Vils pēc tā ilgojās tik gauži, ka pats teju vai to neapzinājās. Tas taču bija tik pašsaprotami. Lirai to tik vienkārši neizskaidrot, lai gan meitene visu redzēja viņa acīs, turklāt arī sevī atklādama ko jaunu izpratni. Proti, redzot, ka Vils uztraucas, Lirā auga līdz šim nepazītas jūtas — Vils gluži vienkārši viņai nozīmēja vairāk nekā jebkurš cits, ko viņa līdz šim bija pazinusi. Viss, kas saistījās ar Viļu, Lirai bija skaidrs, tuvs un neatliekams.
Lira to būtu viņam ari pateikusi, ja tieši tobrīd zeme nenolaistos ragana.
- Es ievēroju, ka mums seko, viņa teica, tālu aiz muguras, bet lielā ātrumā virzās uz priekšu. Vai nepielidot tuvāk un nepalūkot?
- Dari tā! atbildēja Lira. Taču lido zemu, zagšus, lai viņi tevi nepamana!
Vils un Lira, ar mokām piecēlušies, vilkās tālāk.
- Saluši esmu bieži, ierunājās Lira, cenzdamās novērst domas no sekotājiem, bet tik karsti kā patlaban nav bijis nekad. Vai tavā pasaulē mēdz būt tada sutoņa?
- Tur, kur es dzīvoju, ne. Parasti jau ne. Taču klimats mainās. Vasaras kļuvušas karstākas nekā senāk. Runā, ka cilvēki izraisot atmosfēras traucējumus, ievadīdami tajā ķimikālijas, un laika apstākļi vairs neesot kontrolējami.
Jā, nudien, piekrita Lira, tik tiešām. Un mēs jaucamies tam visam pa vidu.
Vils jutās pārlieku sakarsis un izslāpis, lai sarunu turpinātu, un abi bērni, biezajā gaisā ar grūtībām elpodami, kāpa tālāk. Panteleimons patlaban bija sienāzis un sēdēja Lirai uz pleca pārlieku noguris, lai lēkātu vai lidotu. Laiku pa laikam raganas augstu kalnos pamanīja avotu, bet tas bija pārāk augstu, lai varētu turp uzkāpt vai uzlidot un piepildīt bērnu blašķes. Daudz netrūka, lai viņi slapēs nomirtu; šajā apkaimē ūdeni nekur nemanīja; avots, ja arī kur pavīdēja, jau pēc brīža pazuda klintīs.
Tā nu ceļinieki virzījās uz priekšu, pretī vakaram.
Raganu, kas griezās atpakaļ izlūkot, sauca Lēna Feldta. Lēna lidoja zemu, no klints uz klinti, un, kad norietēja saule, piesūcinādama klintis ar mežonīgi asiņainu sārtumu, viņa nonāca pie zilā ezeriņa un ieraudzīja tur kareivju vienību, kas iekārtoja nometni.
Jau pirmajā acu uzmetienā ragana uzzināja vairāk, nekā viņai gribētos, kareivjiem nebija dēmonu. No Vila pasaules viņi nenāca, nedz arī no Čitagaces, kur dēmoni mīt cilvēkos iekšā un izskatās daudzmaz dzīvi. Šie vīri nāca no raganas pasaules, un, redzot viņus bez dēmoniem, Lēnu pārņēma nevaldāmas, šķebinošas šausmas.
No telts ezera krastā kāds iznāca, un nu raganai viss kļuva skaidrs. Lēna Feldta ieraudzīja sievieti, mirstīgo, kas haki krāsas mednieces tērpā izskatījās burvīga un tikpat dzīvespriecīga kā zelta pērtiķis, kas viņai blakus līksmi lēkāja ezera krastā.
Lēna Feldta, paslēpusies augstāk klintīs, vēroja Koulteres kundzes sarunu ar galveno virsnieku, kura padotie slēja teltis, kūra ugunskurus un vārīja ūdeni.
Lēna Feldta bija Serafinas Pekkalas pulkā ari toreiz, kad Bolvangarā tika glābti bērni. Šobrīd viņa dedzīgi vēlējās nekavējoties nošaut Koulteres kundzi, taču šo sievieti laikam sargāja liktenis, jo ragana atradās pārāk tālu, lai varētu izšaut bultu, bet, lai pienāktu tuvāk, bija jākjūst neredzamai. Tādēļ Lēna Feldta saka burties. Šim pasakumam bija nepieciešama dziļa, desmit minūšu ilga koncentrēšanās.
Beidzot juzdamas par sevi pārliecinātā, Lēna Feldta pa klinšaino nogāzi kapa lejā uz ezera pusi. Kad spigana soļoja cauri nometnei, viens vai divi kareivji tukšam acīm viņā mirkli nolūkojās, taču, nosprieduši, ka redzēto ir grūti iegaumēt, novērsās. Apstājusies pie telts, kur bija iegājusi Koulteres kundze, ragana lokā ielika bultu.
Brīdi ieklausījusies apslapētās balsīs otrpus audekla sienai, Lēna piesardzīgi virzījās uz telts durvīm, kas izgāja uz ezera pusi.
Teltī Koulteres kundze sarunājās ar vīrieti, ko Lēna Feldta redzēja pirmoreiz. Tas bija vecāks kungs, sirms, bet spēcīgs, ar dēmonu-čūsku, kas vijās viņam ap rokas locītavu. Vīrs sēdēja audekla krēslā līdzās Koulteres kundzei, un kundze, klusi runādama, bija paliekusies uz viņa pusi.
- Protams, Karlo, viņa teica, izstāstīšu visu, ko vēlies. Ko tu gribi zināt?
- Kā tu pārvaldi Rēgus? vīrs jautāja. Man šķita, ka tas nav iespējams, bet tev viņi tekalē pakaļ kā suņuki… Varbūt baidās no taviem miesassargiem? Kā tas var būt?
- Elementāri, Koulteres kundze atbildēja, viņi zina, ka, atstājot mani dzīvu, paēdis sātīgāk nekā tad, ja mani notiesās. Es taču varu aizvest līdz jebkuram upurim, ko tik viņu rēgainā sirds iekāro. Tiklīdz tu man viņus raksturoji, es zināju, ka spēšu tos valdit, un tā ari ir noticis. Visa pasaule dreb balo radību priekšā! Bet, Karlo, sieviete saka runāt čukstus, varu iepriecināt ari tevi, tu taču zini. Vai gribi, lai iepriecinu tevi vēl vairāk?
- Marisa, virs murmināja, ir jau pietiekami liels prieks but tavā tuvuma…
- Bet, Karlo, tas taču nav viss tev tas ir labi zināms. Tu taču zini, ka varu iepriecināt tevi vēl vairāk.
Kundzes dēmona melnās, raupjās roķeles glāstija demonu-čūsku. Mazpamazām ritinadamās vaļā, čūska pa vira roku sāka slīdēt uz pērtiķa pusi. Abi vīrietis un sieviete turēja rokā pa glāzei zeltaina vīna; kundze, iemalkojusi no savas glāzes, pieliecās mazliet tuvāk vīrietim.
-Ak, — izdvesa vecais vīrs, kad dēmons, gausi noslīdējis no viņa rokas, smagnēji iegūla zelta pērtiķa rokās. Pērtiķis, lēni pacēlis čūsku pie sejas, maigi paberzēja vaigu pret tās smaragdzaļo ādu. Čūskas melnā mēle šaudījās šurpu turpu, un vīrs nopūtās.
- Karlo, saki man, kāpēc tu vajā zēnu, čukstēja Koulteres kundze, un balss viņai bija tikpat mīksta kā pērtiķa glāsts. Kāpēc tu viņu meklē?
- Viņam ir kaut kas tāds, ko es vēlos iegūt. Ai, Marisa…
- Kas tas ir, Karlo? Kas viņam pieder?
Vīrs purināja galvu, lai gan zināja, ka pretoties būs grūti; viņa dēmons jau bija maigi apliecis pērtiķi ap krūtīm, ar galvu bužinādams tā spožo akotu, savukārt pērtiķis slidinaja ķepas gar čūskas vijīgo augumu.
Lēna Feldta to visu vēroja, stāvēdama neredzama divus soļus no vietas, kur abi sēdēja. Loks viņai bija stiegri nospriegots, bulta gatava šaušanai lai to uzvilktu un palaistu, nevajadzētu ne sekundi; Koulteres kundze nepaspētu ievilkt elpu, kad jau būtu mirusi. Taču ragana dega ziņkārē. Viņa stāvēja, klusi sastingusi, plati ieplestām acīm.
Vērojot Koulteres kundzi, Lēna Feldta neiedomājas pamest skatienu atpakaļ uz zilo ezeru. Ūdenstilpes talakajā galā melnēja spokaina koku birzs, gluži kā izaugusi no zemes, trīsuļojoša birzs, kas it bieži nodrebēja it kā apzinātā nolūkā. Tie, protams, nebija koki, un, kamēr Lena Feldta līdz ar savu dēmonu bija pievērsusies Koulteres kundzei, viens no bālajiem veidoliem, nošķīries no biedriem, slīdēja pāri ledainā ūdens virsmai, neradīdams ne mazāko vilnīti, līdz piestāja pie klints, kur bija nometies Lēnas Feldtas dēmons.
- Tu mierīgi varētu man to pateikt, Karlo, murmināja Koulteres kundze. Pačukstēt. Varētu notēlot, ka runā pa miegam, un kas tad tevi vainotu? Tikai pasaki, kas zēnam pieder un kāpēc tu to gribi. Es varētu to sadabūt… Vai nevēlies, lai to izdaru? Tikai pasaki, Karlo. Mani jau tas neinteresē. Es gribu meiteni. Kas tas ir? Tikai pasaki, un tev tas būs.