- Kas tas par vīru, ko tu nogalināji? Lira smagi pukstošu sirdi jautāja. Kas viņš tāds bija?
- Nezinu. Ja reiz nogalināju, man vienalga. Viņš to bija pelnījis. Viņi ieradās divatā. Nāca bez sava gala uz mūsmājām, mocīja māti, līdz viņu atkal pārņēma bailes, trakāk nekā jebkad. Gribēja izdibināt visu par tēvu, nelika māti mierā. Nemaz nezinu, vai viņi bija no policijas vai vēl no kurienes. Sākumā šķita, ka tie ir kādas bandas locekļi, kas iedomājušies, ka tēvs aplaupījis banku un varbūt paslēpis mājās naudu. Bet naudu jau viņi neprasīja, tikai papīrus. Karoja tēva sūtītās vēstules. Vienudien abi ielauzās mūsmājās, un tad es apķēros, ka citur mātei būs drošāk. Saproti, meklēt palīdzību policijā es nevarēju, viņi aizvestu māti prom. Nezināju, ko iesākt.
Tāpēc beigās vērsos pie vecās kundzes, kas mācīja man klavierspēli. Neviens cits man prātā neienāca. Palūdzu, vai māte var palikt pie viņas, un tad māti tur aizvedu. Manuprāt, viņa par māti rūpējas, kā nākas. Tikmēr pats atgriezos mājās meklēt vēstules. Es zināju, kur māte tās nolikusi, atradu, bet viri atkal atnāca un ielauzās mūsmājās. Tas notika naktī vai agri no rīta. Mēs ar Moksiju nobēgām kāpņu galā, Moksija ir mans kaķis. Moksija iznāca no guļamistabas; es to pat nemanīju, arī vīrs ne, un, kad es viņam iebelzu, Moksija viņu paklupināja, un vīrs nogāzās līdz kāpņu apakšai…
Bet es laidos lapās. Un tas arī viss. Nebūt negrasījos viņu nogalināt, bet, ja to izdarīju, man vienalga. Aizlaidies ierados Oksfordā un atradu to logu. Tas notika tāpēc, ka ieraudzīju citu kaķi un apstājos to pavērot, kaķis jau logu atrada pirmais. Ja es viņu nebūtu ieraudzījis… Gluži kā mājās — ja Moksija nebūtu īstajā brīdi iznākusi no guļamistabas…
Ja, novilka Lira, tev paveicās. Bet mēs ar Panu nupat spriedām, kas notiktu tad, ja es Džordanā nebutu noslēpusies atpūtas telpas drēbju skapī un nenoskatītos, ka direktors ber vīnā indi. Tad jau ar mums itin nekas nebūtu noticis…
Vils ar Liru klusēdami sēdēja uz apsūnojuša akmens; caur veco priežu rindām saule meta slīpus starus, un viņi abi domāja, cik daudzas sīkas nejaušības un sagadīšanās atvedušas viņus uz šejieni. Katra nejaušība taču varēja aizvest pa citu ceļu. Varbūt citā pasaulē Vils Sanderlendas avēnijā nebūtu pamanījis logu, būtu noguris, nomaldījies un aizklīdis līdz Anglijas centrālajām grāfīstēm, līdz viņu tur notvertu. Tikmēr blakuspasaulē Panteleimons būtu pārliecinājis Liru atstāt atpūtas telpu un lords Ezriels tiktu noindēts, arī Rodžers paliktu dzīvs un kāpelētu ar Liru pa jumtiem, un rotaļātos alejās citā, mūžam nemainīgā Oksfordā.
Nu Vils jutās pietiekami spēcīgs, lai ceļu turpinātu, un viņi virzījās tālāk pa taku, dziļa meža klusuma ieskauti.
* * *
Ceļā Vils ar Liru pavadīja visu dienu, atpūzdamies, iedami tālāk un atkal atpūzdamies. Koki auga aizvien retāk, zeme rādījās klinšaināka. Lira pārbaudīja aletiometru ierīce ieteica doties tālāk virziens bija pareizs. Pusdienlaikā ceļotāji nonāca Rēgu netraucēta ciemā; kalnos ganijas kazas, citronkoku birzs meta ēnu uz akmeņiem klātu zemi, upē plunčājas bērni, kas, ieraudzījuši meiteni skrandainā apģērbā un bālu zēnu mežonīgām acīm un asinīm notašķītā krekla ar cēlu, pelēku suni pie sāna, klaigādami skrēja pie mātes.
Pieaugušie izturējās piesardzīgi, tomēr labprāt piekrita par vienu Liras zelta ķēdīti pārdot maizi, sieru un augļus. Raganas turējās savrup Vils ar Liru gan zināja, ka briesmu gadījumā tās nekavējoties būs klāt. Kārtējā Liras tirdznieciskā darījuma laikā veca sieva pārdeva viņiem divas kazādas blašķes un smalku audekla kreklu, un Vils, ar atvieglojumu šķīries no netīrā T krekla, nomazgājās ledaini aukstajā upē un pēc tam apgūlās saulīte apžāvēties.
Atspirguši viņi turpinaja ceļu. Zeme nu rādīja skarbāku vaigu, ēnu nācās meklēt klinšu aizsegā, nevis zem kupliem koku vainagiem; cauri kurpju zolēm spiedās zemes karstums. Saule uzstājīgi spīdēja acīs. Jo augstāk kalnā, jo solis metās gausāks, un, kad, saulei skarot kalnu apmali, acu priekšā atklājās neliela ieleja, viņi nolēma tālāk neiet.
Norausušies lejā pa nogāzi, ne reizi vien teju zaudēdami pamatu zem kājām un pēc tam lauzdamies cauri biezoknim un pundurrododendriem, kam spīdīgo, lekno tumšzaļo lapu un tumšsārto ziedu ķekaru vidu smagi zumēja bites, Vils ar Liru vakara mijkrēslī nonāca aizaugušā pļavā, kas robežojās ar upi. Ar rudzupuķēm, genciānām, gundegām biezi cauraugusī zāle sniedzās viņiem līdz ceļiem.
Vils kāri tvēra upes gaisu un tad apgūlās. Ilgāk nomodā palikt viņš nespēja, taču arī gulēt ne galva reiba, pāri visam klājās svešāda migla, bet roka smeldza un pukstēja.
Un pats ļaunākais brūces atsāka asiņot.
Serafina apskatīja roku, pielika ievainojumam vēl zālītes un savilka zīdu stingrāk nekā jelkad, taču šoreiz viņas sejā jautās rūpes. Vils negribēja neko jautāt kāda tam būtu jēga? Viņš jau tāpat saprata, ka burvju vārdi nav līdzējuši, un gan jau Serafina pati arī to zina.
Kad uzkrita tumsa, Lira apgūlās cieši līdzās Vilam un zēns izdzirdēja klusu murrāšanu. Meitenes dēmons kaķa veidolā, ķepiņas pievilcis sev klāt, gulēja pēdu, divas atstatu no Vila, un zēns nočukstēja: Panteleimon?
Dēmons atvēra acis. Lira pat nesakustējās. Panteleimons atčukstēja: Jā?
- Pan, vai es miršu?
- Raganas tev neļaus nomirt. Nedz arī Lira.
- Bet burvestība neiedarbojās. Joprojām zaudēju asinis. Necik daudz vairs, ko zaudēt, nebūs atlicis. Atkal asiņo, un tas neapstāsies. Man bail…
- Lira gan nedomā, ka tu būtu nobijies.
- Tiešām?
- Viņa uzskata tevi par drosmīgāko cīnītāju, kāds vien redzēts, tikpat drosmīgu kā Joreks Bērnisons.
- Tad jau es savas bailes nedrīkstu izrādīt, Vils atbildēja. Brīdi klusējis, viņš piebilda: Manuprāt, Lira ir drosmīgāka par mani. Man šķiet, viņa ir mans visu laiku labakais draugs.
- Viņa par tevi domā tāpat, atčukstēja dēmons.
Un tad Vils aizvēra acis.
Lira gulēja nepakustēdamās, taču acis viņai tumsā bija plati atvērtas un sirds smagi dauzijās.
Kad Vils atkal saka apzinaties notiekošo, visapkārt vēl melnoja tumsa un roka sāpēja kā vēl nekad. Uzmanīgi pieslejies sēdus, viņš ieraudzīja turpat netālu degam ugunskuru, pie kura Lira uz zarainas nūjas centās sagrauzdēt maizi. Uz iesma cepās arī pāris putnu, un, kad Vils nosēdās blakus, līdzās viņiem piezemējās Serafina Pekkala.
- Vil, ragana ierunājās, pirms ēd ko citu, notiesā šīs lapas!
To sacīdama, Serafina sniedza zēnam riekšavu mikstu, rūgtu lapu, kas atgādināja salvijas. Viņš klusēdams tās sakošļāja un ar grūtībām norija. Tas bija audus savelkošs līdzeklis, nu Vils jutas možāks, vairs tā nesala, un tas vien bija ko vērts.
Viņi apēda ceptos putnus, par garšvielu izmantodami citronu sulu, pēc tam viena no raganām atnesa kalna pakājes akmeņos salasītas mellenes un viņas visas sasēdās ap ugunskuru. Sākās klusa saruna; dažas bija lidojušas augstu izlūkos, un viena spīgana bija pamanījusi virs jūras lidojošu balonu. Lira, to dzirdot, saausijās.
- Skorsbija kunga balons? viņa jautāja.
- Grozā manījām divus vīrus, taču attālums bija par lielu, lai noteiktu, kas viņi ir. Ap balonu biezēja vētras mākoņi.