Vīrs viegli notrīsēja. Acis viņam bija aizvērtas. Un tad viņš pateica: Tas ir nazis. Čitagaces brīnumnazis. Marisa, vai tad tu neesi par to dzirdējusi? Daži to sauc par teleutaia makhaira, nažu nazi. Citi to sauc par Eshetru…
- Ko ar to dara, Karlo? Kas šajā nazi tik īpašs?
-Ak… Ar šo nazi var griezt pilnīgi visu… Par to, ko ar
nazi var izdarīt, nezināja pat tā izgatavotaji… Itin nekas, it neviens materiāls, gars, eņģelis, gaiss…. nekas nespēj turēties pretī brīnumnazim. Marisa, es bez šī naža nevaru, vai saproti?
- Protams, Karlo. Es apsolu. Ieliešu tev glāzi…
Un, kamēr zelta pērtiķis nesteidzīgi atkal un atkal pieskārās čūskai, viegli to saspiezdams, paceldams, glāstīdams, kamēr sers Čārlzs izdvesa tiksmīgas nopūtas, Lēna Feldta redzēja, kas notiek īstenībā: kamēr vīra acis bija aizvērtas, Koulteres kundze zagšus no mazas blašķītes iepilinaja viņa glāze dažas lāses, tikai pēc tam ieliedama vīnu.
- Lūdzu, mīļais, viņa čukstēja. Iedzersim viens uz otra…
Sers Čarlzs jau bija sazāļots. Paņēmis glāzi, viņš alkaini ierāva malku, tad vēl un vēl…
Un tad Koulteres kundze pavisam negaidot piecēlusies pagriezās un ieskatījās tieši Lēnai Feldtai sejā.
- Nu, ragana, viņa teica, vai tiešām tu domā, ka nezinu, kādā veidā tu padari sevi neredzamu?
Lēna Feldta pārsteigumā nespēja pat pakustēt.
Raganai aiz muguras vecais vīrs cīnījās pec elpas. Krūtis viņam cilājās, seja piesarka, bet dēmons ļengans un tuvu ģībonim atradās pērtiķa rokās. Pērtiķis nicīgi no tā tagad atkratījās.
Lēna Feldta gribēja pacelt roku, taču plecu bija ķērusi liktenīga paralīze. Viņa nekādi nespēja pakustēties. Savu mūžu nebija tā gadījies, un ragana izdvesa īsu kliedzienu.
- Par vēlu, tā gan, teica Koulteres kundze. Paskaties uz ezeru, ragana!
Lēna Feldta pagriezusies ieraudzīja sniegbalto dēmonustērsti, kas, spārnus plivinādama, brēca, it kā būtu iesprostota stikla kamerā, no kuras izlaists gaiss; krizdama klupdama sita spārnus, nespēdama pacelties, plati atvērtu knābi panikā elsdama. Putnu bija apskāvis Rēgs.
- Nē! ragana iebrēkusies rāvās pie sava dēmona, taču viņu apturēja nelabuma lēkme. Lai nu kā, pat šķebinošajā satraukumā Lēna Feldta apjauta, ka Koulteres kundzes dvēsele ir spēcīgākā no visām, kuras ragana jelkad bi ja sastapusi. Lēna nebūt nejutās pārsteigta, redzot, ka Rēgs pakļaujas Koulteres kundzes spēkam šai varai nespeja pretoties neviens. Sāpju satriekta, ragana pagriezās pret sievieti.
-Atlaid! Lūdzu, atlaid viņu! Lēna Feldta kliedza.
- Tad jau redzēsim. Vai bērns ir pie jums? Meitene Lira?
-Jā!
- Un zēns ari? Zēns ar nazi?
- Jā lūdzu tevi…
- Un cik raganu jus tur esat?
- Divdesmit! Atlaid viņu, ak, atlaid!
- Visas ir gaisā? Vai arī dažas paliek uz zemes kopā ar bērniem?
- Lielākā daļa gaisā, trīs vai četras vienmēr uz zemes ai, kā sāp, atlaid viņu vai arī tūlīt pat nogalini mani!
- Cik tālu viņi kalnā tikuši? Vai patlaban pārvietojas vai ari piestājuši atpūsties?
Lēna Feldta izstāstīja visu līdz pēdējam. Viņa spētu pretoties jebkurai spīdzināšanai, tikai ne tam, kas patlaban notika ar viņas dēmonu. Koulteres kundze, uzzinājusi visu, ko vēlējās, kur raganas atrodas, kā viņas sargā Liru un Viļu, tagad teica: Bet tagad pasaki man, lūk, ko. Jums, raganām, zināms noslēpums par bērnu Liru. Gandrīz vai izvilku to no vienas jūsu māsas, taču viņa nomira, pirms paguvu beigt spīdzināšanu. Bet tevi neglābs neviens. Saki patiesību par manu meitu!
Lēna Feldta izdvesa: Viņa būs māte viņa būs dzīvības māte viņa nepaklausīs viņa…
- Saki līdz galam! Tu runā visu ko, tikai ne pašu galveno! Nosauc taču viņas vārdu! kliedza Koulteres kundze.
- Ieva! Visu māte! Ieva, kad es saku! Māte Ieva! šņukstēdama stomījās Lēna Feldta.
- Ak tad tā, novilka Koulteres kundze.
Viņa izdvesa smagu nopūtu, kā beidzot tikusi skaidrībā par savas dzīves mērķi.
Ragana ka pa miglu apjauta, ko izdarījusi, tomēr, šausmu pārņemta, vēl lūkoja kliegt: Ko tu ar viņu darīsi? Ko tu darīsi?
- Nu, nāksies iznīcināt, atbildēja Koulteres kundze, lai novērstu kārtējo Krišanu… Kāpēc es to neiedomājos agrāk? Biju par tuvu, lai to saskatītu…
Iepletusi acis kā bērns, Koulteres kundze bezbēdīgi sasita plaukstas. Lēna Feldta caur šņukstiem dzirdēja kundzi runājam: Protams. Lords Ezriels pieteiks karu Visvarenajam, un pēc tam… Kā gan citādi… Tieši tāpat kā toreiz. Un Lira būs Ieva. Bet šoreiz viņa nekritīs. Es par to parūpēšos. Krišanas nebūs…
Koulteres kundze kareivīgi uzsita knipi uz Rēga pusi, kas tiesāja nost raganas dēmonu. Sīkais, sniegbaltais dēmons-stērste, Rēgam virzoties uz raganas pusi, raustīdamies gulēja uz klints; lai ko arī Lēna Feldta būtu pārdzīvojusi pirmīt, patlaban viss dubultojās un trīskāršojās, daudzkāršojās un simtkāršojas. Dvēselē viņa juta riebumu, pretīgu, šķebinošu izmisumu, melanholisku apnikumu dziju līdz nāvei. Raganas beidzamā apzinātā doma bija nepatika pret dzīvi sajūtas viņu bija krāpušas pasauli veidoja nevis spēks un bauda, bet neķītrība, nodevība un gurdums. Dzīvot bija pretīgi, arī nāve nebija nekas labāks, un tā bija galvenā, galīgā un vienīgā patiesība izplatījumā no vienas malas līdz otrai.
Tā nu ragana vienaldzīgi stāvēja ar loku rokā dzīvs mironis.
Līdz ar to Lēnai Feldtai nebija lemts redzēt Koulteres kundzes turpmāko rīcību vai uztraukties par to. Nelikdamās ne zinis par sirmgalvi, kas bez samaņas bija atgāzies audekla krēslā, un viņa saritinājušos, blāvos putekļos novārtījušos dēmonu, Koulteres kundze atsauca kareivju vienības kapteini un pavēlēja visiem sagatavoties nakts pārgājienam kalnos.
Pēc tam, aizgājusi līdz ezera krastam, viņa pasauca Rēgus.
Tie rīkojumam paklausīja, kā dūmakainas kolonnas slīdot virs ūdens virsmas. Pacēlusi rokas, Koulteres kundze pavēlēja Rēgiem aizmirst, ka viņi ir ar zemi saistītas būtnes, un Rēgi, cits pēc cita pacēlušies gaisā, tagad viegli laidās projām kā ļaundabīgas dzelkšņu pūkas aizslīdēja naktī, un gaisa plūsma nesa tos tālāk uz Vila, Liras un raganu pusi; Lēna Feldta neko no tā visa vairs neredzēja.
Pēc tumsas iestāšanās gaisa temperatūra strauji kritās, un Vils ar Liru, notiesājuši beidzamo sakaltušo maizes riecienu, apgūlās dobumā zem klints, lūkodami sasildīties un aizmigt. Lai nu kam, bet Lirai tas izdevās nepagāja ne minūte, un meitene iekrita miegā, cieši satvērusi Panteleimonu, bet Vils knosījās, nekādi nevarēdams iemigt. Daļēji rokas dēļ, kas, nejauki uztūkuši, pukstēja jau līdz elkonim, daļēji cietās zemes, aukstuma un pilnīgā speķu izsīkuma dēļ, daļēji ilgodamies pēc mātes.
Protams, Vils par māti baidījās, zinadams, ka drošāk viņa justos dēla aprūpē, taču tik ļoti vēlējas, lai mate gāda arī par viņu kā tolaik, kad Vils vēl bija maziņš. Viņš vēlējās, lai māte uzliek apsēju, noliek gulēt un uzdzied, noņemdama visas rūpes, dāvādama visu to siltumu, maigumu un mātes milestibu, pēc kā Vils tik Joti ilgojās, bet tā jau nebūs nekad. Vils sirdi taču bija ari mazs puisēns. Nu viņš izplūda asarās, tomēr raudāt centās pavisam klusi, lai neuzmodinātu Liru.
Miegs nenāca ne lūgts. Vils bija pavisam nomodā. Beigās, izstaipījis stīvos locekļus, zēns trīsēdams klusītēm piecēlās un ar nazi pie jostas devās kalnos, cerēdams apslāpēt savu nemieru.
Aiz muguras palikušais dežurējošās raganas dēmonssarkankrūtītis pacēla galvu, un ragana, mirkli novērsusies no sardzes pienākumiem, noskatījās uz Viļu, kas kāpa klintī. Paņēmusi priedes zaru, ragana klusītēm pacēlās gaisā nejau izspiegot, bet gādāt par zēna drošību.