Lira nogaidīja, līdz zēns cieši iemieg, tad ienesa šķīvjus virtuvē, kur, palikusi zem krāna, tos cītīgi berza ar drāniņu, līdz trauki izskatījās tīri. Tāpat viņa rīkojās ar nažiem un dakšiņām, bet omletes pannu šādi nomazgāt neizdevās nācās likt lietā dzeltenu ziepju gabalu un spītīgi skrubināt, kamēr tā, viņasprāt, beidzot bija spodra. Pēc tam, visu nosusinājusi ar vēl vienu drāniņu, Lira traukus glīti salika žāvēšanas plauktiņa.
Tā kā vēl aizvien slāpa un kārojās vēlreiz atraut skārdeni, meitene atvēra vēl vienu kokakolas bundžiņu un paņēma to lidzi augšstāvā. Pastāvējusi brīdi šaipus Vila durvīm un neko nedzirdējusi, viņa uz pirkstgaliem ietipināja citā istabā un no spilvena apakšas izvilka aletiometru.
Lai pavaicātu par Viļu, nemaz nevajadzēja atrasties viņa tuvumā, tomēr Lirai gribējās paskatīties, tāpēc viņa, cik vien klusi varēdama, pagrieza zēna istabas durvju rokturi un iegāja tajā.
Ārā jūras līmenis zaigoja, gaisma nāca tieši istabā, un no griestiem krītošajā mirdzumā Lira nolūkojās guļošajā zēnā. Viņš sarauca pieri, seja spīdēja sviedros. Vils izskatījās spēka pilns un plecīgs protams, ne jau kā pieaudzis vīrietis zēns taču nebija daudz vecāks par Liru, tomēr vienudien viņš kļūs tiešām stiprs. Viss butu vienkāršāk, ja zēna dēmons būtu saskatāms! Lira apsvēra, kāds tas varētu izskatīties un vai jau ir pieņēmis kādu konkrētu veidolu. Lai kāds būtu Vila dēmona tēls, tas atspoguļotu nepakļāvīgu un tajā pašā laikā pieklājīgu un nelaimīgu raksturu.
Lira uz pirkstgaliem aiztipināja līdz logam. Ielas laternas gaismā uzmanīgi pieskārusies aletiometram, meitene atslābināja prātu, un tas pieņēma jautajuma veidu. Rādītājs sāka riņķot, apstājās, pēc brīža atsāka riņķot tik aši, ka ne izsekot.
Lira pajautāja: Kas viņš ir? Draugs vai ienaidnieks?
Aletiometrs atbildēja: Vins ir slepkava.
Ieraugot atbildi, meitene tūdaļ atslāba. Zēns prata atrast ēdamo, parādit ceļu uz Oksfordu tas bija noderīgi, bet viņš spēja būt arī neuzticams un nodevīgs. Slepkava ir vērtīgs līdzbiedrs. Kopā ar viņu Lira jutās tāpat kā ar bruņoto lāci Joreku Bērnisonu.
Lira aizvēra slēģus, lai rīta saule neiespīd Vila sejā, un uz pirkstgaliem izgāja laukā no istabas.
2 Raganu pulkā
Ragana Serafina Pekkala, kas izglāba Liru un pārējos bērnus no eksperimentālās stacijas Bolvangara un kopa ar meiteni devās uz Svalbāru, bija iekūlusies pamatīgās nepatikšanās.
Atmosfēras traucējumu rezultātā, kas sekoja lorda Ezriela bēgšanai no izsūtījuma Svalbārā, viņa ar saviem likteņa biedriem tika aizpūsta neskaitāmas jūdzes pāri aizsalušajai jūrai, tāltālu prom no salas. Dažiem izdevās palikt Teksasas gaisa kuģotāja Li Skorsbija bojātajā balonā, bet Serafina tika iesviesta miglas vālā, kas griezdamies nāca no debesu pārrāvumā, ko izplēsa lorda Ezriela eksperiments.
Atguvusi spēju kontrolēt lidojumu, Serafina vispirms iedomājās par Liru; viņa taču neko nezināja par viltus lāču karaļa un īstā, Joreka Bērnisona, cīniņu, nedz ari par turpmākajiem ar Liru saistītajiem notikumiem.
Tad nu tagad Serafina, laizdamās cauri zeltaini mākoņainajam gaisam, sēžot uz mākoņpriedes zara, dēmonasniega zoss Kaisas pavadībā devās Liras meklējumos. Viņi pagriezās atpakaļ uz Svalbāru, pēc tam mazliet uz dienvidiem un nu jau vairākas stundas planēja ērmotu gaismu un ēnu šaustītajās debesīs. Serafina Pekkala, spriežot pēc gaismas nemierīgās trisēšanas uz savas ādas, zināja, ka tā nāk no citas pasaules.
Pagaja laiciņš, un Kaisa ierunājās: Skat! Raganas dēmons, pazaudējies…
Serafina Pekkala palūkojās caur miglas vālu un ieraudzīja zīriņu, kas brēkdams meta lokus dūmakainās gaismas bezdibenī. Serafina ar Kaisu pagriezās un laidās uz putna pusi. Redzēdams raganu ar zosi tuvojamies, zīriņš trauksmaini metās sāņus, bet Serafina Pekkala draudzīgi pamāja, un zīriņš nosēdās tiem līdzās.
Serafina Pekkala jautaja: No kura klana tu esi?
- No Taimiras, viņš tai atbildēja. Mana ragana sagūstīta… mūsu līdzbiedri padzīti! Esmu pazudis…
- Kas sagūstīja tavu raganu?
- Sieviete ar dēmonu-pērtiķi no Bolvangaras… Palīdziet man! Palīdziet mums! Man ir tik bail!
- Vai tik jūsu klans nebiedrojas ar bērnu dēmonu atšķēlējiem?
- Jā, kamēr neatklajām, ar ko viņi nodarbojas… Pēc kaujas Bolvangarā mūs padzina, bet manu raganu saņēma gūstā… Viņi tur viņu uz kuģa… Ko lai tagad daru? Viņa mani sauc, bet es nevaru tur nokļūt! Palīdziet man, jel palīdziet!
- Klusu! nogāgināja dēmons-zoss. Paklausīsimies, kas notiek lejā.
Viņi nolaidās zemāk, modri ausīdamies, un drīz vien Serafina Pekkala miglā izšķīra klusinātu iekšdedzes dzinēja rūkoņu.
- Tādā miglā taču nevar kuģot, — Kaisa sacīja. — Ko viņi tur dara?
- Tas ir kas mazāks par kuģi, atbildēja Serafina Pekkala, un, viņai runājot, kaut kur citur iedūcās skaņa rupjš, nejauki drebelīgs pūtiens tikpat kā jūras dzīvnieka sauciens iz dzelmes. Dažas sekundes rēcis, tas pēkšņi aprāvās.
- Kuģa miglas taure, secinaja Serafina Pekkala.
Patlaban viņi lidinājās virs paša ūdens, izmisīgi meklēdami, no kurienes nāk dzinēja troksnis. Un drīz vien ari atrada miglā, šķiet, bija dažāda biezuma ielāpi, un brīdī, kad kuteris pukšķedams šķēla valgā gaisa vālu, ragana to zibeņātri pamanīja. Jūra viļņojās gausa un eļļaina, negribīgi veldama bangas.
Ragana ar abiem dēmoniem lidinājās pār un ap kuteri, zīriņš kļāvās tam klāt kā bērns pie mātes; patlaban viņi vēroja, kā stūresvīrs, iedūcoties miglas taurei, viegliņām pielāgo kursu. Kutera priekšgalā slējās lukturis, taču tas spēja izgaismot labi ja pāris metru uz priekšu.
Serafina Pekkala vērsās pie izmisušā dēmona: Tu saki, dažas raganas šiem vēl palīdzot?
- Man tā liekas vairākas nodevīgas raganas no Volgorskas, ja vien arī tās nebūs aizlaidušās, zīriņš stāstīja. Ko jūs domājat iesākt? Vai meklēsiet manu raganu?
- Jā. Pagaidām paliec ar Kaisu.
Serafina Pekkala laidās lejā uz kuteri, atstādama abus dēmonus augstu virs sevis un piezemēdamās uz šķērskoka stūresvīram aiz muguras. Stūrmaņa dēmons-kaija iebrēcās, un vīrs pagriezies pameta skatienu uz raganu.
- Pārlieku steidzīga vis neesi, ko? stūresvīrs noprasīja. Uz priekšu, vadi nu uz ostas pusi!
Serafina acumirklī iejutās lomā. Izdevās! Tātad dažas raganas vēl šiem palīdz, ja jau stūresvīrs viņu par tādu noturējis. Ostai, kā viņa atminējās, jābūt pa kreisi un ostas gaismai sarkanai. Serafīnas skatiens izmisīgi urbās miglā, līdz notvēra dumakainu mirgoņu ne vairāk kā simt metru attālumā. Viņa metās atpakaļ un tagad planēja virs kutera, izkliegdama stūresvīram, kur braukt. Kuteris ātrumu bija palēninājis līdz rāpus gaitai, un no tā sāniem bija izbīdītas kāpnes, kas nokārās tieši līdz ūdens
un gaisa robežai. Stūresvirs iesaucās, un matrozis no ^ augšas pasvieda virvi, bet otrs steidzās lejā pa kāpnēm, lai to nostiprinātu.
Serafina Pekkala, aizlaidusies lidz kuģa margām, atkāpās glābšanas laivu ēnā. Nevienu citu raganu tuvumā nemānijā, bet varbūt tās pārlūko debesu jumu; Kaisa zinās, ko darit.
Kāds pasažieris, lejā atstājis motorlaivu, kāpa augšā pa kāpnēm. Ietīstījies kažokā ar kapuci, nepazīstams, taču, līdzko atbraucējs bija uz klāja, uz margām naski uzlēca zeltains dēmons-pērtiķis un melnām, ļaunumu izstarojošām acīm sāka blenzt visapkārt. Serafina aizturēja elpu tā bija Koulteres kundze.