Es nevarēju viņam dot attiecīgu atbildi, jo pašam nebija skaidrs, kāpēc tā daru. It kā neredzams blakus soļojošs dievs būtu mudinājis neklausīt sargātāj- garu un darīt to, ko čukst viņš, dievs.
Kaut gan man nepatīk nepazīstamu dievu čuksti, tomēr biju pakļāvies viņa vēlmei.
Dongens skrēja apmēram piecdesmit metru man pa priekšu. Ne reizi nepapūlējās palūkoties atpakaļ; būtu atskatījies, būtu mani pamanījis. Kamēr rāpāmies pār mani mūri, arī mēness bija sācis savu gājienu pa debesu lauku un no sava jaku sviesta ķipīša lēja pār pasauli sviestu. Dažos mirkļos viss kļuva balts kā ar sniegu apsnidzis. Draudīgi vizmoja robainie klinšu bluķi, citkārt melnās aizas rādīja man baltas rīkles, arī koki, tērpušies baltā, locīja savas nabadzīgās lapotnes. Varbūt pat vējš, kas purināja koku lapas, bija balts.
Dongens starp sudrabainajām ciema mājām tik pēkšņi nozuda un tik negaidīti parādījās, ka beidzot es viņu pazaudēju.
Pieliku soli un palūkojos gar galējās mājas stūri. Lai kā piepūlēju acis, nesaskatīju viņu nekur šajā bezgalīgajā gaišumā.
Nepatikā papurināju galvu. Vai man bija jāpūlas prāvu pusstundu, lai tik viegli pazaudētu? Savilku ciešāk savu apmetni un uz labu laimi gāju tālāk starp mājām.
Brītiņu nostaigājis, apstājos un paskatījos uz kādu māju, no kuras logiem plūda tabakas dūmi. Spalga klaigāšana vēstīja, ka tur sanākusi līksma sabiedrība. Bēda tikai tāda, ka logs bija otrajā stāvā un es stāvēju uz ielas. Ja man neizaugs stārķa kājas, paliks mūžīgs noslēpums, kas tur iekšā notiek.
Aizviļu pret mājas sienu un prātoju, vai nebūtu jāgriežas atpakaļ. Butānas mājas pa lielākajai daļai ir divstāvu, augšā atrodas dzīvojamās telpas un guļamistabas, apakšā - virtuve un kūts, kur pa nakti sadzen lopus. Ko gan es te lejā gribu izdibināt?
Jau būtu griezies .atpakaļ, kad nakts klusumā iecirtās dobjš sauciens:
- Kas tur ir?
- Dongens.
- Pagaidi, tūlīt atvēršu durvis.
Dialogs skanēja no malas, no ielas puses māju rindas. Atrāvos no sienas un pavērsos uz sarunas pusi. Netālu 110 manis ierējās suns. Tā vien tikai trūkst, ka ciema suņi man sarīkos iepazīšanās vakaru.
Pārkāpu pār žogu - par laimi, tajā sētā nebija suņa - un steidzos pa sniegbaltu zāli, līdz atkal atrados pie kāda žoga. Pāri arī tam, aizcīnījos līdz šaurai ieliņai. Dongens stāvēja dažus metrus tālāk ar muguru pret mani.
Māja, pie kuras durvīm viņš bija klauvējis, uzpūtīgi lūkojās manī. Pie grezni izkrāsotās fasādes plivoja lūgšanu karodziņš. Bija redzams, ka īpašnieks ir pārticis cilvēks.
Dongens bija mājai tuvojies ne jau pa to ceļu, kur es, droši vien, nebiju pamanījis šķersieliņu. Pēkšņi no manis paša zābakiem sāka kāpt degunā satriecoši pretīga smaka.
- Vai es neteicu? - dzirdēju no dvēseles dzīlēm sava Jidama ļaunpriecīgo balsi. - Tā iet tādam, kurš par spīti sargātājgara brīdinājumam ložņā pa svešiem pagalmiem.
Kaut gan nāktos viņam piekrist, vairs nevarēju labot savas kļūdas. Dongens jau sāka skatīties atpakaļ, man bija jābūt piesardzīgam, lai nepamana.
- Nāku, nāku, - dzirdēju rupju balsi. Nočirkstēja atslēga, puikas priekšā atvērās durvis.-Vaiviss kārtībā, dēls?
- Kārtībā, - Dongens atbildēja, noliekdams galvu durvīs iznākušā pavecā vīrieša priekšā.
- Vai tev nesekoja?
- Nē, rinpoče.
-Vai esi pārliecināts?
-Jā, rinpoče. Es bieži atskatījos.
- Nāc iekšā, Dongen!
Aiz viņiem aizcirtās durvis.
Ticēju, ka esmu nonācis gala pieturā. Nebija ne jausmas, kas Dongenam meklējams ciema mājā. Neko īpaši sliktu viņš nevarētu darīt, jo vecā mūka patīkamā balss un smalkās manieres liecināja par labu sabiedrību. Varbūt aiz šās mājas sienām notiek kādi slepeni reliģiski rituāli, par kuriem nedrīkst zināt Litangas mūki.
Nopūtos un jau gribēju pagriezties un soļot atpakaļ uz klosteri, bet tobrīd iekšā iedegās gaisma. Turklāt man vistuvākajā pirmā stāva istabā.
Ja tagad kāds iedomātos, ka man bija tikai jāiekārtojas pie loga, lai varētu ka no ložas noskatīties, kas notiek iekšā, tad tie ir maldi. Logu sedza no bieziem dēļiem gatavoti koka slēģi, kas cauri laida vienu vienīgu par adatu tievāku gaismas stariņu. Arī tam pašam nācās ieraut vēderu, lai tiktu cauri pa šo gandrīz vai spraudziņu.
Noliecos pie šā matiņa, ko nevarēja saukt par spraugu. Mēģināju ielūkoties, bet saskatīju tikai no spraugas malas atlupušas, par milimetru sīkākas ska- bardziņas, tāpēc labāk pieliku ausi. '
Ta jau bija veiksmīgāk, tomēr arī ar noklausīšanos nekā neieguvu. It kā tālīni, sāpīgi kunksti, Dongena smalkā balss un dziesma. Dīvaina, dobja, rečitējoša dziesma.
Papurināju galvu un noplātīju rokas. Labāk būs atgriezties klosteri. Galu galā - kas man da|as, ko Dongens pa naktīm dara.
- Patiesi, kas tev daļas? - dvēseles dzīlēs līksmi māja Jidams.
-Sahib Leslij, noklausīties ir neglīti! - no zvaigžņotās, mēness izgaismotās debess dzirdēju ari citu balsi, mana senā skolotāja Radž-Kumar Sinlia balsi. - Ciemā, kur esmu dzimis, tādus noklausītājus dažreiz nežēlīgi sodīja. Vainīgie visbiežāk bija bērni, kas, ziņkārības dzīti, pielavījās pie mājām un pašķīra palmu lapas, no kurām bija veidotas sienas. Reiz viena sieviete, mana tante Lalula, resns sievišķis, jāteic, ka nekāda prieka jau nevarēja būt noskatīties, kā tieši viņa mazgājās, bija pamanījusi, ka ikvienu viņas kustību novēro ziņkāras acis. Viņa bija tik gudra un ļauna, ka nevis cēla skandālu, bet izlikās neko nemanām. Labi zināja, ka ne jau viņa ir mērķis, bet bet gan radiniece, skaistule Baručita, kas tovakar gulēja nevis mājās, bet pie radiem kaimiņu ciemā. Puišeļi bija gribējuši glūnēt uz viņu. Nākamajā dienā tante Lalula gāja uz mežu, pazīdama indīgus augus, savāca tos veselu klēpi. Zāles, koku mizas, sēnes, velns vien zina, ko vēl. Mēs, nāgas, labi pārzinām meža zaļumus. Vārdu sakot, tante Lalula savārīja kaut kadu zaņķi, salēja spaini un gaidīja. Nākamajā dienā no kaimiņu ciema pārnāca skaistā Baručita. Puišu un puišeļu satraukums bija liels, ar tagadējo prātu nesaprotu, par ko. Tolaik pie mums par ģērbšanos diez ko nerūpējās, turklāt bija karstais laiks, tātad cilvēkiem tikpat kā nekā nebija mugurā. Ja jau gribēja vērot Baručitas daiļumu, nevajadzēja nekā cita, kā iet viņai pretim pa ielu vai uzsākt sarunu, kad viņa pie būdas mala graudus. Nebaidies, es tev šo mākslu iemācīšu.
Viņa balss aizlidoja, bet es paliku Butānas ciema vidū pie aizdarītiem slēģiem.
Nopūtos un tvēru kabata. Vispirms rokā gadījās pīpe, pastūmu to nost. Labi jau butu tagad to paņemt zobos, būtu ta ari darījis, ja netraucētu darba. Bet tas, ko izvilku, netraucēja. Tas bija mans pīpes urķis, kas aizritējušo gadu gaitā man bija lieti noderējis. Dažu labu reizi varēju tam pateikties par savu dzīvību.
Gluži parasts pīpes urķis. Ja neņemam vērā dažus vēlāk piemontētus sīkumus. Piemēram, to korķuviļķim līdzīgo urbīti, ko tagad uzmanīgi ievirzīju milimetra desmitdaļas platuma šķirbā.
Sāku to uzmanīgi griezt, ta ka pat dēlī paslēpušies ķirmji nepamanīja. Vispirms pavisam mazdrusciņ pakustināju un, kad jau bija izveidojies tāds caurumiņš kā kniepadatas galviņa, turpināju urbt. Pēc piecu minūšu uzmanīga darba biju caurumiņu tiktāl paplašinajis, ka varēju ielūkoties istabā.