita kalni slīgst lejpus apvārsnim, tomēr vēlāk, kokiem kļūstot aizvien retākiem un pienākot pie lejup krītošas nogāzes, acīm pavērās zilga jūra līdz augstajiem, zilajiem kalniem, kas bija viņu mērķis, bija bezgala tālu.
Runāt viņi tikpat kā nerunāja. Lira bija iegrimusi meža dzīves vērošanā — no dzeņiem un vāverēm līdz pat sūnu glodenītēm ar rombveida plankumiem pār muguru, savukārt Vilam visu sparu paņēma soļošana. Lira ar Panteleimonu nebeidza vien spriest par Viļu.
- Mēs taču varējām ielūkoties aletiometrā, teica Panteleimons, kad viņi abi piestāja uz takas palūkot, cik tuvu nepamanīti var pienākt klāt jaunam briedēnam, kas grauza dzinumu atvases. Mēs nesolījām neko nedarīt. Un mēs viņam varētu uzzināt daudz ko. Mums to vajadzētu darīt viņa, nevis sevis labā.
- Neesi muļķis, atsaucās Lira. Tas jādara mums, pats jau viņš to nelūgs. Tu esi vienkārši patmīlīgs un ziņkārīgs, Pan!
- Tā ir pārmaiņa. Parasti jau tu esi tā godkārīgā un ziņkārā un man tevi jāatrunā. Kaut vai toreiz Džordanas atpūtas telpā. Man neparko negribējās iet tur iekšā.
- Kā tev šķiet, Pan, ja mēs tur nebūtu iegājuši, tas viss nebūtu noticis?
- Nē. Direktors lordu Ezrielu noindētu, un līdz ar to viss būtu galā.
- Jā, droši vien… Bet kā tu domā, kas īsti ir Vila tētis? Kāpēc viņam ir tik svarīga loma?
- Tur jau tas āķis! Mums tas nekavējoties jāizzina!
Lira kļuva domīga. Varbūt kādreiz tiešām biju savtīga, viņa novilka, taču, manuprāt, Pan, es mainos.