Nav jāteic, ka mana darbība prasīja ellīgu piesardzību. Nevarēju taču zināt, cik šis slēģis ciets, varbūt vidū tukšs. Es varēju piesaistīt uzmanību, ja urbis atbrīvotos un iekļūtu koka tukšumā.
Par laimi, nekas tāds nenotika. Slēgis bija biezs un ciets, urbis savu darbu prata, tāpat arī es. Istabā redzamais nebija nekas baigs, pat noslēpumains neizskatījās. Pavisam ikdienišķa situācija, tomēr es biju pārliecināts, ka tā nebija gluži ikdienišķa.
Plašajā telpā, kas agrāk varēja būt kalpojusi par kūti, atradās plata koka gulta ar galu pret sienu. Gultā gulēja vecs vīrs, sasegts ar raibām segām. Tas bija cilvēks ar krunkainu, iekritušu seju, - par tādiem mēdz sacīt: tur dvēsele atnāk tikai pārgulēt. Pār zodu kā salauzti putna spārni slīga plānas ūsas, tikai daži matiņi. Caurspīdīgā roka atdusējās uz segas. Viņā šķietami nebija ne tik daudz dzīvības, lai paceltu smago, pirkstā vizošo gredzenu.
- Vai tu dzirdi, rinpoče? - jautāja vīrietis ar plakanu cepuri galvā, viņš stāvēja pie gultas un ar asu skatienu vēroja večuka seju. Tas bija cilvēks vidējos gados, ģērbies mūka apmetnī. Lai kā es piepūlēju smadzenes, nevarēju atcerēties viņu redzējis klostera lamu vidū.
Novērsu skatienu no viņiem. Vēl trīs vai četri stāvēja istabas tālākajā malā, kur tik tikko iespīdēja gaisma no diviem zemē noliktiem gaismekļiem. Redzēju tikai viņu aprises, tomēr biju pārliecināts, ka arī viņi ir mūki.
Tad pamanīju Dongenu. Viņš stāvēja mūkiem mazliet priekšā un ar nedaudz izbiedētu seju lūkojās uz veco vīru.
Tas ar cepuri galvā noliecās pāri gulošajam.
- Rinpoče, vai dzirdi mani?
Tad viņš drusku atkāpās un pamāja pārējiem. Tie nekustējās un spitigi slēpa sejas tumsā.
Cilvēks ar plakano cepuri noliecās vēl zemāk pār veco.
- Cilvēka mūžs ir galīgs, rinpoče. Viss reiz dzimst un mirst. Putns sasniedz ligzdu, kurp lidojis no tālām zemēm, čūska iemanto sev biedrus. No putna nepaliek nekas vairāk kā dažas plīvojošas spalvas gaisā, no čūskas daži siekalu pilieni uz akmens. Kas paliek pēc cilvēka, rinpoče?
Vecais pat nepakustināja galvu. Viņa acis nekustīgi blenza griestos. Ko gan varētu atbildēt uz tādu jautājumu?
- Pēcpusdienā es runāju ar garieai, - otrs turpināja. - Jautāju, kad viņi gaidīs tavu dvēseli, bet gari negribēja to izpaust… Rinpoče, vai zini, kas tevi gaida?
Guļošais nepakustināja galvu.
- Kad būsi pārkāpis robežu, tavā priekšā būs asinssūcēju dievu pulks. Ar Buddahahēruka priekšgalā. Viņam purpura miesa, viņš nikni kratis pret tevi savas trīs galvas, ar sešām rokām tvers pēc tevis. Rādīs tev savas trīs sejas. Vienu baltu, otru sarkanu, trešo purpurkrāsā. Viņa deviņas acis urbsies tavējās, aiz šausmām tricošās. Uzacis lēkās kā zibeņi, zobi spīdēs kā vara lāpstas, viņš rēks uz tevi"alala" un "haha"; viņa mati sarkani un dzelteni, un liesmo, liesmo kā dzīva uguns. Viņa galvu rotā kaltēti galvaskausi, ap kaklu melna čūska. Rokās viņš turēs riteni, kaujas cirvi, zobenu, zvanu, dzelzs arklu, kaula bļodu. Buddahahēruka nav viens, viņa māte un pavadone ir Buddahakrodkisvari. Viņa mīlas apskāvienā vijas ap sešroča augumu, ar labo roku ķeras viņam ap kaklu, kreisajā tur asinssarkanu gliemežvāku, ceļ to viņam pie mutes, viņas balss kā pērkona grāviens, viņas vārdi ir pūķu vārdi. No viņas nesatrūksties, nedrebi, nebaidies. Koncentrējies uz atpazīšanu un atbrīvošanos!
Es nesapratu katru vārdu, tomēr labi zināju, kas notiek turpat man degungalā. Mūks ducināja vecajam mirējam ausī Mirušo Grāmatas fragmentus. Vairs nebija šaubu, ka vecais mirst vai jau ir miris.
Minūtes piecas nostāvēju pie loga, vērodams mūku čukstam vecā vīra ausī. Savā mūžā reti biju saticis tādus lamas, kas nodarbojas ar mirēju sagatavošanu ceļojumam. Nu manā priekšā savā dabiskā lielumā stāvēja viens no viņiem, un es viņā nesaskatīju nekā īpaša.
Tomēr viņš varēja būt puisis ar īpašām spējām. Pirmkārt, viņš zināja no galvas Mirušo Grāmatu, kas jau pati par sevi ir ievērības cienīgs darbs. Bezgal- daudzo tajā pieminēto dievu uzskaitījums, nesajaucot to svarīgākās īpašības, ir gandrīz neiespējams uzdevums. Bet šim mūkam tas nebija grūti. Viņš tikai skaitīja un skaitīja briesmīgos tēlus, ar kādiem mirēja dvēselei nāksies satikties ceļā uz bardo, pārejas stāvokli.
Izslējos un skatījos uz zvaigžņu gaismā peldošo ciemu. Te ārā dzīve gulēja, aiz slēģiem modās nāve. Nodrebēju un iedomājos, ka man laiks atkapties.
Tomēr kaut kas man nedeva miera, ziņkārība mani plosīja kā ērgļi mirēja aknas. Ko gan Dongens var meklēt pie mūkiem, kuri apgādā ar ceļamaizi dvēseli, kas pošas uz bardo?
Kādu mirkli man priekšā pavīdēja seja, tas vecais lama, kas man pirms dažiem gadiem bija skaidrojis pieturas ceļā uz nāvi.
- Kad dzīvas būtnes liktenis ir piepildījies, tai jāmirst, - viņš mācīja, kasīdams pliko pakausi. - Tava dvēsele ir no miesas neatkarīga, miesas iznīcība to skar tikai netieši. Dvēsele ir ieslodzīta miesas cietumā, tā ir saistīta; ja arī dažbrīd atbrīvojas, tai jāatgriežas savā vietā, ko likteņa likums, karma, tā nosaka.
Kad miesa beidz šāszemes eksistenci un gatavojas sairt, dvēselei vajag to pamest. Miesa tuvojas nāvei, un dvēsele satraukti meklē bēgšanas ceļu. Dažai tas izdodas bez īpašas piepūles, bet dažas dvēseles iesprūst miesās, tad jāpalīdz zinošiem lamām, lai tās atbrīvotos. Mūks noliecas pie mirēja auss un sāk aicināt dvēseli. Ieskaidro tai, kā atbrīvoties. Piemēram, pa degunu vai muti. Protams, gadās arī tā - lai dievi man piedod ka dvēselei ir smagnēja uztvere un tā neatrod ārupceļu. Un tas ir bīstami, jo miesas atveres drīz noslēdzas un dvēsele iesprūst miesā. Tad jāaicina nāves saucēji, kas ar kliedzieniem atver galvaskausa virsu, ar citiem līdzekļiem to darīt stingri aizliegts. Ja galvaskausu atdarīs ar nazi, dvēsele ārā netiks.
Jau pirms nāves iestāšanās jāieskaidro dvēselei, kas to gaidīs, kad būs ārā no miesas, no kā jābaidās, no kā nav. Ja tai izdosies pamest cietumu, tā nokļūs pārejas stāvoklī bardo. Tas ir viņpus dzīves, bet vēl pirms atdzimšanas. Tai jāiztur daudz ciešanu. Ja dvēsele sagatavota, tā zinās, kam pretim jāstājas, kādi briesmīgi tēli ap to riņķos starp nāvi un atdzimšanu. Tad tā zinās, ka rēgainie tēli ir pašas iedomu radīti. To visu viņš čukst mirējam ausī, tad dvēsele bez bailēm aiziet uz bardo stāvokli.
Istabas dziļumā lama piespieda muti pie vecā vīra auss.
- Vai zini, rinpoče, kas tev jādara? Visu izstāstīšu, lai tava dvēsele…
Tad man uzbruka suns. Ja tas nabaga suņuks būtu pakavējies vēl divas minūtes, es būtu sev aiztaupījis daudz šausmu un būtu varējis aizkavēt dažas slepkavības.
Sunim nebija nekādas daļas gar Mirušo Grāmatu, viņš ieķērās man bikšu starā un rāva, un plēsa, cik jaudas.
Suņuks bija mazs, necik lielāks par prāva auguma kaķi, tomēr viņā bija tik daudz niknuma kā nupat minētajās dievu sodībās. Mēģināju viņu atvairīt ar dažiem spērieniem, bet viņš nepadevās. Rūca, rēja, ķērās bikšu starā.
Ja negribēju dabūt uz kakla visu ciemu, vajadzēja rīkoties. Man suņi patīk, bet šoreiz vajadzēja kāpt pāri simpātijām. Viņš tik veikli lēkāja man apkārt, ka ar kaju nevarēju trāpīt, mēģināju viņu noķert. Noliecos un sniedzos ķert. Suns nevis bēga, bet klupa man virsū. Ta iekoda pirkstā, ka man gar acīm zvaigznes nolēkāja.