- Kā mums iet? Lī čukstēja.
- Labs trāpījums, Hestere atčukstēja kaut kur viņam pie vaiga. Neapstājies! Tur, virs melnā akmens…
Lī palūkojās, notēmēja un izšāva. Augums nogāzās.
- Nolādēts, tie taču ir tādi paši vīri kā es! Lī teica.
- Vai nav vienalga? Hestere atsaucās. Tāpat jāšauj!
- Vai tu viņam tici? Grummanam?
- Protams. Bliez virsū, Lī!
Blīkšķis un nogāzās kārtējais vīrs; viņa dēmons apdzisa kā svece.
Tad sekoja garāks klusuma bridis. Parakņājies kabatā, Lī atrada vēl dažas lodes. Pielādējis šauteni, viņš sajuta kaut ko tik neparastu, ka sirds teju vai apstājās, Hestere bija piespiedusi ģīmīti viņa sejai, un tas mirka asarās.
- Lī, tā ir mana vaina, Hestere teica.
- Kāpēc gan?
- Skrēlings. Es teicu tev, lai novelc gredzenu. Tikai tāpēc iekūlāmies šajā nelaimē.
- Vai tiešām tu domā, ka es kādreiz esmu darījis to, ko tu man saki? Paņēmu to tāpēc, ka ragana…
Teikums palika nepabeigts — Li trāpīja vēl viena lode. Šoreiz tā ietriecās kreisajā kājā. Lī nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad trešā iebelza pa galvu pār viņu nolaidās sarkani nokaitēts krāsns kruķis.
- Nu jau vairs nebūs ilgi, Hester, Lī murmināja, mēģinādams saglabāt mieru.
- Ragana, Lī! Tu pieminēji raganu! Vai atceries?
Nabaga Hestere! Viņa patlaban gulēja, bet nebija tik cieši
pieplakusi zemei un ne tuvu tik modra kā visu Lī pieaugušo dzīvi. Skaistās, zeltaini brūnās acis metās blāvas.
- Vēl aizvien skaistas, Lī teica. Ai, Hester, jā, ragana. Viņa man iedeva…
- Protams, iedeva. Ziedu…
- Manā krūšu kabatā. Izņem to, Hester, es nevaru pakustēties!
Tas bija tik grūti izdarāms, tomēr Hesteres spēcīgie zobi izvilka sarkano ziediņu, un viņa nolika to pie Lī labās rokas. Ar lielām pūlēm paņēmis puķīti plaukstā, Lī sacīja: Serafina Pekkala! Palīdzi man, es lūdzu…
Roka noslīga lejā, un Lī no tās izlaida puķi viņam bija trāpīts. Kustība nomira.
Hestere kļuva aizvien slābāka.
- Hester, neaizej pirms manis, Lī čukstēja.
- Lī, man ir tik neizturami palikt bez tevis kaut sekundi, viņa atčukstēja.
- Kā tu domā, vai ragana atnāks?
- Protams, atnāks. Vajadzēja pasaukt ātrāk.
- Daudz kas palika neizdarīts.
- Varbūt tā…
Kārtējais blīkšķis šoreiz lode ieurbās dziļi jo dziļi, meklēdama Lī dzīvības centru. Lī nodomāja: neatradīsi!
Mans centrs ir Hestere. Un, pamanījis nozibam lejā kaut ko zilu, Lī lūkoja pacelt pret to šautenes stobru.
- Viens tur ir! izdvesa Hestere.
Nospiest mēlīti bija neizsakāmi grūti. Viss bija tik grūti. Nācās spiest trīs reizes, līdz beidzot izdevās. Zilajā mundierī tērptais augums nokūleņoja lejā pa nogāzi.
Atkal iestājās ilgs klusums. Tuvumā esošās sāpes pamazām sāka zaudēt bailes. Tās bija kā šakāļu bars, kas riņķo, ošņā, lavās klāt, un Lī zinaja, ka miera nebūs, līdz tās noēdīs viņu pa tīro.
- Palicis viens vīrs, murmināja Hestere. Tas laižas prom, uz cepelīnu.
Lī kā pa miglu redzēja vīru impērijas sardzes kareivi, kas patlaban lasījās prom no biedru sakāves vietas.
- Nevaru taču šaut cilvēkam mugurā! teica Li.
- Ir kauns mirt ar vienu neizšautu lodi!
Beidzamo lodi Lī nomērķēja tieši uz cepelīnu, kas, aizvien rēkdams, kaut arī tikai ar vienu dzinēju, centās pacelties. Laikam jau lode bija sakarsusi sarkana, vai ari straujais vējš uzpūta gaisa kuģim apdegušu sprunguli no meža tur lejā degviela negaidot uzliesmoja ka oranža uguns lode, un cepelīna apvalks līdz ar metāla karkasu, mazliet pacēlies uz augšu, lēnītēm, viegli, taču, degošās nāves cieši satverts, gāzās lejā.
Bet bēgli, kas lavījās atpakaļ, un vēl sešus septiņus citus — sardzes atliekas tos, kas nebija uzdrošinājušies tuvoties vīram, kurš viens aizstāvēja aizu, tagad aprija uzbrukošā uguns.
Lī acis redzēja uguns lodi, ausis apdullināja rēkoņa, tomēr viņš vēl saklausīja to, ko teica Hestere: Beidzot visi, Lī.
Lī atteica (vai nodomāja): Tiem nabaga cilvēkiem nevajadzēja tik talu iet, un mums ari ne.
Hestere atbildēja: Mēs viņus aizturējām. Mēs palīdzējām Lirai.
To pateikusi, Hestere ar visu sīko, lepno un salauzto būtni piekļāvās Lī sejai, cik vien cieši varēdama, un viņi abi nomira.
15 Asinssūna
Aiziet! norīkoja aletiometrs. Uz priekšu, augstāk! Un viņi kāpa. Raganas lidinājās gaisā, izlūkodamas labāko taku paugurainais apvidus drīz vien atkapās stāvāku nogāžu un klinšu terašu priekšā. Saulei paceļoties zenītā, ceļinieki nonāca punainā zemē, pār kuru stiepās izžuvuši grāvji, slējās klintis un vīdēja laukakmeņiem nosētas ielejas, bet nekur nemanīja zaļu lapotni, un vienīgā skaņa bija kukaiņu sīkšana.
Ceļinieki virzījās uz priekšu, apstādamies vien iemalkot ūdeni no kazādas blašķēm un necik nerunādami. Panteleimons brīdi lidoja Lirai virs galvas, līdz paguris pārvērtās mazā kalnu kazā ar drošu gaitu, kas, dižodamās ar ragiem, tagad lēkāja pa klintīm, bet Lira tikmēr ar mokām stampāja līdzās. Vils soļoja drūms, apžilbinošajā gaismā sasprindzinājis acis un nelikdamies ne zinis par aizvien negantākajām sāpēm rokā, līdz beidzot viņš nonāca stāvokli, kad kustēties ir labi, bet stāvēt mierā slikti, vairāk ciešot no atpūtas nekā no nogurdinošā pārgājiena. Ta kā raganu burvestība asiņošanu apturēt nespēja, Vilam jau sāka šķist, ka arī tās uzlūko viņu ar bailēm, it kā Vils būtu iezīmēts ar lāstu, kas stiprāks par raganu spēkiem.
Ceļotāji nonāca pie neliela ezera koši zila, desmit vienpadsmit metru gara ielāpa sārto klinšu vidū. Viņi uz
bridi apstajās veldzēt slāpes, uzpildīt blašķes un pamērcēt sāpošās kājas ledainajā ūdenī, taču jau pēc pāris minūtēm viņi turpināja ceļu, un necik ilgi, kad saule debesīs bija uzkāpusi visaugstāk un karsēja visnegantāk, Serafina Pekkala nolaidās lejā parunāties. Ragana bija satraukta.
- Man jūs uz brīdi japamet, Serafina Pekkala teica. Mani gaida Lī Skorsbijs. Nezinu, kāpēc. Taču bez vajadzības viņš mani nesauktu. Ejiet vien uz priekšu, es jūs atradīšu…
- Skorsbija kungs? nemiera pilna, noraizējusies jautāja Lira. Bet kur tad…
Taču Serafina jau bija gabalā, pazuzdama skatienam ašāk, neka Lira spēja pabeigt teikumu. Meitene tagad automātiski sniedzās pēc aletiometra — lai pavaicatu, kas noticis ar Lī Skorsbiju, tomēr roka nolaidās viņa taču bija solījusi nedarīt neko citu kā vien vadīt Viļu.
Lira pameta skatienu uz zēnu. Viņš sēdēja tepat līdzās, roku ļengani uzlicis uz ceļgala; no tās vēl aizvien sūcās asinis. Seja Vilam bija apsvilusi saulē, bet zem apdeguma bija manāms bālums.
- Vil, meitene iesāka, — bet vai tu zini, kāpēc tev jāatrod tēvs?
- Zinu jau no laika gala. Māte teica, ka man no tēva jāpārņem mantija. To es allaž esmu zinājis.
- Kā to lai saprot pārņemt no viņa mantiju? Kas tā par mantiju?
- Manuprāt, uzdevums. Lai ko tēvs darītu, man viņa darbs jāturpina. Kāpēc gan tā nevarētu būt?
Ar labo plaukstu Vils notrausa sev ap acīm sviedrus. Neies taču atzīties, ka ilgojas pēc tēva tā, kā pazudis bērns alkst pēc mājām. Šāds salīdzinājums Vilam agrāk ne prātā neienāktu mājas taču bija vieta, kur viņš gādāja par mātes drošību, nevis vieta, kur citi rūpētos par viņu. Bija pagājuši pieci gadi kopš sestdienas rīta lielveikalā, kad spēle, kurā bija jāimitē paslēpes ar ienaidnieku, pārvērtās līdz izmisumam reālā, garā Vila dzīves posmā, un sirds tā alka dzirdēt: "Labs darbs, labs darbs, manu bērniņ, neviens cits visā pasaulē neizdarītu to labāk, es lepojos ar tevi. Nāc tagad un atpūties…"