- Man bija jālido, Grummans turpināja, es jūs izsaucu un tagad, rau, lidoju.
Šamanis pilnībā apzinājās briesmas, kādām viņi bija pakļauti, taču atturējās gaisa kuģotajam ko aizrādīt. Lī īstajā bridi pavilka viena balasta maisa auklu. Smiltis izbira, un balons liegi pacēlās, veiksmīgi izvairījies no torņa apmēram pāris metru attālumā. Kāds ducis iztraucētu vārnu ķērkdamas lidoja ap balonu.
- Jādomā, ka tiešām lidojat, piekrita Lī. Jums, doktor Grumman, raksturīgas dīvainas metodes. Vai tik neesat pavadījis laiciņu kopā ar raganām?
- Esmu gan, Grummans atzinās. Arīdzan akadēmiķu aprindās un garu vidu. Muļķību esmu sastapis visur, taču katrā joma atradās pa gudrības graudam. Bez šaubām, gudrības visur bija vairāk, nekā es spēju atpazīt. Dzīve ir smaga, Skorsbija kungs, un tomēr mēs tai pieķeramies.
- Un šis ceļojums, ko uzsākām? Muļķība tas vai viedums?
- Dižākā no man zināmajām gudrībām.
- Pasakiet man vēlreiz savu nolūku. Sameklet brinumnaža nesēju, bet pēc tam?
- Pateikšu nesējam viņa uzdevumu.
- Un šajā uzdevumā ietilpst Liras aizsargāšana, gaisa kuģotājs Grummanam atgadināja.
- Aizsargāti būsim mēs visi.
Viņi turpināja lidojumu, un necik ilgi, pilsēta palika aiz muguras.
Lī pārbaudīja aparatūru. Kompass joprojām brīvi svārstījās, altimetrs gan, ciktāl Lī varēja spriest, darbojās precizi, ziņodams, ka lidojums gar jūras krasta līniju noris aptuveni tūkstoš pēdu augstumā. Mazliet tālāk, dūmakā tīta, pacēlās augsta zaļu kalnu grēda, un Lī nopriecājās, ka bija sarūpējis kārtīgus balasta maisus.
Tomēr, veicot kārtējo apvāršņa izlūkošanu, Lī sirds uz brīdi pamira. To juta arī Hestere, noraustīdama ausis un pagriezdama galvu tā, lai viņas zeltīti brūnganā acs lūkojas Lī sejā. Pacēlis Hesteri, Lī iestūķēja to mēteļa krūšu kabatā un atkal pievērsās teleskopam.
Nē, viņš nebija kļūdījies. Tālu dienvidu pamalē (ja virziens, no kurienes viņi lidoja, tiešām bija dienvidi) caur dūmaku lidoja vēl viens balons. Bula mirgoņā redzamība nebija diez cik laba, taču otrais balons bija lielāks un lidoja augstāk.
Arī Grummans bija to pamanījis.
- Vai ienaidnieks, Skorsbija kungs? pielicis plaukstu acīm, šamanis vērigi ielūkojās pērļainajā gaismā.
- Nav divu domu. Patlaban netieku gudrs, vai mest lejā balastu un, tverot ašāku vēju, celties augstāk, vai arī paliki zemu un nepievērst sev lieku uzmanību. Paldies Dievam, tas nav cepelīns tas mūs apsteigtu pāris stundās. Nē, Grummana kungs, pie joda, celšos augstāk būdams tajā balonā, es jau būtu mūsējo pamanījis, un, varu saderēt, redze viņiem ir asa.
Minūti vēlāk Li vairs nešaubījās, ka viņi ir pamanīti dūmaka jautās kustība augšup uzvijusies, lejā krita dūmu strēle, pēc brīža izsprāgstot signālraķetē. Mirkli kvēlojusi tumšsarkana, tā iegrima pelēku dūmu ielāpā, taču signāls bija tikpat nepārprotams kā trauksmes zvans naktī.
Vai nevarētu izsaukt spēcīgāku vēsmu, Grummana kungs? Li jautāja. Es vēlētos tikt līdz kalniem pirms nakts iestāšanās.
Patlaban ceļotāji atstaja krasta līniju; atbilstoši maršrutam vēl bija jāšķērso trīsdesmit četrdesmit jūdžu plats līcis. Tālumā vidēja kalnu grēda, un tagad, zināmā augstumā, Lī redzēja, ka tie pilnībā attaisno kalnu nosaukumu.
Li vērsās pie Grummana, bet šamanis bija iegrimis dziļā transa stāvoklī. Acis viņam bija aizvērtas, un viņš lēni līgojas turp atpakaļ; uz pieres bija izspiedušās sviedru lāsītes, un no rīkles plūda ritmiski vaidi. Arīdzan šamaņa dēmons bija ieķēries groza malā, atrazdamies tādā pašā transā.
Vai nu uzņemtā augstuma dēļ, vai arī pateicoties šamaņa burvestībām, Lī sejai tiešām uzvēdīja gaisa vēsma. Pievērsies balona gaitas pārbaudīšanai, Lī secināja, ka tas līgojas viena divu grādu lielā leņķī un sliecas uz kalnu pusi.
Taču vēsma, kas paātrināja virzīšanos uz priekšu, paātrināja arī svešā balona lidojumu. Lī, ieskatījies teleskopā, mirdzošaja tālumā pamanīja, ka tam seko sīkāki, tumšāki veidoli. Mērķtiecīgi grupēti, ar katru minūti tie kļuva skaidrāk saskatāmi un pamatīgaki.
- Cepelīni, Lī teica. Jā, šeit mums nav, kur slēpties.
Lī mēģināja noteikt attālumu līdz cepelīniem un veica
līdzīgus aprēķinus arī par kalniem, kurp viņi lidoja. Ātrums tagad, neapšaubami, bija uzņemts, un tālu lejā vējiņš ņirbināja baltus viļņu galus.
Grummans sēdus atpūtās groza stūrī, viņa dēmons tikmēr bužināja spalvas. Acis šamanim bija aizvērtas, taču Lī zināja, ka viņš ir nomodā.
- Situācija, doktor Grumman, ir, luk, kāda, Lī ierunājās. Negribu, lai mani gaisā notver cepelini. Aizstāvēties nevaram viņi mūs notrieks minūtes laikā. Arīdzan nolaisties ūdenī nav lielas patikas nedz labprātīgi, nedz piespiedu kārtā brīdi mēs papeldētu, un tad mūs nokniebtu ar granatām, gluži kā medībās.
Tāpēc vēlos aizkļūt līdz kalniem un tur piezemēties. Nu jau redzu mežu, varam brīdi patverties kokos, varbūt pat ilgāku laiku.
Turklāt saule patlaban laižas leja. Pēc maniem aprēķiniem, līdz saulrietam palikušas aptuveni trīs stundas. Grūti pateikt, taču, manuprāt, nepaies ne pāris stundu, un cepelini mūs aplenks, tāpēc būtu jātiek līdz tālajam līča galam.
Jūs jau saprotat, ko saku, vai ne? Gatavojos iestūrēt kalnos un tur piezemēties, jo tikai tas ļaus izvairīties no drošas nāves. Acīmredzot šie apķērušies par saistību starp gredzenu, ko viņiem parādīju, un skrēlingu, ko nogalināju Novaja Zemļā, un vajāt viņi mūs vajā ne jau tamdēļ, lai pateiktu, ka aizmirsām uz letes kabatas portfeli.
Tad nu šonakt, doktor Grumman, mūsu lidojums beigsies. Vai esat kādreiz piezemējies balonā?
- Nē, atzinās šamanis. Taču uzticos jūsu prasmei.
- Lūkošu nolaisties kalnu grēdā, cik augstu vien iespējams. Tas ir proporcijas jautājums jo tālāk lidojam, jo tuvāk aiz muguras viņi mums būs. Ja piezemēšos, kad mums jau mis uz papēžiem, viņi redzēs, kurp dodamies; ja nolaidīšos par ātru, tuvumā nebūs koku, kur patverties. Katrā gadījuma, necik ilgi, un ies vaļā šaušana.
Grummans sēdēja, no vienas rokas otrā bezkaislīgi pārcilādams burvju aksesuārus spalvas un krelles tādā rakstā, kam, kā Lī nosprieda, piemīt mērķtiecība. Šamaņa dēmona acis ne uz mirkli nebeidza šaustīt cepelīnus.
Aizritēja stunda, tad vēl viena. Lī košļāja neaizdedzinātu cigāru un malkoja no skārda blašķes aukstu kafiju. Saule debesīs viņiem aiz muguras slīga lejup, un Lī manīja garas vakara ēnas zogamies gar līča krastu līdz pat kalnu zemākajiem sāniem, tikmēr balons un kalnu galotnes grima zeltā.
Viņiem aiz muguras saulrieta mirdzumā teju vai neredzamie sīkie cepelīnu punktiņi sāka augt aizvien milzīgāki un noteiktāki. Cepelīni jau bija ielenkuši svešo balonu, un tagad bija labi saskatāmi četri rindā, cits citam līdzās. Līča dziļajā klusumā ielauzās cepelīnu dzinēju troksnis kā sīka, taču noteikta, uzbāzīga odu sīkšana.
Dažu minūšu lidojuma attalumā no piekrastes kalnu pakājē Lī ieveroja aiz cepelīniem vēl kaut ko. Debesīs veidojās mākoņu vāls, un masīvs negaisa centrs izstaroja tūkstošiem kūļu. Kā gan viņš to nebija pamanījis? Ja tuvojas vētra, tad jo ātrāk piezemēsies, jo labāk.
Pēc brīža no padebešiem lejup slīga un gaisā aizķērās tumšzaļš lietus aizkars; izskatījās, ka vētra vajā cepelīnus, tāpat kā tie vajā Li balonu, uz cepelīniem brāzās lietus no jūras, un, kad saule pazuda pavisam, no
mākoņiem lejup šāvās varens zibsnis; dažas sekundes . vēlāk nogranda pērkons tik skaļi, ka satricināja Lī balona audeklu un krietnu laika sprīdi atbalsojās kalnos.