Lirai pie kakla kaut kas saknosijās. Panteleimons, balts sermuliņš, miegaini atvēra melnās acis un bezbailīgi palūkojās visapkārt. Vēlāk Lira to atcerējās kā sapni. Panteleimons, šķiet, eņģeļu uzmanību uztvēra kā Lirai pienākošos tiesu un, atkal saritinājies, aizvēra acis.
Beigās viens no eņģeļiem plati izpleta spārnus. Pārējie, lai cik tuvu bērniem stāvēja, darīja tāpat; spārni nesastapa ne mazāko pretestību, slīdēdami cits citam cauri kā gaismai, līdz ap gulētājiem zālē izveidojās staru loks.
Un tad sargi cits pēc cita pacēlās gaisā, uzvirmodami debesīs kā liesmas un augdami aizvien lielāki, līdz sasniedza milzu apmērus; bet nu jau viņi atradās tāltalu, līdzīgi komētām virzīdamies uz ziemeļiem.
Serafina Pekkala un Ruta Skādi, uzlēkušas mākoņpriežu zaros, metās eņģeļiem pa pēdām, taču palika tālu iepakaļ.
- Vai šīs būtnes atgādina tās, ko redzēji tu, Ruta Skādi? ievaicājās Serafina, kad abas spīganas, vidējos gaisa slāņos samazinājušas ātrumu, vēroja, kā spožās liesmas pie apvāršņa izgaist.
- Manuprāt, šīs ir lielākas, tomēr siluets tas pats. Vai ievēroji, ka viņiem nav miesas? Viegli kā pūciņas. Viņu jūtas noteikti atšķiras no mūsējām… Serafina Pekkala, nu es jūs atstāšu, došos pulcināt mūsu ziemeļu raganas vienkop. Nākamreiz tiksimies jau kara apstākļos. Lai tev labi klājas, mana mīļā…
Abas raganas gaisā viena otru apskāva, un Ruta Skādi pagriezās un aiztrauca uz dienvidiem.
Serafina noskatījās, kā Ruta aizlaižas, tad pagriezās un ieraudzīja tālumā pazūdam pēdējo no mirdzošajiem eņģeļiem. Pret milzīgajiem sargiem viņa juta tikai un vienīgi līdzjūtību. Cik daudz gan viņi zaudē, nekad nejūtot zem kājām zemi un vēju matos, nedz arī tirpas, ko rada zvaigžņu gaisma uz kailas ādas! Un tad Serafina, norāvusi zariņu no mākoņpriedes, uz kuras lidoja, ar alkainu baudu ieelpoja aso sveķu smaržu un pēc tam, gausi noslīdējusi zemē, piebiedrojas gulētājiem zālē.
14 Alamo aiza
LĪ Skorsbijs palūkojās lejup uz ramo okeānu sev pa kreisi, tad uz zaļo krastu pa labi un pielika acīm roku, cenzdamies ieraudzīt cilvēku dzīvības zīmes. Bija pagājusi diennakts, kopš viņi atstāja Jeņiseju.
- Vai tā ir jaunā pasaule? — viņš jautāja.
- Jauna tiem, kas tur nav dzimuši, atbildēja Staņislavs Grummans. Citādā ziņā tikpat veca kā jūsējā vai manējā. Ezriels ar savu darbošanos satricinājis visu, Skorsbija kungs, satricinājis dziļāk nekā jelkad iepriekš. Durvis un logi, par ko stāstīju, patlaban atsprāgst vaļa visneiedomājamākās vietās. Kuģošana gaisā nav diez cik viegla, bet vējiņš gan jauks.
- Jauna vai veca, bet pasaule tur lejā izskatās ērmota, piebilda Lī.
- Jā, piekrita Staņislavs Grummans. Tā ir dīvaina pasaule, lai gan viens otrs te, neapšaubami, jutas kā mājās.
- Izskatas tuksnesīgi, teica LI.
- Neteiktu gan. Aiz šī zemesraga plešas pilsēta, kas reiz bija varena un bagāta. Arī tagad tur dzīvo tās dibinātāju, tirgotāju un muižnieku pēcteči, lai gan pēdējo trīs gadsimtu laikā pilsētu piemeklējušas nebaltas dienas…
Pēc dažām minūtēm, balonam dreifējot, Lī ieraudzīja pirmo bāku, pēc tam mola akmeņainās malas izliekumu
un tad skaistas ostas pilsētas torņus, smailes un sarkanbrūnus jumtus; greznu, leknos zaļumos iegrimušu ēku, kas varētu būt operas nams; platus bulvārus ar elegantām viesnīcām un šauras ieliņas, kur pār ēnainiem balkoniem slīga ziedos saplaukuši koki.
Grummans nebija melojis cilvēki te bija. Tomēr, pielidojot tuvāk, Lī pārsteigts ievēroja, ka tie ir tikai bērni. Pieaugušos nekur neredzēja. Bērni rotaļājās pludmalē vai skraidīja iekšā un ārā no kafejnīcām, ēda un dzēra vai stiepa iepirkumiem piestūķētas somas no mājām un veikaliem. Tur bija arī zēnu bariņš tie kāvās, un rudmataina meitene viņus skubināja; kāds puišelis mētāja akmeņus, cenzdamies tuvākajai mājai izdauzīt logus. Viss atgādināja spēļu laukumu pilsētas lielumā, kad tuvumā nav skolotāja, tā bija bērnu pasaule.
Tomēr tur bija ne tikai bērni vien. Lī pirmajā acumirklī nācās paberzēt acis, bet nudien tur vīdēja dūmakaini stabi vai kaut kas nedaudz smalkāks par dūmaku gaisa sabiezinājums… Lai kas tie bija, pilsētā no tiem mudžēt mudžēja viņi klīda pa bulvāriem, gāja iekšā namos, bariem pulcējās skvēros un pagalmos. Bērni staigāja garām, tos neievērodami.
Taču ne neievēroti. Jo tuvāk Lī balons pielidoja pilsētai, jo skaidrāk atklājās veidojumu uzvedība. Bija redzams, ka daži bērni tos interesē, vienam otram tie sekoja proti, lielākiem bērniem tiem, kas (ciktāl Lī varēja saskatīt teleskopā) bija jau uz pieaugušo sliekšņa. Lī redzēja zēnu garu, kalsnu jaunieti ar melnu matu cekulu viņu caurspīdīgās būtnes bija aplenkušas tik ciešā lokā, ka šķita zēna augums gaisā virmo. Kā mušas ap gaļas gabalu. Bet zēnam par to nebija ne jausmas, lai gan laiku pa laikam viņš paberzēja acis vai papurināja galvu, it kā cenzdamies labāk saredzēt.
- Kas, pie joda, tie tadi?—jautāja Lī.
- Tautā viņus sauc par Rēgiem.
- Ko viņi tur dara?
- Vai esat dzirdējis par vampīriem?
- Tikai nostāstos.
- Rēgi, tāpat kā vampīri, mielojas ar asinīm, tikai viņu barība ir uzmanība. Apzināta un saprotoša interese par pasauli. Bērnu nenobriedušais prāts viņus tā nevaldzina.
- Tad jau viņi ir pretstats Bolvangaras nešķīsteņiem.
- Nebūt ne. Gan Ziedojumu padomi, gan kūtros Rēgus pievelk vispārzināma patiesība par cilvēku proti, nevainība atšķiras no pieredzes. Ziedojumu padome jūt bailes un naidu pret Putekļiem, savukārt Rēgi no tiem gūst baudu; lai nu kā, gan vieni, gan otri ir kā apsēsti ar Putekļiem.
-Viņi aplenkuši zēnu…
- Viņš drīz bus pieaudzis. Necik ilgi, un Rēgi zēnam uzbruks tad viņa dzīve kļūs par bezcerīgu bēdu ieleju. Viņš ir nolēmēts.
- Pie svētā Pētera! Vai nevaram viņu glābt?
- Nē. Rēgi mūs acumirkli sagrābtu. Šeit viņi mūs aizsniegt nespēj; viss, ko varam darīt, ir vērojot turpināt lidojumu.
- Bet kur tad ir pieaugušie? Jūs taču neteiksiet man, ka visa pasaule sastāv no vieniem vienīgiem bērniem?
- Rēgi bērnus padarījuši par bāreņiem. Šajā pasaulē tādu nav mazums. Bērni klimst riņķi, iztikdami no tā, kas atrodams pēc pieaugušo aizbēgšanas. Un atrast, kā redzat, var daudz ko. Badu viņi nemirst. Šo pilsētu, ka rādās, ieņemuši neskaitāmi Rēgi, tāpēc pieaugušie pārcēlušies uz drošāku vietu. Vai ievērojāt, cik maz laivu stāv ostā? Bērniem nekas ļauns nenotiks.
- Ja neskaita lielākos. Kā tas nabaga zēns, ko redzējām…
- Skorsbija kungs, šī pasaule tā ir iekārtota. Un, ja vēlaties darīt galu nežēlībai un netaisnībai, jums jāved mani tālāk. Man darāms savs darbs.
- Es domāju… Lī iesāka, cenzdamies sameklet īstos vārdus, man šķiet, nežēlība jaapkaro tur, kur to redzi; palīdzība jāsniedz vietā, kur tā ir vajadzīga. Vai arī es kļūdos, Grummana kungs? Esmu tikai nezinošs gaisa kuģotājs. Esmu aptaurēts nezinītis, kas noticēja, izdzirdot, ka šamaņiem, piemēram, piemīt spēja lidot. Kā izrādās, vismaz viens šamanis to nespēj.
- Bet es taču varu!
Balons laidās zemāk, zeme cēlās pretim. Viņu priekšā uz līdzenas vietas izauga taisnstūrveida akmens Lī to laikus pat nepamanīja.