- Nemainies gan!
- Varbūt tu… Klau, Pan, ja es mainos, tavas pārvērtības beigsies. Pie kura veidola tu domā apstāties?
- Pie blusas, cerams.
- Beidz, vai tad tev nav ne mazākās nojausmas, kas tu varētu būt?
- Nē, un man tas ir vienalga!
- Tu esi saīdzis, jo nedaru to, ko gribi tu.
Panteleimons kļuva par cuku un sāka rukšķēt, kviekt un sprauslāt, līdz Lira neizturēja un iesmejas; pēc tam, pārtapis vāverē, dēmons skrēja līdzās meitenei, lecot no zara uz zaru.
- Ka tu domā, kas ir viņa tēvs? Panteleimons nerimās. Vai nebūs no tiem, ko esam satikuši?
- Iespējams. Bet viņš ir saistīts ar kaut ko tiešām nozīmīgu, gandrīz tikpat nozīmīgu kā lords Ezriels. Neapšaubami. Lai nu kā skaidrs, ka tas, ko darām mēs, nav mazsvarīgi.
- Ej nu sazini, Panteleimons nepiekrita. Varam tā domāt, bet zināt jau nezinām. Putekļus meklēt izšķīrāmies vien tāpēc, ka nomira Rodžers.
- Zinām gan, ka tas ir svarīgi! Lira kaismīgi iebilda un pat piecirta kāju. — Un ari raganas zina. Visu šo gaisa gabalu viņas mērojušas tikai tāpēc, lai sargātu mani un palīdzētu! Savukārt mums jāpalīdz Vilam atrast tēvu. Tas ir svarīgi! Pats zini, ka tā ir, citādi jau nelaizītu viņam brūces. Un vispār kāpēc tu tā darīji? Tu pat nepalūdzi man atļauju. Neticēju savām acīm, kad ieraudzīju tevi to darām.
- Tāpēc, ka Vilam nav dēmona, bet tobrīd tas viņam bija vajadzīgs. Un, ja tu būtu kaut uz pusi tik apķērīga, kā pati iedomājies, būtu to zinājusi!
- Vispār jau es zināju, Lira atzinās.
Tad saruna pārtrūka viņi panāca Viļu, kas bija apsēdies uz akmens līdzās takai. Panteleimons, partapis mušķērājā, sāka laidelēties starp koku zariem, bet Lira jautāja: Vil, kā tu domā, ko tie bērni tagad darīs?
- Mums jau pakaļ neskries. Pārbijušies no raganām līdz nāvei. Varbūt dosies atkal klejojumos.
- Jā, varbūt… Tomēr nazi viņi tik ātri neaizmirsīs. Ta dēļ viņi var mums sekot.
- Lai! Nazi viņiem tāpat nedabūt, nu vairs ne. Pats to sākumā negribēju. Taču, ja ar to var nogalināt Rēgus…
- Andželika man jau no paša sākuma neiedvesa uzticību, Lira nevainīgi izmeta.
- Tā jau bija, Vils piekrita.
- Jā, nudien… beigās man tā pilsēta bija līdz kaklam.
- Es, to atradis, jutos kā septītajās debesīs. Neko labāku nespēju iztēloties. Bet padomā tik, tur visu laiku mudžēja Rēgi, taču mēs to pat nenojautam…
- Lai nu kas, bet bērni manu uzticību ir zaudējuši, Lira turpināja. Cik atceros, Bolvangarā tā nebija lai ko darīja pieaugušie, lai cik nelāgi rīkojās, bērni izturējās citādi. Tik nežēlīgi viņi nebija. Tomēr tagad mani pārņem šaubas. Tādā situācijā bērnus vēl nebiju redzējusi, kas ir, tas ir.
- Es gan, teica Vils.
- Kur? Savā pasaulē?
-Jā, Vils, juzdamies neveikli, atbildēja. Lira pieklususi nogaidīja, un zēns turpināja: Kad mātei uznāca melnie. Mēs ar viņu, vai zini, dzīvojām divatā, bez tēva. Viņa bieži iztēlojās to, kā īstenībā nebija, un sāka darīt kaut ko pavisam bezjēdzīgu protams, nejau pret mani. Dažkārt māte kā uzburta gribēja kaut ko pasākt vai sāka uztraukties, vai atkal baidījās no katra nieka, un es parasti viņai palīdzēju. Kaut vai pieskarties visam margām parkā vai saskaitīt krūmam lapas un tamlīdzīgi. Ne jau vienmēr ar māti bija tik ļauni. Lai nu kā, baidījos, ka citi var uzzināt, ka māte ir tāda; man šķita, ka tad viņu aizvedīs prom, tāpēc centos pieskatīt viņu, slēpt. Nevienam par to nebildu ne vārda.
Reiz mātei uzmācās bailes, kad manis nebija klāt un nevarēju viņai palīdzēt. Es biju skolā. Māte izgāja laukā, mugurā neko īsti neuzvilkusi, pati to nemanīdama. Un daži puikas no mūsu skolas gadījās viņai ceļā un sāka…
Vila seja dega. Viņš neapzināti sāka staigāt turp un atpakaļ, novērsās no Liras, zēna balss iedrebējās, acis metās slapjas. Pēc briža Vils turpināja: Viņi māti spidzinaja, gandrīz tāpat kā tie bērni pie torņa kaķi… Nosprieduši, ka māte ir traka, gribēja viņai nodarīt pāri, varbūt pat nogalināt es nebrīnītos par to. Māte nebija tāda kā visi, viņi to ienīda. Lai nu kā, es māti atradu, pārvedu mājās un nākamajā dienā izplucos ar puiku, kas bija šī pasākuma barvedis. Izkāvāmies, salauzu viņam roku, laikam izdauzīju pat dažus zobus īsti neatceros. Grasījos piekaut arī pārējos. Savārīju īstas ziepes, tomēr sapratu, ka labāk apstāties ja nu viss nāktu gaismā? Es domāju skolotājus un varas iestādes viņi dotos pie mātes sūdzēties, atklātu, kā ar viņu ir, un pēc tam aizvestu prom. Tāpēc izlikos, ka nožēloju, skolotājiem tikai pateicu, ka vairs tā nedarīšu. Viņi mani sodīja par kaušanos, bet es klusēju. Par spīti visam, tomēr noturēju māti drošībā. Neviens cits, izņemot tos puikas, neko nenojauta, un viņi zināja, ko darīšu, ja šie izpļāpāsies; zināja, ka nākamreiz viņus nositīšu, ka ar kāvienu cauri netiks. Nedaudz vēlāk mātei kļuva labak. Neviens neko neuzzināja.
Lai nu kā, pēc šī notikuma es bērniem neuzticējos, ne vairāk kā pieaugušajiem. Tie arī ir tikpat nadzīgi uz ļauniem darbiem. Tāpēc, redzot bērnu izdarības Čigaces pilsētā, nemaz nejutos pārsteigts.
Bet, kad ieradās raganas, gan nopriecājos.
Vils atkal apsēdās, uzgrieza Lirai muguru un, aizvien vairīdamies meiteni uzlūkot, pārlaida pār acīm plaukstu. Lira izlikās to neredzam.
Vil, viņa teica, tas, ko stāstīji par māti… Un Tulio, kad viņam piekļuva Rēgi… Un, kad tu vakar teici, ka, tavuprāt, Rēgi ieradušies no tavas pasaules…
- Ja. Tas viss ir bezjēdzīgi. Māte jau nav traka. Puikas noturēja viņu par vājprātīgu, izsmēja, centās nodarīt sāpes, bet tā nemaz nav traka viņa nav. Mātei tikai uznāk bailes, vienīgi es nesapratu, no kā. Un mātei allaž vajadzēja darīt kaut ko ērmotu ej nu sazini, kāpēc, bet viņa jau laikam zināja. Piemēram, skaitīt lapas, un Tulio jau vakar ari skaitīja, tikai akmeņus. Varbūt tā viņi centās atvairīt Rēgus uzgriežot muguru kaut kam biedējošam, cenšoties aizrautīgi interesēties par akmeņiem un to, kā tie sader kopā, vai lapas krūmā it kā, ja vien spētu saskatīt šīs nodarbes svarīgumu, viņi būtu drošībā. Nezinu. Šķiet, tā varētu būt. Bet bija arī kas cits, kas māti biedēja, kaut vai tie vīri, kuri nāca mūs aplaupīt; lai nu kā, kaut kas līdzīgs Rēgiem tomēr tas ir. Varbūt tiešām musu pasaulē ir Rēgi, tikai mēs tos neredzam, neesam devuši tiem vārdu, bet viņi pastāv un neliek mieru manai mātei. Tāpēc vakar, kad aletiometrs ziņoja, ka mātei nekas nekaiš, es no sirds nopriecājos.
Vils atri elpoja, ar labo roku cieši satvēris maksti naža spalu. Lira neteica neko, un arī Panteleimons klusēja.
- Kad tu īsti uzzināji, ka tev jādodas meklēt tēvu? Lira pēc mirkļa jautāja.
- Jau sen, Vils atbildēja. Iestāstīju sev, ka viņš atrodas ieslodzījumā un man jāpalīdz viņam izbēgt. Es izdomāju garas rotaļas, kurās to paveicu; šis pasākums dažkārt ilga pat vairakas dienas. Vai arī viņš atradās uz vientuļas salas; tad kuģoju turp un vedu viņu mājās. Un tēvs skaidri zināja, kas darāms, jo sevišķi ar māti; viņai kļūtu labāk, tēvs rūpētos par māti un mani, man atliktu vien iet skolā un iedzīvoties draugos, un beidzot man būtu gan māte, gan tēvs. Tā es no laika gala centos sev iestāstīt: tiklīdz izaugšu, došos meklēt tēvu… Un māte allaž atkārtoja, ka saņemšu no tēva mantiju. Viņa tā mēdza teikt, gribēdama mani uzmundrināt. Es nezināju, ko tas nozīmē, tomēr izklausījās svarīgi.
- Vai draugu tev nebija?
- Kā man varēja būt draugi? — zēns jautāja, neviltoti pārsteigts. Draugi… Viņi taču nāk pie tevis uz mājām, pazīst tavus vecākus un… Dažu labu reizi viens otrs zēns varēja aicināt mani pie sevis uz mājām, es varēju iet vai neiet, taču nevarēju atbildēt ar to pašu. Tāpēc jau man nebija neviena drauga. Es gan gribēju… man bija kaķis, Vils turpināja. Cerams, ka viņam viss labi. Cerams, viņu kāds pieskata…