Šķiet, biju uzsteberējusi visvecākā klinšu rēga mītnes vietā. Viņš ir akls, citi pienes šim ēdamo smirdīgu maitu no zemienes. Un lūdz viņa padomu.
- Vecotēv, viņi teica, ciktāl sniedzas tava atmiņa?
- Daudzus mūžus tālā senatnē. Ilgi pirms cilvēces rašanās, viņš atbildēja klusā, aizlūzušā un vārgā balsī.
- Vecotev, vai tiesa, ka drīzumā gaidāma visu laiku lielākā kauja?
- Jā, bērni, vecais apstiprināja. Lielāka pat par beidzamo kauju. Būs līksmu līksmās dzīres mums visiem. Prieka un pārpilnības dienas ikvienam rēgam jebkurā pasaulē.
- Un kas, vecotēv, šai kaujā uzvarēs? Vai lords Ezriels Visvareno iznīcinās?
- Lorda Ezriela karaspēks skaitāms miljonos, vecais klinšu rēgs jaunajiem teica, viņš tos sapulcinājis no visas pasaules. Viņa karaspēks ir krietni lielāks par to, kas savulaik cīnījās pret Visvareno, un ari labāk organizēts. Kas attiecas uz Visvarenā spēkiem, nu, skaitliski tas ir simtkārt spēcīgāks. Taču Visvarenais ir vairākus gadsimtus vecs, daudz vecāks pat par mani, bērni, un viņa pulki ir iebiedēti, bet tie, kas nav iebiedēti, slīgst pašapmierinātībā. Cīņa būs līdzvērtīga, taču lords Ezriels svinēs uzvaru, viņš ir dedzīgs, uzdrīkstas un tic sava mērķa taisnīgumam. Vienīgi, lūk, kas, bērni. Viņam nav Eshetra. Bez tā visi lorda Ezriela speķi lemti sakavei. Un tad, mani bērni, līksmosim ilgus gadus!
Un, košļādams smirdīgo praulu, kas viņam bija atnests, vecais smējās, un visi pārējie līksmi piebalsoja.
Tagad varat iedomāties, cik modri klausījos, lai uzzinātu ko vairāk par to Eshetru, taču gaudoja vējš un es nedzirdēju neko vairāk par jaunā rēga jautājumu: "Ja lordam Ezrielam vajadzīgs Eshetrs, kāpēc viņš to nepasauc?"
Vecais rēgs atbildēja tā: "Lordam Ezrielam par Eshetru zināms ne vairāk kā tev, mans bērns! Tur jau tas joks! Aiz smiekliem gar zemi jākrīt…"
Tomēr, māsas, kad vēlējos pienākt nekrietneļiem tuvāk, lai uzzinātu ko vairāk, spēki man izsīka, nespēju vairs ilgāk noturēties neredzama. Jaunie, mani pamanījuši, ieķērcās, un biju spiesta laisties pa neredzamajiem gaisa vārtiem uz šo pasauli. Vesela varza triecās man pakaļ, un tie, kas šeit guļ beigti, ir pēdējie no viņiem.
Māsas, viens gan ir skaidrs lordam Ezrielam mēs esam vajadzīgas. Lai kas ari būtu tas Eshetrs, lordam Ezrielam esam nepieciešamas mēs! Es labprāt tūlīt dotos pie lorda Ezriela un teiktu neraizējies, mēs nākam, mēs ziemeļu raganas, mēs palīdzēsim tev uzvarēt… Vienosimies tagad, Serafina Pekkala, sasauksim lielu vispārējo raganu padomi, sapulcēsim spīganas no itin visiem klaniem un dosimies karā!
Serafina Pekkala palūkojās Viļā, un zēnam likās, ka ragana lūdz viņam atļauju. Taču Vils neko līdzēt nevarēja, tāpēc spīgana atkal vērsās pie Rutas Skādi.
- Mēs nevaram, — viņa sacīja. — Mūsu šībrīža uzdevums ir palīdzēt Lirai, savukārt viņas uzdevums ir aizvest Vīlu pie teva. Tev jālido atpakaļ, neko darīt, mums jāpaliek kopā ar Liru.
Ruta Skādi nepacietīgi pameta ar galvu.
- Ko lai dara, kad ne, tad ne, viņa attrauca.
Vils atgūlās. Ievainojums sāpēja daudz negantāk kā pašā sākuma. Visa roka bija iekaisusi. Lira un Panteleimons atgūlas (dēmons saritinājās viņai pie kakla), un meitene pusaizvērtām acīm lūkojās ugunī, pusmiegā ieklausīdamās raganu bubināšanā.
Ruta Skādi pagājās gar upi uz augšu, un Serafina Pekkala viņai sekoja.
-Ai, Serafina Pekkala, kaut jel tu būtu redzējusi lordu Ezrielu! klusītēm sacīja latviešu raganu karaliene. Dižākais vadonis, kāds jelkad bijis. Skaidri redz prāta ik sīkāko sava karaspēka vienību. Iedomājies šo uzdrīkstēšanos karot pret pašu radītāju! Bet kas, tavuprāt, varētu būt Eshetrs? Kā tas iespējams, ka nekas par to nav dzirdēts? Un kā lai pamudinām viņu pievienoties lordam Ezrielam?
- Varbūt tas nemaz nav viņš, māsa. Mēs taču zinām tikpat maz kā jaunais klinšu rēgs. Varbūt sirmais vectēvs par viņa nezināšanu tik pasmējās. Manuprāt, šis vārds tulkojams kā dievu iznicinātājs. Vai to tu zināji?
- Bet tad jau šis vārds, iespējams, apzīmē mūs, Serafina Pekkala! Un, ja jau tā, tad viņa spēki, kad tiem pievienosimies mēs, tiešām augs! Ai, kā es vēlos, lai manas bultas nogalina Bolvangaras nezvērus un visas Bolvangaras jebkurā pasaulē! Māsa, kāpēc viņi tā rīkojas? Visās pasaulēs Visvarenā darboņi savam nežēlīgajam dievam ziedo bērnus! Kāpēc? Kāpēc?
- Viņi baidās no Putekļiem, atbildēja Serafina Pekkala, lai gan man nav ne jausmas, kas tie tādi ir.
- Un zēns, ko atradāt? Kas viņš ir? No kuras pasaules ieradies?
Serafina Pekkala izstāstīja Rutai Skādi par Viļu visu, ko zināja. Nav ne jausmas, kāpēc viņam tik svarīga loma, ragana beigās piebilda, taču mēs kalpojam Lirai. Turklāt, māsa, centāmies sadziedēt viņam ievainojumu, lai gan neveiksmīgi. Izmēģinājām burvju vārdus, un tie nelīdzēja. Varbūt zālītes šajā pasaulē nav tik iedarbīgas ka mūsēja. Asinssūna šeit augt nevar par karstu…
- Zēns ir neparasts, teica Ruta Skādi, tāpat kā lords Ezriels. Vai esi ieskatījusies viņam acīs?
- Taisnību sakot, atbildēja Serafina Pekkala, neesmu uzdrošinājusies.
Pieklusušas abas karalienes sēdēja upes krasta. Laiks ritēja, iemirdzējās zvaigznes, uzausa vēl jaunas; no gulētāju puses atskanēja kluss kliedziens, bet tur vainīgs bija Liras sapnis. Te pēkšņi raganas sadzirdēja negaisa rūkoņu un ievēroja tālumā virs jūras un kalnu pakājē lokāmies zibens šautras.
Ruta Skādi ierunājās: Meitene Lira. Kada loma paredzēta viņai? Vai tas ir saistīts ar zēnu? Vai tāpēc viņa ir tik svarīga, ka var aizvest zēnu pie teva? Gan jau ir vēl kaut kas, vai ne?
- Tas ir viņas pirmais uzdevums. Kas attiecas uz nākotni jā, tiešām, ir vēl kaut kas. Mes, raganas, esam nospriedušas, lūk, kā: šī meitene darīs galu liktenim.
Mums zināms vārds, kas par viņu daudz pavēstītu Koulteres kundzei, un skaidrs arī tas, ka šī sieviete to nezina. Ragana, ko viņa spīdzināja uz kuģa Svalbāras tuvumā, gandrīz vai izrunājās, taču Jambe-Aka paspēja ierasties laikus.
- Bet man nupat ienāca prātā, ka varbūt tieši par Liru runāja tie dižie karotāji, varbūt viņa ir tas Eshetrs. Nedz raganas, nedz eņģeļveidīgas būtnes, bet guļošs bērns — izšķirošais ierocis karā pret Visvareno. Kāpēc gan Koulteres kundzei tik ļoti rūp Liru atrast?
- Koulteres kundze bija lorda Ezriela mīļākā, Ruta Skādi paziņoja. Protams, un Lira ir viņu bērns… Serafina Pekkala, ja es būtu šo bērnu dzemdējusi, kas par raganu viņa būtu! Karalieņu karaliene!
- Csst, māsa, čukstēja Serafina. Skat… kas tā par gaismu?
Abas satrauktas stāvēja kaut kas bija paslīdējis garām viņu modrībai, un pēc mirkļa raganas ieraudzīja apmetnes vidū iemirdzamies gaismu ne tuvu līdzīgu ugunskura blāzmai.
Raganas klusi metās atpakaļ ar lokos nostiegrotām bultām un apstājās kā zemē iemietas.
Visas spīganas aizmigušas gulēja zālē, tāpat arī Vils un Lira. Bet ap bērniem lokā bija sastājies ducis, ja ne vairāk, eņģeļu, kas tagad nolūkojās abos bērnos.
Un tad Serafinai ienāca prātā tas, kam raganām nav vārda, doma par svētceļojumu. Serafinai kļuva skaidrs, kāpēc šīs būtnes gaida tūkstošiem gadu un pārvar neiedomājamus attālumus, tikai lai atrastos svarīga notikuma vietā, un cik atšķirīgi tās jūtas laikā pēc piedzīvotā pārdzīvojuma. Tieši to šobrīd izdzīvoja šīs būtnes, daiļie izsmalcinātās gaismas svētceļnieki, kas patlaban bija sastājušies lokā ap meiteni ar netiru seju, rūtainos svārkos un miegā saviebušos zēnu ar ievainotu roku.