Lira sasita plaukstas. Ja ieradīsies Skorsbija kungs, meitene teica, mēs, Vil, varēsim lidot! Ai, cerams, ka tas ir viņš! Mēs pat nepaguvām atvadīties, un viņš bija tik laipns… Tā gribas viņu atkal satikt, tik tiešām…
Ragana Juta Kamainena klausījās ar spulgaci dēmonu-sarkankrūtiti uz pleca nule dzirdētais Lī Skorsbija vārds atsauca viņas atmiņā meklējumus, kuros Lī bija devies. Viņa bija ragana, kura mīlēja Staņislavu Grummanu un kuru tas bija atraidījis, Serafina Pekkala bija paņēmusi Jutu Kamainenu līdzi uz šo pasauli, lai viņa savā pasaulē nenogalina Staņislavu Grummanu.
Serafina laikam bija ievērojusi vēl kaut ko, jo roka sastinga pusceļā, un, tāpat kā visas pārejās raganas, Serafina pacēla galvu. Vils ar Liru sadzirdēja vārgu jo vārgu nakts putna saucienu ziemeļu pusē. Taču tas nebija putns raganas acumirklī saprata, ka tas ir dēmons. Serafina Pekkala piecēlās, vērīgi lūkodamās gaisā.
Manuprāt, tā būs Ruta Skādi, viņa teica.
Neviens nerunāja, visi dziļajā klusumā ausidamies bija izstiepuši kaklu.
Un tad atskanēja vēl viens brēciens, jau tuvāk, tad trešais, un līdz ar to visas raganas, paķērušas mākoņpriedes zarus, strauji pacēlās gaisā. Visas, izņemot divas, kas stāvēja tuvāk un, uzvilkušas lokā bultas, palika sargāt Viļu un Liru.
Kaut kur tumsa virs galvas norisinājās kauja. Jau pēc dažām sekundēm kļuva dzirdama lidojuma švīkstoņa, bultu svilpieni, ņurdēšana un sāpēs, dusmās vai pavēlot paaugstināta balss.
Un tad, nobūkšķēdams tik pēkšņi, ka nebija laika atlēkt malā, no debesīm viņiem pie kājām nokrita radījums dzīvnieks ar sīkstu ādu un savēlušos vilnu, ko Lira atpazina kā klinšu rēgu vai kaut ko tamlīdzīgu.
Radījums krītot bija lauzis sprandu, no sāniem tam rēgojās bulta, tomēr, vēl grīļodamies, ar plokošu ļaunprātību tas metās virsū Lirai. Raganas šaut nedrīkstēja, jo tā varēja trāpīt Lirai, bet Vils piesteidzās pirmais un ar nazi cirta ļaunprātim radījuma galva nokritusi apmeta pāris kūleņu. Gaiss ar burbuļojošu nopūtu atstāja klinšu rēga plaušas, un viņš nogāzās zemē beigts.
Visi pacēla skatienu. Karotāji bija nolaidušies zemāk, uguns gaismā varēja manīt ašu, kustīgu melna zīda, kailu locekļu, zaļu priežu skuju un pelēkbrūnas, kreveļainas ādas virpuli. Kā raganas spēja noturēt līdzsvaru, zibenīgi grozoties, apstājoties un tad metoties uz priekšu, to Vils nekādi nespēja aptvert.
Vēl viens klinšu rēgs, tad trešais ievēlās upē vai tuvākajās klintīs un miris sastinga; atlikušie vairīdamies un čerkstēdami aizlaidās tumsā, uz ziemeļiem.
Pēc dažiem mirkļiem piezemējās Serafina Pekkala kopā ar raganu pulku un daiļu, melnmatainu spīganu negantām acīm, kuras vaigi dega dusmās un satraukumā.
Jaunpienācēja, ieraudzījusi bezgalvaino klinšu rēgu, nospļāvās.
No mūsu pasaules viņš nav, — daiļā ragana teica, nedz arī no šīs. Draņķa preteklis. Tādi savairojušies tūkstošiem kā mušas… Un kas būtu šī meitene? Vai mazā Lira? Un tas zēns?
Lira raganas skatienam atbildēja bezkaislīgi sirds gan iepukstējās straujāk, jo Ruta Skādi tik lieliski parvaldija sevi, ka ikvienā, kas atradās viņas tuvumā, izsauca atbildes trīsas.
Pēc tam ragana pievērsās Vilam, un viņš sajuta tikpat intensīvu kņudoņu, tomēr zēna sejā, tāpat kā Lirai, nepakustējās ne vaibsts. Rokā Vils joprojām turēja nazi, un ragana, ieraudzījusi, ko viņš ar to izdarījis, pasmaidīja. Vils iedūra nazi zemē, lai attīrītu to no nekrietnā radījuma asinīm, un pēc tam noskaloja upē.
Ruta Skādi ierunājās: Serafina Pekkala, esmu tik daudz uzzinājusi viss vecais mainās vai mirst, vai izplēn. Jutu izsalkumu…
Viņa ēda kā dzīvnieks, aši mezdamās uz cepto putnu atliekām un stūķēdama mutē riekšavām maizi, noskalodama visu leja ar lieliem malkiem upes ūdens. Kamēr Ruta Skādi ieturējās, dažas raganas, aiznesušas beigto klinšu rēgu prom, no jauna iekūra ugunskuru un pēc tam iekārtojās uz sargāšanu.
Pārējās sasēdās Rutas Skādi tuvumā klausīties, ko viņa tām pavēstīs. Ruta Skādi pastāstīja, kas notika pēc tam, kad viņa aizlidoja tikties ar eņģeļiem, un par ceļojumu uz lorda Ezriela cietoksni.
Māsas, tā ir lielākā pils, kādu vien var iztēloties, bazalta vaļņiem, kas slejas debesīs, baltiem lielceļiem, kuri turp satek no visām debespusēm un pa kuriem brauc šaujampulvera, pārtikas un ieroču vezumi; kā viņš to paveicis? Manuprāt, lords Ezriels gatavojies ilgu laiku, veselu mužību. Sācis to jau pirms mūsu dzimšanas, māsas, lai gan ir krietni jaunāks par mums… Bet kā tas iespejams? Nezinu. Nespēju aptvert. Man šķiet, viņš izrīko laiku, piespiež to ritēt ašāk vai atbilstoši savai iegribai palēnina.
Uz šo cietoksni dodas visdažādākie karotāji no visas pasaules. Vīrieši un sievietes, jā arīdzan kaujas gari un apbruņoti radījumi tādus savu mužu nebiju redzējusi: ķirzakas un pērtiķi, milzu putni ar indīgām spalvām; tik sveši radījumi, ka es pat nevaru iedomāties, kā viņus sauc. Un citās pasaulēs arī ir raganas, māsas, vai jūs to zinājāt? Runāju ar raganām no pasaules, kas it kā atgādina mūsējo, tomēr stipri atšķiras. Šīs raganas nedzīvo ilgāk par mūsu necilo mūžu, un viņu rindās redz arī vīriešus, vīriešus-raganas, kas lido tāpat kā mēs…
Rutas Skādi vēstījums iedvesa Serafinas Pekkalas klana raganās godbijību, bailes un neticību. Bet Serafina viņai ticēja un mudināja stāstīt tālāk.
- Ruta Skādi, bet vai lordu Ezrielu satiki? Vai spēji līdz viņam aizkļūt?
- Spēju gan, taču tas nenācās viegli, jo lords Ezriels atrodas tik daudzu aktivitāšu centra un visas tās vada. Taču es, tapusi neredzama, iekļuvu viņa visapslēptākajā kambarī, kad viņš gatavojās naktsmieram.
Visām raganām kļuva skaidrs, kas notika tālāk, bet Vilam un Lirai gan par to nebija ne jausmas. Tā kā Rutai Skādi to sīkāk stāstīt nevajadzēja, viņa turpinaja: Kad pajautāju, kāpēc viņš pulcina visus spēkus un vai tiesa, ko dzird runājam par izaicinājuma mešanu Visvarenajam, lords Ezriels iesmējās.
- Vai tad par to runā arī Sibīrijā? viņš brīnījās, un es apstiprināju, ka arīdzan Svalbārā un visos ziemeļu novados mūsu ziemeļos; pastāstīju viņam ari par mūsu paktu un to, ka es atstāju mūsu pasauli, lai viņu meklētu un atrastu.
Un viņš, māsas, aicināja mūs pievienoties. Pievienoties viņa karapulkam pret Visvareno. No sirds vēlējos, kaut varētu mūsu vārdā uz vietas un tūlīt zvērēt; savu klanu es iesaistītu karā ar lielāko prieku. Lords Ezriels man paskaidroja, ka dumpoties esot pareizi un taisnīgi, ja ņem vērā, ko Varas aģenti pastrādājuši Visvarenā vārdā… Un tad es iedomājos par Bolvangaras bērniem un citiem šaušalīgajiem sakropļošanas gadījumiem mūsu pašu dienvidu zemēs. Viņš pastāstīja par daudziem ar Varas svētību pastrādātajiem derdzīgajiem, cietsirdīgajiem pasākumiem ka dažās pasaulēs tiek sagūstītas raganas un sadedzinātas dzīvas, jā, māsas, tādas pašas raganas kā mēs…
Viņš atvēra man acis. Atklāja to, ko nekad nebiju pamanījusi: cietsirdību un šausmas, un tas viss pastrādāts Visvarenā vārdā, tikai lai iznīcinātu dzivesprieku un patiesīgumu.
Ai, māsas, kā es vēlējos kopā ar visu klanu iesaistīties šajā pasākumā!
Taču zināju, ka vispirms jāapspriežas ar jums, un tad laidos atpakaļ uz mūsu pasauli, lai parunātu ar Ievu Kasku un Reinu Miti, un citām raganu karalienēm.
Pēc tam neuzkrītoši atstāju kambari, sameklēju mākoņpriedi un laidos prom. Necik tālu neaizlidoju, jo sacēlās drausmīgs vējš, kas iesvieda mani augstu kalnos, nācās meklēt patvērumu klints virsotnē. Zinādama, kas par radījumiem mitinās klintīs, atkal tapu neredzama un pēkšņi tumsā sadzirdēju balsis.