Šobrīd abi spēki gatavojas kaujai. Un abi tavu nazi kāro vairāk par visu. Tev, zēn, jāizvēlas! Ceļi mūs ir atveduši šurp, mūs abus tevi ar nazi, mani lai par to pastāstītu.
- Nē! Jūs maldāties! iesaucās Vils. Man ne prātā nenāca kaut ko tādu meklēt! Nepavisam ne!
- Varbūt tu tā arī nedomāji, taču atradis esi, virs tumsā sacīja.
- Bet kas man jādara?
Un tad Staņislavs Grummans Džopari Džons Perijs sastomījās.
Šamanis sāpīgi apzinājās gaisa kuģotājam Li Skorsbijam doto zvērestu un tagad vilcinājās to lauzt, tomēr beigās izšķīrās.
- Tev jādodas pie lorda Ezriela, vīrs teica, jāsaka viņam, ka tevi sūta Staņislavs Grummans un ka tev ir ierocis, kas viņam ir vajadzīgs vairak par visu. Patīk tev tas, puis, vai ne, bet šis darbs jāpaveic. Visus citus uzdevumus tagad atliec malā, lai arī cik svarīgi tie šķistu, un ķeries pie šī pienākuma! Atradīsies, kas tevi turp aizved, nakts pilna ar eņģeļiem. Ievainojums tagad sadzīs. Pagaidi! Pirms aizej, vēlos tevi, kā nākas, apskatīt.
Sataustījis līdzpaņemto saini, vīrs no tā kaut ko izņēma, atlocīja vaskadrānas kārtas un tad, uzšvirkstinājis sērkociņu, iededza skārda lukturīti. Tā gaismā, lietum plīkšķot un vējam pūšot, abi tagad nolūkojās viens otrā.
Vils ieraudzīja liesmojošas, zilas acis sakritušā sejā ar dažu dienu ataugušiem bārdas rugājiem uz spītīgā zoda, sirmus matus, sāpēs savilktu, kalsnu, salīkušu augumu, tērptu smagā, spalvām rotātā mētelī.
Šamanis ieraudzīja zēnu, kas bija vel jaunāks, nekā viņam šķita; zēna slaidais, saplēstā audekla kreklā tērptais augums trīcēja, sejā jautās speķu izsīkums, niknums un apdomība, tomēr tajā dega arī kaislas ziņkārības dzirksts; acis bija plati ieplestas zem taisnajām, melnajām uzacīm, tik līdzīgas viņa mātes…
Un tad viņu abu domās kaut kas pēkšņi uzplaiksnīja.
Brīdī, kad pār Džona Perija seju luktura gaisma meta žilbinošu gaismu, no necaurredzamajām debesīm kaut kas izšāvās, un vīrs, nepaguvis izdvest ne vārda, nokrita miris ar bultu slimajā sirdi. Dēmons-zivju ērglis acumirklī pazuda.
Vils apstulbis palika sēžam.
Acu kaktiņā kaut kas nozibsnīja, un zēns ar labo roku aši satvēra sarkankrūtīti dēmonu ar sārtam krūtīm kas tagad izmisis raustījās.
- Ne! Nē! iebrēcās ragana Juta Kamainena, kas, ķerdamās pie sirds, nokrita lejā tūlīt pēc putna, ar troksni neveikli nogāzdamās uz akmeņainās zemes un tagad ar grūtībām lūkodama piecelties.
Taču, pirms ragana paspēja uzslieties kājās, Vils bija klāt un piegrūda viņai pie rīkles brīnumnazi.
- Kāpēc tu tā darīji? zēns brēca. Kādēļ viņu nogalināji?
- Tāpēc, ka mīlēju viņu, bet viņš mani nicināja! Esmu ragana! Es nepiedodu!
Ka raganai Jutai Kamainenai no zēna nevajadzētu baidīties, taču Vils viņai iedvesa bailes. Zaļoksnais, ievainotais augums izstaroja vairāk spēka un briesmu nekā jebkurš lidz šim sastaptais cilvēks, un ragana zaudēja dušu. Juta Kamainena metās atpakaļ, bet Vils viņai sekoja un, nejuzdams sāpes, tikai milzīgu un satriecošu izmisumu, ar kreiso roku sagrāba viņu aiz matiem.
- Tu nemaz nezini, kas viņš bija, zēns sauca. Viņš bija mans tēvs!
Ragana purināja galvu, čukstēdama: Ne. Nē! Tas nevar būt! Neiespējami!
- Tev šķiet, ka visam ir jābūt iespējamam? Visam ir jābūt patiesam! Viņš bija mans tēvs, un to nezinājām nedz viens, nedz otrs līdz mirklim, kad tu viņu nogalināji! Klausies, ragana, es gaidīju visu savu dzīvi, mēroju visu šo garo ceļu, lai tēvu beigās atrastu, bet tu ņem un viņu nogalini…
To sacīdams, Vils sapurināja raganas galvu kā lupatu un nogrūda viņu pa pusei apdullušu zemē. Raganas pārsteigums šķita gandrīz vai lielāks par bailēm, kas tomēr bija pietiekami reālas, un viņa tagad apjukusi uztrausās kājās un lūgdamas satvēra zēnu aiz krekla. Viņš spīganas roku atgrūda.
- Ko gan viņš tādu bija nodarījis, ka tev vajadzēja viņu nogalināt? Vils kliedza. Pasaki man, ja vari!
Ragana nolūkojās mirušajā vīrietī, pēc tam Vila un tad skumji papurināja galvu.
- Nē, to es tev nevaru paskaidrot, viņa teica. Tu esi par jaunu. Tev to nesaprast. Es viņu mīlēju. Un viss. Ar to pietiek!
Vils nepaspēja raganu aizkavēt uzlikusi roku uz naža spala, ko pirms mirkļa bija izrāvusi no aizjostes, viņa iegrūda to sev ribās un klusi nogāzās uz sāniem.
Vils nejuta šausmas, tikai bēdas un apjukumu.
Nesteidzīgi piecēlies, zēns pameta skatienu uz mirušo raganu, uz tās krāšņi melnajiem matiem, sārtajiem vaigiem, gludajiem, baltajiem, lietū valgajiem locekļiem, kā mīļākajai pavērtajām lūpām.
- Nesaprotu, Vils balsī teica. Pārlieku dīvaini.
Tad viņš pievērsās mirušajam vīrietim, savam tēvam.
Kaklā sakāpa kamols, bet sūrstošās acis atvēsināja plīkšķošais lietus. Lukturītis vēl mirgoja uzzibsnīdams, kad pa šauro spraugu vējš ik pa brīdim aplaizīja liesmu. Lukturīša gaismā sakņupis ceļos, Vils pieskārās vīrietim, uzlika roku uz viņa sejas, pleciem, krūtīm, aizvēra acis, atglauda mitros, sirmos matus no pieres, piespieda plaukstas raupjajiem vaigiem, aizvēra tēvam muti un salika viņam rokas.
Tēvs, Vils sacīja. Tēt, tētuk… Tēvs… Nezinu, kāpēc viņa tā rīkojās. Netieku gudrs. Bet, lai ko tu vēlējies, lai es darītu, es apsolu, zvēru, ka to arī darīšu. Es cīnīšos. Būšu kareivis, būšu! Nogādāšu nazi lordam Ezrielam, lai arī kur viņš atrastos, palīdzēšu viņam cīnīties pret ienaidnieku. Es to darīšu. Tagad atpūties! Tagad dusi!
Līdzās mirušajam cilvēkam atradās briežādas sainis ar vaskadrānu un lukturi un kaula šķirstiņš ar asinssūnas ziedi. Vils to pacēla un tad zemē, turpat līdzās tēvam ievēroja spalvam rotāto mēteli smagu, izmirkušu, taču siltu. Tēvam to vairs nevajadzēs, bet Vils aiz aukstuma trīcēja. Atsprādzējis bronzas aizdari pie mirušā vīrieša kakla, zēns pārmeta pār plecu audekla somu un pēc tam ietinās mētelī.
Nopūtis lukturi un uzmetis skatienu tēva neskaidrajam siluetam, tad raganai un vēlreiz tēvam, Vils pagriezās un devās pa kalnu lejā.
Aukainajā gaisā strāvoja čauksti, bet Vils vēja brāzmās dzirdēja vēl kaut ko: atbalsi, kurā saucieni jaucās ar psalmiem, metāls šķindēja pret metālu un plīkšķēja spārnu vēzieni, kas vienubrīd šķita esam tik tuvu, ka īstenībā varēja būt viņam galvā, bet tad atkal tik tālu kā uz citas planētas. Radze zem kājām bija slidena un irdena, kāpt lejup izrādījās krietni grūtāk nekā augšup, taču Vils gāja drošā gaitā.
Nogriežoties gar beidzamo nelielo ieleju līdzās vietai, kur gulēja Lira, Vils pussoli aprāvās. Viņš bija pamanījis divus stāvus tumsā izskatījās, ka viņi kaut ko gaida. Vila roka pieskārās nazim.
Viens no vīriem ierunājās.
- Vai tu esi zēns ar nazi? viņš jautāja, un vīra balss dīvainā kārtā atgādināja spārnu plīkšķus. Lai arī kas viņš bija, bet cilvēks ne.
- Kas jūs esat? Vils atjautāja. Cilvēki vai…
- Cilvēki ne. Mēs esam Sargi. Bene elim. Jūsu valodā eņģeļi.
Vils klusēja. Runātājs turpināja: Citiem eņģeļiem ir citas funkcijas, citas pilnvaras. Mūsu uzdevums ir vienkāršs: tu esi mums vajadzīgs. Sekojām šamanim soli pa solim, cerēdami, ka viņš aizvedis mūs pie tevis, un tā arī notika. Mēs atnācām, lai aizvestu tevi pie lorda Ezriela.