Leslijs Lorencs
BUDISTU KLOSTERA NOSLĒPUMS
.
DIVI BĀLI MŪKI
I. Klusas dienas Litanga
Litanga ir draudzīgs, pussabrucis klosteris netālu 110 Timpu. Tas atrodas uz mēreni stāva paugura, kaut gan apzīmējums "mērens" par tādu atzīstams tikai Āzijas apstākļos. Paugura augstums ir krietni pusotra tūkstoša metru, no kalna gala un klostera paveras brīnišķa apkārtējo kalnu un ieleju ainava. Kalna pakājē iepleties ciems ar tibetiešu tipa plakanjumtu mājiņām, gar to tek mazs strauts, bezvēja mēnesnīcas vakaros līdz pat klosterim skan puišeļu - jaku dzinēju dziesmas.
Apkārtne draudzīga, mūku manieres tīkamas, un es Litangā būtu juties itin labi, ja nebūtu čostimpas. Taču viņš bija un darīja visu, lai mazinātu manu labsajūtu, ko radīja jau ganu dziesmas vien.
Litangā ieradies, es īsu brīdi biju pārliecināts, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Romantisks klosteris, svaigs gaiss, klusums un gleznaina apkārtne, kuru dievi radījuši tālab, lai rietumu pasaules kņadā pārguris ceļinieks noautu kājas, uzģērbtu lamas apmetni un aizmirstu visu, kas viņu saista pie aizjūras. Saberzēju plaukstas un jau iepriekš jutu degunā seno notaukoto dārgumglabā- tāju grāmatu smaržu. It īpaši Dižā Atbrīvotāja Tharpačenpo, kura dēļ biju atbraucis uz Litangu. Indijā, Daramsalā, Dalailamas rezidencē no ceļojoša mūka biju dzirdējis, ka Litangā glabajoties kāds nesen atklāts rokraksts, kas ievērojami atšķiroties no jau zināmajiem. Vairāk man nevajadzēja, ņēmu kājas pār pleciem, braucu uz Timpu, sameklēju Jondonu, kurš, par laimi, tur uzturējās, un viņš mani iekārtoja rinpočes Ņemdena klosterī.
Ar tādu sparu es būtu varējis iemitināties pat Sindžē, pazemes valdnieka impērijā.
Nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad mani ielaida pie rinpočes Nemdena. Man tik tikko pietika laika apbrīnot greznos vārtus uz gaiteni, kas veda rinpočes mitekli, daudzos ugunssp|āvējus uz sienām, krāsainas drapērijas pie logiem, jau vērās durvis, un es atrados tik lielā telpā kā konferenču zāle. Vecais mūks, kurš bija mani atvadījis šurp, pārstūma mani pār slieksni, diskrēti atkāpās malā un aizvēra durvis.
Rinpoče Ņemdens bija vidēja vecuma vīrietis, paresns, plikpaurains, uz deguna acenes zelta ietvarā, viņa augumu sedza sarkana mantija. Kad vecais mūks bija aizdarījis durvis, Ņemdens kaktā pie rakstāmgalda pētīja kādu papīru. Tad viņš nolika papīrus uz galda, piecēlās un aplūkoja mani. Savādajā pusēnā labi neredzēju viņa seju, bet šķita, ka tā izstaro labvēlību.
-Sveicu tevi, rinpoče Blobzang! - viņš sacīja siltā, draudzīgā balsī.
Palocījos kā pieklājas un pasniedzu viņam zilo zīda lenti, khadak, ko jau krietni iepriekš biju izvilcis no kabatas. Khadak bija simboliska dāvana, uz kuru pieklājās atbildēt ar līdzīgu.
Viņa khadak bija skrandaina un tik netīra, it kā mūki būtu ar to ilgstoši tīrījuši zābakus. Tomēr neņēmu |aunā, pieņēmu, ka tā ir sena manta un uzkrājušies netīrumi tikai vairo tās vērtību.
- Sveicu tevi, rinpoče Ņemden! - sacīju tajā tibetiešu valodā, kuru runā Butānā. Tā mazliet atšķiras no ladakhi tibetiešu valodas, bet man bija diezgan laika to apgūt, kad pirms gadiem tiku pavadījis ilgāku laiku šajā mazajā Tālo Austrumu zemē.
Rinpoče Ņemdens mani aicināja pie maza galdiņa, kuram blakus gaidīja augstu sakrauti sēžamspilveni. Kā pieklājas, apsēdos uz krietni bieza polstera. Klostera priekšnieks iekārtojās man pretim un dažas reizes sasita plaukstas. Līdzko izskanēja pēdējais sitiens, vērās durvis, un divi mūki ienesa kūpošu tēju, aizdarītu ar jaku sviestu. Ieņēmām pa malkam, kā pieklājība prasa, un nolikām tases sev priekšā.
- Sveicu tevi, rinpoče Blobzang! - rinpoče Ņemdens atkārtoja, pastumdīdams acenes. - Es priecājos, ka esi ieradies.
-Arī es priecājos, rinpoče.
- Dzirdēju, ka tu vēloties pētīt Dižo Atbrīvotāju.
-Gribētu,-atbildēju,-ja vien nav… kādu šķēršļu, — bikli piebildu.
- Nav, - rinpoče Ņemdens smaidīja. - Kāpēc lai būtu?
Atviegloti atlaidos sēdeklī, un tā bija mana nelaime. Uz mirkli biju noticējis, ka sēžu atzveltnī, taču atrados tikai uz spilveniem. Skaidrs, ka šās kustības dēļ nozvēlos zemē augšpēdus. Nu jā, vēl nebiju pielāgojies vietējiem apstakļiem.
Rinpoče Ņemdens izlikās nemanām manu izmisīgo ķepurošanos. Viņš domīgi malkoja tēju, un man šķita, ka vēro izkusušā sviesta rimbulīšus; tikai, kājas uztrausies, pamanīju, ka viņš uz mani skatās. Lūpu kaktiņos rotājās ļaunīgs smīns.
- No rinpočes Jondona dzirdēju, ka tu labi zinot tibetiešu valodu un mūsu ieražas,-viņš sacīja.
- Līdz šim es arī tā domāju, - taisnojos, beidzot izslējies.
- Un tu gribētu lasīt Tharpačenpo, Dižo Atbrīvotāju?
-Jā,-es nopūtos.
- Vai esi dzirdējis par Padma Gyacol
Veltīgi piepūlēju smadzenes, nekas neatausa prātā.
- Nezinu… - nomurmināju.
-Tas bija ievērojams klostera priekšnieks, - Ņemdens čukstēja, galvu pie- liecis. - Tur augšā… tālīnā klosterī. Viņš izdeva rīkojumu sakarā ar Dižā Atbrīvotāja rakstu pētīšanu. Vai neesi dzirdējis par to?
Biju spiests atzīties, ka neesmu. Biju daudz ko dzirdējis, bet par to - nekā.
- Tomēr… viņš ir uzrakstījis mazu grāmatiņu par to, kurš drīkst pētīt Dižā Atbrīvotāja sūtras un kādos apstākļos. Tepat tai jābūt. Kur esmu nolicis, kur esmu nolicis?
Viņš rakņājās pa labi, pa kreisi, tad izvilka mazo grāmatiņu no sava apģērba un nolika sev priekšā uz galda. Atraisīja zīda ietinumu un ielūkojās.
Ielūkojos ari es. Man par lielu pārsteigumu, pirmajā lapā neredzēju nekā. Lai kā piepūlēju acis, nespēju uz brūnganā rīspapīra samanīt nevienu vienīgu burtu.
Rinpoče Ņemdens ar pirkstu pabakstīja tukšās lapas vidū.
- Te stāv rakstīts, ka tam, kurš grib pētīt Tharpačenpo, jāklausa ticības vadonim, jo bez ticības vadoņa - čostimpas - neviens nedrīkst pētīt sutras. Vai saproti?
- Sa.. .pro… tu, - palocīju galvu, nojauzdams ko nelāgu.
- Tev jāzina, ka ticības vadonis stāv augstu pāri audzēknim. Audzēknis zaudē visus iepriekš iegūtos titulus un vārdu. Visu. Vai tiešām tu gribi pētīt Tharpačenpo?
Tobrīd es sāku saprast, ka Ņemdena draudzīgais smaids ir bijis tikai maska. Tā smaida vilks, tuvodamies zaķēniem.
- Gribu, - atbildēju, jau sagatavojies cīņai. Ņemdens paberzēja plaukstas.
- Pareizi. Tatad, kā tevi sauc?
- Rinpoče Blobzangs, - pašapzinīgi atbildēju.
Ņemdens apmierināti ieņēma malciņu 110 tases.
- Kopš šā brīža tu tas neesi. Kopš šā brīža tu esi Pharva. Kā patīk vārds?
Pharva nozīmē mežonīgu suni, tādu, kas visiem pretīgs, ko pie pirmās izdevības nosit.
- Skaists vārds, - atbildēju, atzinīgi palocīdams galvu. - Man patīk.
- Tiešām? - Ņemdens smaidīja. - Turklāt tu esi rinpoče, tātad meistars vai profesors. Taisnība?
-Taisnība.
- Kopš šā brīža tu būsi audzēknis. Parasts trapa, mūks. Trapa Pharva. Vai būs labi?
-Jā,-atbildēju.
- Ja nepatīk, vari iet projām.
- Labāk palikšu.
- Pats zini.
Viņš pašķirstīja grāmatu. Es vairs nebiju pārsteigts, ka arī nākamā lapa ir tukša.
Ņemdens pabakstīja arī tās vidū.
- Te stāv rakstīts, ka trapa, kas pētī Tharpačenpo, nevar saņemt nekādas atlaides, kaut ari iepriekš bijis nezin kas. Viņam pienākas vissliktākā celle klosteri. Ko teiksi par to?