- Viss vēl nav galā. Pirms rītausmas balons jādabū zem pārsega citādi tas jau pa gabalu nodos mūsu atrašanās vietu. Vai esat noskaņots uz strādāšanu, doktor Grumman?
- Sakiet, kas jādara.
- Lieliski! Uzrausīšos atpakaļ augšā pa virvi un nolaidīšu jums leja dažas lietas. Viena no tām būs telts. Jūs varētu to uzsliet, es tikmēr lūkošu noslēpt balonu.
Labu laiciņu abi rāvās vaiga sviedros; bija arī kāds bīstams brīdis, kad zars, uz kura balstījās grozs, beigās nolūza un ar visu Lī nogāzās zemē, taču kritiens nebija ilgs balons, joprojām kārstīdamies koku galotnēs, grozu noturēja.
Patiesībā kritiens pat atviegloja Lī bēdzināšanas darbus, jo balona apakšdaļa bija iegrozījusies apvalkā un nu, strādājot zibens gaismā, raustot, griežot un spārdot Lī pamanījās to ievilkt zemākajos zaros, prom no svešām acīm.
Vējš turpināja locīt koku galotnes uz vienu un otru pusi, taču brīdī, kad Lī saprata, ka vairs neko nespēs darīt, negantākais lietus bija garām. Norausies lejā, Lī atklāja, ka šamanis ir ne vien uzslējis telti, bet arī uzbūris ugunskuru un patlaban vāra kafiju.
- Vai tas ar burvestību palīdzību? izmircis līdz pēdējai vīlei un stīvs, jautāja Lī. Viņš lēni ietrausās teltī un paņēma Grummana sniegto krūzi.
- Nē, par to japateicas skauta pieredzei, atbildēja Grummans. Vai jūsu pasaulē ir skauti? Vienmēr sagatavoties! Labākais veids, kā iegūt uguni, ir sausi sērkociņi. Bez tiem es ceļā nelaižos. Šī nav sliktākā apmetnes vieta, Skorsbija kungs.
- Vai dzirdējāt atkal cepelinus?
Grummana roka sastinga pusceļā. Lī ieklausījās: tik tiešām, kaut kur pukšķēja dzinējs tagad, kad lietus mazliet mitējās, skaņa izcēlās skaidrāk.
- Viņi pārlidoja mums pāri jau divas reizes, teica Grummans. Precīzas koordinātas viņi vēl nezina, vienīgi to, ka kaut kur tepat mums jābūt.
Pēc minūtes apmēram tur, kur bija aizlidojis cepelīns, uzplaiksnīja blāzma. Ne tik spoža kā zibens, tomēr spilgta. Lī šo uzliesmojumu pazina.
- Uguni labāk nodzēst, doktor Grumman, Lī teica, lai cik žēl, jāiztiek bez tās. Pārvalks rādās biezs, bet ej nu sazini. Tagad gan es likšos gulēt, vienalga, izmircis vai sauss.
Līdz rītam izžūsiet, šamanis atbildēja.
Pagrābis riekšavu mitras zemes, viņš apslāpēja liesmu, un Lī, ar grūtībām apgūlies mazajā teltī, aizvēra acis.
Lī rādījās dīvaini, neparasti sapņi. Vienubrīd viņš bija pārliecināts, ka pamodies redz šamani sēžam sakrustotām kājām, liesmu vainagā; uguns aši aprija viņa miesas, atstādama tikai baltu skeletu, kas palika sēžam gailošu pelnu kalnā. Lī satraukts lūkojās pēc Hesteres un atrada viņu guļam; tas bija neparasti, jo, kad Li bija nomodā, arī Hestere negulēja, tāpēc, atrodot savu atturīgo dēmonu ar šerpo mēlīti tik maigu un neaizsargātu, Lī krūtīs modās neparasts aizkustinājums. Viņš neveikli atgūlās blakus Hesterei, sapnī palikdams nomodā, lai gan patiesībā bija aizmidzis un sapņoja, ka guļ vaļējām acīm ilgu laiku.
Arī nākamajā sapnī galvenais varonis bija Grummans. Li šķita, ka redz šamani purinām ar spalvām rotātu grabuli, piekodinot kādam būt paklausīgam. Lī, juzdams šķebigumu, redzēja, ka tas ir Rēgs, mats matā ka tie, kurus viņi bija redzējuši no balona. Rēgs bija garš, tik tikko saskatāms un visā Lī būtnē modināja tādu mutuļojošu riebumu, ka viņš šausmās teju vai pamodās. Taču Grummans radījumu vadīja bez bailēm un pats palika neskarts. Rēgs, viņu uzcītīgi paklausījis, pacēlās kā ziepju burbulis, pazuzdams balona apvalkā.
Vēlāk spēkus uzsūcošā nakts pieņēma citu pavērsienu; Lī pēkšņi attapās cepelīna kabīnē un vēroja pilotu. Patiesībā viņš pats sēdēja pilota krēslā un viņi lidoja pari mežam, nolūkodamies lejā uz koku galotnēm, kas mežonīgi locījās, mežonīgā lapu un zaru biezoknī. Pēkšņi kabinē viņiem līdzās bija Rēgs.
Sapnī juzdamies saistīts, Lī nespēja nedz pakustēties, nedz iesaukties, pilota vietā pārciezdams šausmas, kad cilvēks apzinās, kas ar viņu notiek.
Rēgs, noliecies pār pilotu, piespieda pie viņa savu pretīgo ģīmi. Dēmons-žubīte šaudīdamies un brēcot mēģināja atbrīvoties, taču pamirusi nokrita uz aparatūras paneļa. Pilots, pagriezis seju pret Lī, pastiepa roku, taču Lī nebija spēka pakustēties. Cilvēka acis bija pārgrieztas ciešanās. No viņa tika izsūkts kaut kas nozīmīgs un dzīvs; dēmons vārgi mētājās, skaļi, mežonīgi brēkdams, līdz dzīvība viņā izdzisa.
Un tad žubīte pazuda. Taču pilots vēl bija dzīvs. Viņa acis kļuva miglainas un trulas un roka pastiepusies ar neveiklu būkšķi atkrita pret droseļvārstu. Viņš bija it kā dzīvs, taču bez dzīvības vienaldzīgs pret visu.
Tikmēr Lī, bezpalīdzīgi vērodams, sēdēja, bet cepelīns lidoja tieši virsū kalnu kraujai, kas pēkšņi bija iznirusi viņiem priekšā. Pilots vēroja tuvojošos šķērsli, bet palika pilnīgi vienaldzīgs. Lī šausmas atsprāga atpakaļ sēdeklī, nekas te nebija līdzams, un grūdiena brīdī viņš iekliedzās: Hestere!
Un pamodās.
Lī atradās teltī, drošībā, un Hestere kņudināja viņam kaklu. Lī bija vienos sviedros. Šamanis sēdēja sakrustotām kājām, taču Lī, redzot, ka dēmona-ergļa šamanim līdzās nav, nodrebēja. Skaidrs mežs ir nelaba vieta, kur mudžēt mudž rēgaini spoki.
Un tad līdzās šamanim Lī pamanīja gaismu, lai gan ugunskurs jau sen bija apdzēsts un mežā valdīja piķa melna tumsa. Tāla mirgoņa laizīja koku stumbrus un taustījās zem pilošajām lapām. Li acumirklī aptvēra notiekošo sapnis bija piepildījies cepelīna pilots bija ietriecies kalnā.
- Pie joda, Lī, tu taču trīci ka apses lapa. Kas ar tevi notiek? pukojās Hestere, saraustīdama garās ausis.
- Vai tik arī tu, Hester, nesapņo? Lī atčukstēja.
- Lī, tu nesapņo, tev rādās. Būtu es zinājusi, butu jau sen tevi izdziedinājusi. Tagad beidz, vai dzirdi?
Lī ar īkšķi paberzēja Hesteres galvu, un viņa noraustīja ausis.
Bez jebkādas pārejas Lī jau lidoja līdzās šamaņa dēmonam-zivju ērglim. Cita cilvēka dēmona klātbūtne un savējā prombūtne gaisa kuģotājā viesa sirdsapziņas pārmetumus un neizprotamu prieku. Abi planēja virs kalniem pa nemierīgajiem gaisa caurumiem, it kā arī Li būtu putns, un viņš meta skatienus visapkārt tumsā, ko patlaban izgaismoja blāvs pilnmēness, ik pa brīdim spilgti uzplaiksnot pa šauru mākoņu villaines spraugu un izlejot pār koku galotnēm sudrabu.
Dēmons-ērglis skarbi noķērcās, un no lejas viņam atsaucās tūkstošiem dažādu putnu tūkstoš mēlēs: pūces ūjināja, sīkie zvirbulīši trauksmaini čiepstēja, lakstīgalas melodiski pogoja. Un atbildēt mežā atbildēja ik putns gan tie, kas klusiem spārniem slīdēja medībās, gan tie, kas bija satupuši zaros uz gulēšanu patlaban tūkstošiem putnu cēlās augšup cauri pārpildītajai gaisa telpai.
Un Lī, īsti neapjauzdams, kurai putnu sugai pievienojies, dedzīgi atsaucās ērgļu karalienes rīkojumam. Lai ko cilvēcisku viņš arī pirmīt bija zaudējis, tagad gaisa kuģotājs juta visdīvaināko prieku aizrautīgi pakļauties varenākam spēkam, kam it visā bija taisnība. Lī riņķoja, izdarīdams pagriezienus līdz ar vareno visdažādāko putnu saimi, kas visi kā viens pakļāvās ērgļa magnētiskajai gribai, un sudraboto mākoņu vālā ieraudzīja nīsto tumšo, regulāro cepelīna apveidu.
Visi zināja, kas kuram jādara, un traucās uz gaisa kuģi; ātrākie sasniedza to pirmie, lai gan ašumā neviens nepārspēja šamaņa dēmonu sīkie paceplīši un žubites, pūces nedzirdamiem spārnu vēzieniem; nepagāja ne minūte, kad gaisa kuģis bija kā nosēts ar putniem, un lidoņu nagi, meklejot atbalstu, skrāpējās uz eļļainā zīda, to caurdurdami.