Sievietes vara pār klātesošajiem vīriem bija acīmredzama. Zeltainais pērtiķis meta niknus skatienus pāri galdam, un neviens nespēja ieskatīties tam acīs.
Nevairījās tikai kardināls. Viņa dēmons, ara [4] , pacēla kāju un paieskāja sev galvu.
- Raganas izteikumi norāda uz kaut ko ārkārtēju, — turpināja kardināls. Neuzdrošinos pat domāt, ko tas, manuprāt, varētu nozīmēt. Ja ta izrādīsies patiesība, uz mums gulsies visdrausmīgākā atbildība, kāda jelkad vīrietim vai sievietei bijusi. Lai nu kā, es atkārtoju jautajumu, Koulteres kundze, kas par bērnu un tā tēvu zināms jums?
Sievietes seja no dusmām bija krīta bālumā.
- Ka jūs vispār uzdrošināties man jautāt? viņa izspēra. Kā uzdrīkstaties neatklāt to, ko uzzinājāt no raganas? Un visbeidzot kā uzdrošināties uzskatīt, ka es no jums kaut ko slēpju? Vai tiešām uzskatāt, ka esmu bērna pusē? Varbūt spriežat, ka esmu viņas tēva pusē? Varbūt jums šķiet, ka esmu pakļaujama spīdzināšanai kā ragana? Mēs visi, Jūsu Eminence, kā nekā esam pakļauti jums. Pietiek jums uzsist knipi, un mani saplosīs gabalos. Tomēr, meklēdami atbildi, iztaustīdami katru miesas šķiedru, jūs manī neko neatrastu man par pareģojumu nav zināms itin nekas. Un tagad es pieprasu atklāt, kas zināms jums. Mans bērns, mans vienīgais lolojums, grēcīgi ieņemtais un kaunā dzemdētais, lai nu kā, tomēr pašas bērns, un jūs slēpsiet no manis to, ko neapstrīdami esmu tiesīga zināt?
- Dieva dēļ, nervozi ierunājās viens no garīdzniekiem, Dieva dēļ, Koulteres kundze, ragana taču neko nepateica mums no viņas jāuzzina kas vairāk. Pats kardināls Staroks teic, ka viņa esot devusi mājienu.
- Bet ja nu ragana neko jums neatklās? Koulteres kundze jautaja. Ko tad? Nodarbosimies ar minēšanu? Trīcēsim, bailēs drebēsim un minēsim?
Fra Pāvils viņai atbildēja: Nē, jo tieši to patlaban grasos vaicāt aletiometram. Atbildi iegūsim šā vai tā no raganas vai ari no skaidrojošajam grāmatam.
- Un cik ilgs laiks tam būs nepieciešams?
Garlaikoti pacēlis uzacis, virs atbildēja: Vērā ņemams laiks. Tas ir bezgalsarežģits jautājums.
- Bet ragana varētu mums pateikt uzreiz, Koulteres kundze nelikās mierā.
To pateikusi, viņa piecēlās. Un it kā godbijībā pret Koulteres kundzi uzreiz piecēlās vairums vīru. Sēžam palika tikai kardināls un fra Pāvils. Serafina Pekkala atkāpās, saspringti paturēdama sevi neredzamu. Zeltainais pērtiķis grieza zobus, viss viņa mirdzošais apspalvojums bija saslējies stāvus.
Koulteres kundze uzrāva pērtiķi sev uz pleca.
- Tad iesim un viņai pajautāsim, viņa sacīja.
Pagriezusies sieviete ašiem soļiem izgāja gaitenī. Vīri
steidzās sekot, grūstīdamies un stumdīdamies garām Serafinai Pekkalai, kas, visai satraukta, tik tikko paguva atlēkt malā. Pēdējais gāja kardināls.
Vairākas sekundes Serafina Pekkala bija spiesta koncentrēties satraukuma dēļ viņa jau sāka kļūt redzama. Tad ragana sekoja garīdzniekiem gaitenī un tālāk uz mazāku telpu, kas bija tukša, baltām sienām un piekarsusi. Istabas vidū, sastājušies ciešā lokā, visi kā viens vēroja šaušalīgu ainu pie tērauda krēsla stingri bija piesieta ragana, tās seja raustījās agonijā, kājas bija sakropļotas un salauztas.
Koulteres kundzes acis ieurbās nelaimīgajā. Serafina nostājas pie durvīm, zinadama, ka ilgi palikt neredzama nespēs tas bija neizsakami grūti.
- Pastasti mums par bērnu, ragana, Koulteres kundze iesāka.
-Nē!
- Tev nāksies ciest!
- Esmu jau pietiekami cietusi.
- Ai, būs jācieš vēl! Mūsu Baznīcai šai ziņā ir tūkstošgadīga pieredze. Tavas ciešanas varam pagarināt līdz bezgalībai. Pastāsti mums par bērnu! Koulteres kundze pavēlēja un pastiepās, lai salauztu raganai pirkstu. Tas viegli noknakšķēja.
Spīgana iekliedzās, un Serafina uz veselu sekundi kļuva redzama visu acīm. Viens otrs garīdznieks samulsis un sabijies viņā noskatījās, taču pēc brīža Serafina atguva pilnīgu paškontroli un visi atkal pievērsās spīdzināšanai.
Koulteres kundze brīdināja: Ja neatbildēsi, salauzīšu vēl vienu pirkstu un pēc tam nākamo! Kas tev zināms par bērnu? Runā!
- Labi! Lūgtin lūdzu, vairāk gan ne!
- Tad atbildi!
Atskanēja kārtējais šķebinošais knakšķis, un šoreiz raganai izlauzās elsojoši šņuksti. Serafina Pekkala tik tikko spēja valdīties. Tad tika kliegšus izkliegti vārdi: -Nē, nevajag! Es jums pateikšu! Lūdzu, ludzu, vairāk ne! Gaidītajam bērnam… Raganas jau pirms jums zināja, kas ir šī meitene… Mums tapa zināms viņas vārds…
- Mēs zinām, kā meiteni sauc. Par kādu vārdu tu runā?
- Viņas īstais vārds! Meitenes likteņa vārds!
- Nosauc to! Pasaki man! Koulteres kundze neatlaidās.
- Nē… nē…
- Un kādā veidā? Kā jūs to atklājāt?
- Veicām testu. Proti, meitenei bija jāizvēlas viens ziedošs mākoņpriedes zars daudzu citu zaru vidū, un tādā gadījumā k]ūtu skaidrs, ka viņa neapšaubāmi ir gaidītais bērns. Tieši tā arī notika viss norisinājās mūsu konsulātā Trollezundē, kad bērns ieradās kopā ar ģiptiešu vīriem… Bērns ar lāci…
Raganas balss aizlūza.
Koulteres kundze strupi, nepacietīgi izsaucās, un atskanēja vēl viens spalgs knakšķis un vaids.
- Bet kāds bija jūsu pareģojums par šo bērnu? turpināja Koulteres kundze, un viņas balss pārvērtās tēraudā ar kaisles pieskaņu. Un kas tas par vārdu, kas noteic meitenes likteni?
Serafina Pekkala piegāja tuvāk, nelikdamās ne zinis par vīriem, kas ciešā lokā drūzmējās ap raganu, bet neviens nejuta Serafinas klātbūtni. Jāizbeidz raganas ciešanas, un nekavējoties, taču sasprindzinājums, uzturot sevi neredzamu, bija tiešām milzīgs. Izņemdama no aizjostes nazi, Serafina trīcēja pie visām miesām.
Ragana šņukstēja: Reiz jau viņa ieradās, un kopš tā laika jūs viņu ienīdāt un jutāt bailes! Nu meitene ir atnākusi atkal, bet jūs nespejat viņu atrast… Viņa bija Svalbārā kopā ar lordu Ezrielu, bet jūs viņu pazaudējāt. Meitene izbēga, un viņa kļūs…
Bet, pirms ragana pabeidza sakāmo, viņa tika pārtraukta.
Pa atvērtajām durvīm ielidoja šausmu pārņemts zīriņš un, svaidīgi plīkšķinādams spārnus, triecās pret grīdu, pēc tam atkal izmisīgi cēlās augšā, rāvās pie spīdzinātās raganas krūtīm, čiepstēdams un brēkdams kļāvās viņai klāt, un ragana sāpēs iekliedzās: Jambe-Aka! Nāc pie manis, nāc pie manis!
Neviens, izņemot Serafinu Pekkalu, netika gudrs, kas te notiek. Jambe-Aka ir dieviete, kas pie raganas ierodas nāves stundā.
Serafina bija gatava. Viņa acumirklī kļuva redzama un, laimīgi smaidīdama, panāca uz priekšu Jambe-Aka taču ir līksma, bezrūpīga, viņas apciemojums dāvā prieku. Spīdzinātā ragana, ieraugot viņu, pagrieza pretī asarām slacīto vaigu. Serafina pieliecās to noskūpstīt un maigi ieslidināja nazi raganai sirdī. Demons-zīriņš aizmiglotām acīm paskatījās uz viņu un izgaisa.
Bet Serafinai Pekkalai bija jāņem kājas pār pleciem.
Visi klātesošie, neticēdami savām acīm, vēl atradās šoka stāvoklī. Koulteres kundze bija vienīgā, kas attapās jau nakamajā sekundē.
- Ķeriet! Nelaidiet projām! viņa sauca, taču Serafina jau bija pie durvīm ar nospriegotā loka ievietotu bultu. Pacēlusi savu ieroci, viņa zibenīgi atlaida loka stiegru, un kardināls rīstīdamies, raustīdamies nogāzās zemē.
Gaitenī uz kāpnēm Serafina pagriezās, notēmēja un izšāva nogāzās vēl viens vīrs, un kuģi piepildīja griezīga trauksmes zvana svirpstoņa.
Serafina metās augšā pa kāpnēm un tad uz klāja. Divi jūrnieki viņai aizšķērsoja ceļu, bet spīgana iesaucās: Lejā! Gūstekne tikusi brīvībā! Skrieniet palīgā!