- Kārtībā, - teicu savam spoguļattēlam. - Es tev ticu.
Tad mans spoguļattēls uz mirkli pārvērtās. Tā vietā uzradās vecs vīrs 1111 brīdinoši pacēla pirkstu. Pēc tam saklausīju it kā klusu lūgsnu dzirnavu dūkoņu.
- Om manipadme hum, - kāds murmināja, tad viss apklusa.
Mans sargātājgars bailīgi noplaka dvēseles dziļumā.
Nopūtos un gāju uz bāru iedzert viskiju.
12.
Bija pagājis tieši mēnesis, kopš pametu Litangu, kad pie Timpu lielāka universālveikala kāds man krita ap kaklu. Sākumā domāju, ka tur ir tikai sainīši, tad pamanīju, ka starp tiem kads ir. Tā bija Mia Vorloka.
- Kā brīnumpasakā! - viņa jūsmīgi elsa man ausī. - Veselu mēnesi Indijā. Iedomājieties, mēs dzīvojām tieši Gangas krastā. Ak, cik brīnišķas Varanasi naktis! Ak Dievs, cik brīnišķīgas!
- Un… Domingu? - es piesardzīgi jautāju.
Mias balss kļuva par vienas ieelpas tiesu nopietnāka.
- Mēs mīlam viens otru, - viņa sacīja, it kā gribēdama sevi par to pārliecināt. - Mēs drīz precēsimies. Mums bus desmit bērnu, un mēs laimīgi dzīvosim piparkūku mājiņā. Sēta būs no puķēm, un katru rītu stirniņas nesīs ūdeni no akas…. Mēs būsim ļoti, ļoti laimīgi. Nāksiet taču uz kazām, vai ne?
Apsolījos noteikti ierasties.
Pēcpusdiena manā istabā ieradās Domingu. Kautri sveicināja un mulsi glāstīja ūsas. Ne pēdu vairs no zīmētas ūsu imitācijas; abi ūsu gali varētu braši slieties pret debesīm, tomēr neslējās vis. Tie bija noļukuši lejup kā vītuši vīnogulāju zari.
Viņa acīs satraukums un bailes. Tagad ticu, ka viņam bija bail no manis.
Nebija ne runas par ierasto pieklājīgo tērzēšanu, viņš nometās uz paklāja manā priekšā ceļos. Saņēmis rokas, viņš lūkojās manī kā pielūgt gribēdams.
Tad jau bija skaidrs, no kurienes pūš vējš.
- Nē! - es ļoti kategoriski atteicu. - Nē un nē! Arī pagājušo reizi es biju tas, kurš…
- Ja jūs to izdarījāt pagājušo reizi, varat arī šoreiz, - viņš kunkstēja.
-Dariet pats!
- Es… nevaru. Ja man būtu… neviens vārds nenāktu ārā. Vai gribat mani nogalināt? Vai gribat, lai visu mužu mirstu? Kā maza puķīte, kam viss mūžs jānodzīvo nevis dārzā, bet podā?
-Jūs un maza puķīte? Ha, ha!
- Smejieties vien un nogaliniet mani. Tas nekas, nomiršu, bet pa naktīm nākšu pie jums. Sēdēšu uz jūsu gultas malas un nedošu mieru.
- Labi, - es sarūgtināts atteicu. - Ejiet ellē!
Notika tā, ka atkal es biju tas, kurš kārtējai "liktenīgajai" mīlestībai pateica, ka Domingu neatliekamu ģimenes darīšanu dēļ noiet no skatuves. Viņa dzīvē ir briesmīgs noslēpums, kurā viņš nevar dalīties ne ar vienu.
Mia Vorloka brītiņu klusēja, tad dziļi nopūtas. Domāju, ka saks raudāt, šņukstēt, tomēr viņas acis palika sausas.
- Es zināju, - viņa čukstēja. - Es jau Varanasi zināju, ka drīz viss beigsies. Tādu laimi dievi nevar mirstīgajiem dot, jo tad viņi aplaupītu paši sevi, vai ne?
Domingu devās uz Litangu un kopā ar Esperansu un misteru Vorloku ķērās pie būvēšanas.
Savācu visu, kas mans, un braucu uz Nepālu.
13.
Katmandu mani skāra nepatīkams pārsteigums. Rezervētā viesnīcas istaba bija atdota citam, veltīgi protesteju, 110 pieklājīgajiem darbiniekiem nevarēju izspiest nekā cita kā vien mierinošus smaidus. Turklāt alpīnisma sezona tuvojās beigām, ap kalniem drūzmējas laimīgie un nelaimīgie, lai vēl pēdējo reizi pamēģinātu. Neklausot pavadoņu brīdinājumus, cilvēku bari tiecās uz virsotnēm, nošķaudīdamies par katru piesardzību. Sēdēju uz savas bagāžas un, domās grimis, vēroju viņus. Cik no viņiem nāks lejā, iesaiņoti maisos?
Uz klosteri, kurp devos, pagaidām nevarēju tikt kalnu nogruvuma dēļ, tāpēc nebija skaidrs, kur pavadīšu nakti.
It kā dievi nez kāpēc nevēlētos, ka es palieku Katmandu. Visi pazīstamie šejienieši bija nozuduši, it kā to šajā pilsētā nemaz nebūtu bijis.
Sēdēju uz savas bagāžas un lauzīju galvu par nelaimīgo nākotni, līdz kāds ar prieka kliedzienu uzsita man pa plecu.
Satrūcies palūkojos augšup. Man līdzās stāvēja mis Parisa, ieplestām kājām un prieka kliedzienu uz lūpām.
Nav jāteic, ka apmetāmies bārā. Viņa pastāstīja, ka šeit pa daļai pūtinot nervus, pa daļai mēģinot iegūt informāciju par nepāliešu virtuves mākslu. Esot visu dienu pavadījusi restorāna virtuvē, pētīdama sutinātu gaļas pildījumu noslēpumus.
Kad biju izstāstijis, ka pagaidām esmu bez pajumtes, mis Parisa nodevās pārdomām. Brītiņu prātojusi, viņa klusu ieteicās, ka dzīvojot slavenā viesnīcā, istabā ar divām gultam. Gultas neesot blakus, un, ja es gribētu, varētu apmesties pie viņas. Galu galā esam pieauguši cilvēki, mums nav jāatbild nevienam, kas varētu ļaunoties un iedomāties kaut ko pilnīgi lieku, kas nemaz nenotiks.
Tatad es noliku galvu uz miegu mis Parisas istabā, kaktā iestumtā gultā.
Būtu nolicis. Es jau snauduļoju, ari gaismu diskrēti biju nodzēsis, kad mis Parisa ieradās 110 vannas istabas. Elektrība nedega, mēness gan it kā gribēja aizstāt mākslīgās gaismas avotu, spidēja kā Jaungada laterna Šanhajā.
Mis Parisa stāvēja pie savas gultas un sāka mēnesnica vingrot. Viņai bija uzģērbta ļoti šaura un ļoti plāna pidžama, zem tās - īsta reljefa mīlestības ģeogrāfijas karte.
Mis Parisa, būdama pārliecībā, ka mēnesnīca ir par vāju, lai es jel ko saskatītu, demonstrēja veselu pirmās klases vingrošanas konkursa programmu. Es tikai nesapratu, kā plānais audums iztur šos vingrojumus.
Beidzot mis Parisa apžēlojās par sevi un mani, jo ielīda gultā.
Es aizvēru acis un sāku iztēlē skaitīt pūkainas aitas, kas lec pār sētu. Katra desmitā bija melna un negribēja lēkt pāri.
Jau biju saskaitijis visas Jaunzēlandes aitas, kad mis Parisa gultā pacēlās uz elkoņa un paskatījāsuz manu pusi.
-Ei, ei! Vai guļat?
-Vēl ne,-atrūcu.
- Ko tad jūs darat?
- Skaitu aitas, - atteicu.
- Līdz kurai esat ticis?
- Ta ap desmit tūkstošiem.
- Varbūt kaut kas rada nemieru?
- Es arī tā domāju.
Pēc pāris minūtēm viņa atkal ierunājās.
-Vai drīkstu ko sacīt?
-Sakiet!
-Vai zināt, kā es jutos?
-Kā?
- Kā… pagaidiet, lai saprastu… Man ir uzdevums nogaršot zināmus ēdienus un rakstīt par tiem.
-To es zinu.
- Iedomājieties: kāds ir pagatavojis izskatīgu, domājams, garšīgu torti, pagatavojis to manā klātbūtnē… un es… tomēr nevaru to nogaršot. Traks var palikt, bet es nevaru nogaršot.
- Hm. Kāpēc ne?
- Es jau nezinu, ko par to sacītu torte.
- Hm… ja es būtu torte… laikam sacītu, ka…
-Ka?
- Neesmu pret nogaršošanu.
-Vai droši?
-Absolūti.
Mis Parisa izlidoja no gultas kā raķete. Kamēr attapos, viņa jau gulēja man līdzās, cieši klāt piekļāvusies.
- Kur ir torte?
Jāatzīst, ka viņas specialitātē izcīnītais, slavenais vārds, nav iegūts nepamatoti. Neapstrīdami, viņa bija augstas klases degustatore. Saule jau spīdēja pa logu, bet viņa vēl bija sajūsmā.
Kalni paklanījās un uzsmaidīja mums. Mēs vismaz negribējām kāpt tiem uz galvas.
14.
Pēc diviem gadiem biju Tibetā, Talungas pārejā, kur mani uzrunāja nepazīstams muks. Tradicionālais lamas apmetnis, taču galvā nevis lamas kapuce, bet plakana cepure. Pagriezu savu jaku viņam līdzās un bezcerīgi blenzu sniega gāzma, kas vērtās aizvien biezāka.