Cepelīns strauji laidās lejā, virzīdamies tieši uz nogāzi lejpus bēgļiem. Viss bija skaidrs vajātāji ir nodomājuši viņus sagūstīt, nevis nogalināt — šāvieni taču būtu piebeiguši abus sekundes laikā. Tikmēr pilots gaisa kuģi iespeju robežās prasmīgi iegrozīja virs augstākā nogāzes punkta un pa kabīnes durvīm izlēca vīru pulciņš zilos formas tērpos ar dēmoniem-vilkiem pie sāniem un sāka kāpt augšup.
Lī ar Grummanu atradās sešsimt pēdu augstāk, turpat pie ieejas aizā. Ja izdotos aiziet tiktāl, varētu aizturēt kareivjus, līdz viņiem beidzas munīcija; diemžēl bēgļiem pa abiem bija tikai viena šautene.
- Viņi vajā mani, Skorsbija kungs, teica Grummans, ne jau jūs. Ja jūs atdotu šauteni man, bet pats padotos, tad paliktu dzīvs. Tie ir disciplinēti pulki. Jūs kļūtu par karagūstekni.
Izlikdamies to nedzirdējis, Lī attrauca: Ejiet pa priekšu! Es došos uz aizu un aizturēšu viņus pie ieejas, līdz otrā pusē atradīsiet ceļu. Ja jau esmu jūs aizvedis tik tālu, negrasos tagad kūkot un ļaut viņiem jūs notvert.
Vīri lejā pārvietojās žigli viņi bija trenēti un atpūtušies. Grummans pamāja. Man pietrūka spēka notriekt ceturto, tas bija viss, ko viņš pateica, un ātri patvērās aizā.
- Tikai, pirms aizejat, dodiet man ziņu, teica Lī. Neziņā būdams, es neradīšu mieru. Pats nesaprotu, kurā pusē cīnos, un man tas ari nerūp. Bet vienu gan pasakiet: vai mana rīcība mazajai meitenei Lirai palīdzēs vai kaitēs?
- Es grasos viņai palīdzēt, Grummans atbildēja.
- Un vēl jūsu zvērests. Vai neaizmirsīsiet, ko man zvērējāt?
- Neaizmirsīšu.
- Doktor Grumman jeb Džon Perij, vai kādu jūs vārdu pieņemtu pasaulē, kurā domājat beigās apmesties, saprotiet jel! Šo bērnu es mīlu kā meitu. Savu bērnu es nemīlētu stiprāk! Zvēresta laušanas gadījumā tas, kas būs atlicis no manis, lai vajā to, kas paliks nojums. Līdz mūža galam jūs alksiet, kaut nekad nebūtu dzīvojis. Lūk, cik svarīgs ir šis zvērests!
- Saprotu. Esmu jums devis vārdu.
- Tad neko vairāk nevēlos zināt. Lai jums labi klājas!
Šamanis padeva roku, un Li to papurināja. Pēc tam
Grummans pagriezās un devās uz aizu, bet Lī sāka lūkot, kur būtu ieņemamas labakās pozīcijas.
- Milzu laukakmens neder! teica Hestere. No turienes nevar redzēt pa labi viņi mūs var sagūstīt. Izvēlies mazāku!
Li ausīs dunēja rēkoņa, un tai nebija nekā kopēja ar lielo meža ugunsgrēku, ne arī ar samocīto cepelīna dūkoņu tas grasījās atkal pacelties gaisā. Prātā atausa bērnība un Alamo. Ne vienu reizi vien viņš ar draugiem bija izspēlējis varonīgo Alamo kauju veca cietokšņa drupās, pārmaiņus iejuzdamies gan dāņu, gan franču ādā! Bērnība kā atriebdamās bija atgriezusies. Izņēmis mātes navahu gredzenu, Lī to nolika uz klints sev līdzās. Sendienās, spēlējot Alamo, Hestere bieži bija puma vai vilks, reizi vai divas klaburčūska, bet visbiežāk Amerikas atdarinātājputns. Tagad…
- Beidz sapņot un nomērķē! Hestere teica. Šī nav spēle, Lī!
Vīri, kāpdami augšā pa nogāzi, vēdekļveidā izvērsās un tagad virzījās lēnāk, jo, tāpat kā Lī, ieraudzīja šķērsli. Viņi zinaja, ka jāieņem aiza, un zinaja, ka viens vīrs ar šauteni spēs noturēties pret viņiem ilgu laiku. Lī pārsteigts ieraudzīja, ka pretiniekiem aiz muguras cepelīns joprojām mokoši cenšas pacelties. Spars vai degviela gāja uz beigām lai nu kā, bet pacēlies tas vēl nebija, un Lī prātā dzima doma.
Iekārtojies drošā pozīcijā, Lī ar veco vinčesteru tēmēja, līdz paņēma uz grauda dzinēja malu līdzās iluminatoram, un tad izšāva. Blīkšķis lika pacelt galvu kareivjiem, kas kāpa uz viņa pusi, un sekundi vēlāk dzinējs, spēji ierēcies, tikpat spēji ieķīlējas un apklusa. Cepelīns sasvērās uz vieniem sāniem. Lī dzirdēja, kā gaudo otrais dzinējs; lai nu kā gaisa kuģis tagad bija lidotnespējīgs.
Pretinieki apstājās un, kā nu spēdami, centās paslēpties. Patlaban tos varēja saskaitīt, un Lī to arī izdarīja kareivju bija divdesmit pieci. Lī krājumā bija trīsdesmit lodes.
Hestere uzrāpās uz kukuržņa līdzās Lī kreisajam plecam.
- Es skatīšos turp, viņa teica.
Pieplakusi pelekajam laukakmenim, ar plakaniski nolaistām ausīm uz muguras, Hestere pati izskatījās pēc maza akmens pelēki brūngana un nemanāma izņemot acis. Hestere nebija nekāda skaistule necila un kaulaina kā jebkurš zaķis, taču acu krāsa viņai gan bija brīnumaina pelēki gaišbrūna, ar starainiem tumštumši brūniem un mežzaļiem lāsumiem. Patlaban šīs acis lūkojās pēdējā ainava, ko jelkad skatīs, tuksnesīgā nogāzē ar rupji izmētātiem akmeņiem, tālāk degošā mežā. Ne zāles stiebriņa, ne zāles plankumiņa, kur acij pieķerties.
Hesteres ausis viegli noraustījās.
- Viņi sarunājas, Hestere teica. Dzirdēt dzirdu, bet saprast nevaru.
- Krievi, Lī atbildēja. Visi reizē viņi skriešus metīsies augšup. Tas mums būs vissmagākais brīdis, bet viņi tā rīkosies.
- Nomērķē labi! Hestere piekodināja.
- Darīšu tā. Taču, velns ar ārā, Hester, man nepatīk atņemt dzīvību.
- Vai nu mēs, vai viņi.
- Nē, vēl vairāk, Lī atbildēja, vai nu viņi, vai Lira. Nesaprotu, kā, bet mēs esam ar to bērnu saistīti, un tas man sagādā prieku.
- Pa kreisi stāv virs, uz to varētu šaut, sacīja Hestere. Kamēr viņa runāja, no vira šautenes atskanēja blīkšķis un no laukakmens atšķēlās akmens šķembas tikai pēdas attalumā no vietas, kur tupēja Hestere. Lode džinkstēdama ielidoja aizā, bet Hestere pat nesarāvās.
- Labi, tas man piedod sparu, rūpīgi notēmēdams, teica Lī.
Viņš izšāva. Bija tikai mazs, zils laukumiņš, uz kuru tēmēt, tomēr Li trāpīja. Pārsteigumā iekliedzies, virs atkrita uz muguras un izlaida garu.
Un tad sakās kauja. Minūtes laikā šāvienu blīkšķi, atsitušos ložu spindzoņa, džinkstoņa, atšķeļoties drumstalām no klints, troksnis atbalsodamies piepildīja visu kalnu apvidu un seklo aizu līdzās. Kordīta smaka un deguma smārds, kas nāca no klints drumstalošanās trāpījumu vietās, mijās ar meža deguma smaržu, līdz šķita, ka deg visa pasaule.
Lī laukakmens drīz vien tika saskrambāts un izcaurumots; viņš juta katras lodes triecienu. Vienubrīd Lī manīja, ka Hesterei uz muguras saviļņojas spalva no pāri skrejošas lodes radītā vēja, bet viņa pat nepakustējās. Nedz arī viņš beidza šaut.
Pirmā minūte bija zvērīga. Un tad pārtraukumā, kas tai sekoja, Li atklāja, ka ir ievainots uz radzes zem vaiga bija asinis, bet labās rokas plauksta un šautenes spals bija nokrāsojušies sarkani.
Hestere apgāja riņķī apskatīties.
- Nekas liels, viņa teica, lode ieskrambājusi galvas ādu.
- Hester, vai kritušos saskaitīji?
- Nē, biju pārāk aizņemta pieliekdamās. Lādē, zēn, kamēr vēl spars kaulos!
Aizripojis aiz radzes, Lī mēģināja pakustināt aizbīdni turp un atpakaļ. Tas bija sakarsis, un no galvas ādas ievainojuma notecējušās asinis bija sakaltušas un mehānismu padarījušas nekustīgu. Lī uzmanigi uzspļāva, un tas padevās.
Viņš aizvilkās atpakaļ vecajās pozīcijās un nebija vēl pielicis acij tēmēkli, kad saņēma lodi.
Šķita, ka kreiso plecu ir satricinājis sprādziens. Lī uz pāris mirkļiem apstulba, bet tad atžirbis manija, ka kreisā roka ir kļuvusi nejūtīga un nevarīga. Viņam jau grasījās uzbrukt neciešamas sāpes, taču tās vēl nebija sadūšojušās, un līdz ar to Lī ieguva spēku saņemties un atsākt šaušanu.
Atbalstījis ieroci uz pamirušās rokas, kas vēl pirms minūtes bija pati dzīvība, Li tēmēja visnotaļ apdomīgi: viens šāviens, divi, trīs un visi atrada savu mērķi.