No dzinēja putni vairījās. Dažus tas gan iesūca propelleru spārni sašķaidīja putnus gabalos. Vairums vienkārši tupēja uz cepelīna korpusa, un tie, kas pielidoja klāt, iespraucās starp jau sēdošajiem, līdz pilnībā tika pārklāts ne tikai viss cepelīna korpuss (tagad izlaizdams hidrogēnu pa tūkstoš sīkām nagu izcaurumotām spraudziņām), bet arī logi un kabīne, statņi un kabeļi — katru kvadrātcentimetru bija ieņēmis viens, divi, trīs vai vēl vairāk putnu.
Pilots nezināja, ko iesākt. Putnu svara dēļ gaisa kuģis slīdēja arvien zemāk, bet priekšā, iznirdama no nakts tumsas, parādījās kārtējā krauja. Cepelīna vīri mežonīgi vicināja šautenes, bliezdami uz labu laimi, un to, protams, nepamanīja.
Pēdējā brīdī šamaņa dēmons iebrēcās, un putnu spārnu dārdi, tiem paceļoties gaisā un laižoties prom, apslāpēja pat dzinēju rēkoņu. Vīri kabīnē pārdzīvoja četras piecas drausmigas apziņas sekundes, pirms cepelīns vienās liesmās nogāzās zemē.
Uguns, karstums, liesmas… Lī atkal pamodās; viņa augums bija tik sakarsis, it kā viņš būtu gulējis tuksneša saulē.
Pa telts audeklu joprojām pakšķēja no lapām krītošas lāses. Uzslējies Lī ieraudzīja sev līdzās Hesteri, kas mirkšķināja acis, un šamani, kas, ievīstījies segā, gulēja tik cieši, ka izskatītos pēc miroņa, ja vien ārpusē uz nokrituša zara aizmidzis netupētu šamaņa dēmons.
Vienīgais troksnis blakus ūdens pakšķināšanai bija parastās meža putnu dziesmas. Nekādu dzinēju debesīs, nekādu ienaidnieku balsu; tad nu Lī nosprieda, ka mierīgi varēs iekurt ugunskuru, un, pec pamatīgām pūlēm to iededzis, uzvārīja kafiju.
- Ko nu, Hester? Lī vaicāja.
- Tad jau redzēs. Pavisam bija četri cepelīni, un trīs viņš iznicināja.
- Vai savu pienākumu esam izpildījuši?
Viegli noraustījusi ausis, Hestere teica: Neatceros, ka būtu noslēgts kāds līgums.
- Tas nav līguma jautājums. Tas ir tikuma jautājums.
- Pirms sāc raizēties par ētiku, padomā par pēdējo cepelīnu! Tajā ir trīsdesmit četrdesmit vīru ar šaujamieročiem, un viņi visi mūs meklē. Turklāt vēl impērijas kareivji. Vispirms izdzīvošana, pēc tam tikums.
Hesterei, protams, bija taisnība. Dienai austot, malkojot verdošo dzērienu un sūcot cigāru, Lī prātoja, kā rīkotos viņš, ja būtu atbildīgs par vienu atlikušo cepelīnu. Neapšaubāmi atturētos no darbības, nogaidītu, kamēr pilnībā uzaust diena, un uzlidotu pietiekami augstu, lai pārlūkotu mežmalu plašā teritorijā un redzētu, kur Lī ar Grummanu ielauzušies meklēt patvērumu.
Dēmons-zivju ērglis pamodies izpleta milzīgos spārnus pār vietu, kur sēdēja Li. Hestere, pacēlusi acis, pagrozīja galvu uz vienu pusi, uz otru, lūkodamās varenajā dēmonā te ar vienu zeltaino aci, te ar otru, bet pēc mirkļa no telts iznāca pats šamanis.
- Rosības pilna nakts, piezīmēja Lī.
- Gaidāma rosīga diena. Mums, Lī Skorsbij, nekavējoties jāatstāj mežs. Viņi grasās to aizdedzināt.
LI kā neticēdams pameta skatienu visapkārt uz piemirkušo augu valsti. Kā?
- Viņu rīcībā ir mehānisms, kas izsviež īpašu petrolejas un potaša maisījumu, tas, nonācis saskarsmē ar ūdeni, aizdegas. Impērijas (lote to izstrādāja karam pret Japānu. Ja mežs ir pievildzis, uguns to aptvers vēl jo ātrāk.
- Vai jūs to varat labi iztēloties?
- Tikpat skaidri kā šīs nakts notikumus ar cepelīniem. Iesaiņojiet, ko vēlaties ņemt līdzi, un ejam!
Lī paberzēja zodu. Viņam piederošās vērtīgākās lietas bija aridzan pārnēsājamas proti balona instrumenti. Tāpēc, izņēmis tos no groza, Li visu uzmanīgi salika plecu somā un tad pārliecinājās, vai šautene ir pielādēta un sausa. Grozu, takelāžu un balonu Lī atstāja, kur tie bija sapinušies un iemudžināti zaros. Nu Lī vairs nebija nekāds gaisa kuģotājs, ja nu vienīgi brīnumainā kārtā paliks dzīvs un sarūpēs pietiekami biezu naudas žūksni, par ko iegādāties jaunu balonu. Nu jāpārvietojas kā kukainim pa zemi.
:: * *
Vispirms degunā iecirtās dūmi, un bridi vēlāk varēja sadzirdēt liesmu švirkstoņu jūras brāzmas nesa dūmus iekšzemē. Sasniegusi koku robežu, uguns izklausījās pēc skaļas un negausīgas rēkoņas.
- Kāpēc viņi to neuzsāka jau naktī? brīnījās Lī. Varēja sagrauzdēt mūs miegā.
- Jādomā, šie grib notvert mūs dzīvus, atbildēja Grummans, plēsdams no zara lapas, lai to varētu izmantot par ceļa spieķi, un tagad gaida, lai redzētu, kur tieši iziesim laukā no meža.
Un tiešām, jau pēc brīža cepelīna dūkoņa pat spiedās cauri liesmu rūkoņai un pašu smagajai elpai viņi steidzās, rāpās par saknēm un akmeņiem, nogāztiem koku stumbriem un apstājās, tikai lai ievilktu elpu. Šamaņa dēmons, kas lidoja ļoti augstu, palaikam metās lejā stāstīt, cik tālu viņi tikuši un cik tālu ir aizsniegušās liesmas; necik ilgi, un bēgļi aiz muguras virs koku galotnēm ieraudzīja dumus un pēc tam uguns skrejošo lenti.
Meža radībiņas vāveres, putni un meža kuiļi bēga līdz ar viņiem; visapkārt dzirdēja kviekšanu, kliedzienus, visdažādāko trauksmes saucienu kori. Ceļotāji lauzās uz koku robežas pusi, kas pletās ne pārāk tālu priekšā, un beidzot to arī sasniedza, karstuma viļņiem citam pēc cita veļoties pretī no rūcošajiem liesmu vaļiem, kas cēlās gaisā piecdesmit pedu augstumā. Koki liesmoja kā lāpas, dzīvības sula uzvārījusies sarāva stumbrus gabalos; skujkoku sveķi uzķēra uguni kā degviela, un zariņos acumirkli tikpat kā saplauka mežonīgas, ugunīgi oranžas puķes.
Elsdami pūzdami Li ar Grummanu lauzās augšā pa stāvo, oļaino klints nogāzi. Pusi debess bija aizēnojuši dūmi un karstuma virma, bet augstu augša peldēja druknais pēdējā cepelīna veidols pārlieku tālu, Lī ar cerību sirdī nodomaja, lai redzētu viņus pat ar tālskati.
Priekša iznira krauja un necaurejama kalnu zeme. Bija tikai viena izeja no slazda, kurā viņi patlaban bija iesprostoti, proti, šaura aiza, kurā starp klinšu ielokiem vijās izžuvušas upes gultne.
Lī pamāja, un Grummans teica: Tieši manas domas, Skorsbija kungs.
Šamaņa dēmons, planēdams un riņķodams virs viņiem, spārnus sakļāvis, steidza cauri nemierīgajām vēja pūsmām uz stāvo, šauro aizu. Ne bridi nepiestājuši, vīri kāpa augšā, cik aši vien varēdami, un Lī teica: Atvainojiet, ja mans jautājums skan nekaunīgi, bet nezināju, ka, izņemot raganu dēmonus, vēl kāds dēmons ir spējīgs uz kaut ko tādu. Bet jūs jau neesat ragana. Iemācījāties, vai arī tā ir dabas dāvana?
- Cilvēkam no dabas netiek dots itin nekas, šamanis atbildēja. Viss, ko darām, ir jāapgūst. Dēmons man saka, ka aiza vedot uz pāreju. Ja aizspēsim tur, pirms viņi mūs ieraudzīs, galu galā mēs varētu aizbēgt.
Ērglis atkal metās lejup, bet vīri kāpa tālāk. Hesterei labpatika starp klinšu radzēm sameklēt ceļu pašai; tad nu Lī gāja viņai pa pēdām, vairīdamies no oļiem un pārvarēdams lielākas radzes, cik atri vien varēdams, neatlaidīgi virzīdamies uz aizu.
Lī bija noraizejies par Grummanu ceļabiedrs izskatījās bals, sakrities un smagi elpoja. Nakts pūliņi no šamaņa bija izsūkuši daudz enerģijas. Cik tālu izdosies tikt šo domu Lī centās atvairīt, tomēr, kad viņi jau bija gandrīz sasnieguši ieeju aizā un īstenībā atradās jau izžuvušās upes gultnes krastā, cepelīna dzinēja troksnis mainījās.
- Viņi ir mūs pamanījuši, Lī konstatēja.
Viņa teiktais izskanēja kā nāves spriedums. Hestere paklupa pat sparīgā, nelokāmā soļotāja Hestere paklupa un sagrīļojās. Grummans atbalstījās uz spieķa, ko turēja rokās, un, pielicis plaukstu virs acīm, palūkojās atpakaļ. Ari Lī pagriezās paskatīties.