Nebēdādams par sāpēm, saķēru viņu aiz kakla un brīdinādams pažmiedzu.
Suņuks pazibināja acis, atbrīvojās un iekoda man otrā pirkstā. Un visu laiku rēja, triumfēdams, it kā būtu nogāzis ziloni.
Man vairāk nevajadzēja. Klusu iekliedzos un, visus speķus saņēmis, sviedu viņu.
Kā izmisuša karavīra pēdējā granāta lido uz ienaidnieku, tā ari suns uzlidoja gaisā, pārlidoja pār vairākām sētām un nozuda manam skatienam. Samiedzu acis un gaidīju dobju būkšķi, kas nozīmētu labāku likteni gaidījušā sunīša galu. Bukšķis arī atskanēja, kaut kur ciema otrā galā, bet klusums neiestājās, riešana kļuva vēl niknāka un draudīgāka nekā iepriekš. Uzmanīgi piespiedu aci pie cauruma. Muks ar plakano cepuri jau bija izslējies un ausījās uz loga pusi. Parāvos nostāk un pieplaku atpakaļ pie cauruma, kad auss bija uztvērusi klusu sarunu tur iekšā.
- Kas tur bija?
- Tikai suns, - no ēnas atsaucās kāds bass.
- It kā uzbruka kādam.
-Vai paskatīties?
- Paliec! Jau apklusa.
Par laimi, istabā nebija sadzirdama tālīnā trakā riešana.
- Ko darisini?
- Varbūt Objigpo ieradies. Savādi, ka vēl nav atnācis.
- Vai nāksi manā vietā, rinpoče? - mūks ar plakano cepuri, kurš bija locījies ap sirmgalvi, pavērsās uz tumšo kaktu.
- Jā, - balss atbildēja.
- Noliecies pie auss un mēģini pārliecināt dvēseli, lai atstāj miesu.
-Un viņš?
Mūks paskatījās uz Dongenu.
- Viņam jāpaliek te. Jebkura brīdī var būt vajadzīgs.
Būtu vēl klausījies, bet aiz muguras kaut kas iečabējās. Negribīgi pagriezos. Biju pārliecināts, ka tur ir suns, atradis ceļu atpakaļ un nu turpinās to, ko pirms brītiņa pārtraucis, ar manām biksēm.
Tas divas ēnas, kas stāvēja dažus metrus aiz manis, neinteresējās par biksēm.
Kamēr es tur glūnēju, mēness bija paslēpies aiz melna mākoņa, gluži kā negribēdams uzņemties atbildību par mani. Lai tik glūnu, ja gribu, tad lai strebju pats, ko ievārījis.
Mēness izlīda no mākoņa tieši taja acumirklī, kad novērsos no loga. Sudraba stari izskrēja cauri pagalmam, apgaismoja šaurās ieliņas, naktī iegrimušās sētas un abus līdz tam tumšos tēlus, kas vēroja mani.
Mazliet sagrīļojos, kad biju aptvēris, kas stāv man iepretim. Divi gari, dzelteni ģērbušies mūki, sniegbaltām, stingām sejām. Divi bālie mūki.
Tie, par kuriem klīst ticējums: tie esot mirušo dvēseļu vedēji, un mirstot tas, kurš viņus redzējis.
Es nemēdzu smaidīt par ticējumiem, jo zinu no pieredzes, ka dažreiz aiz tiem slēpjas daudzu gadsimtu pieredze. Tatad nesmaidīju. Apgāju ar līkumu viņiem apkārt un devos atpakaļ uz klosteri.
II. Līķis avotā
Mosties bija viegli, sajūta bija laba. Tā, kā mostoties viņsaulē. Protams, tās labākajā daļā, nevis kādā elles nostūrī, kur pat elpa sasalst līdz kaulam un nabaga grēciniekam kailam jāpacieš velnu bikstīšana. Turklāt vārda īstajā nozīmē, jo ledainajā viņsaules ziemā elles karavīri ar smailiem šķēpiem apstrāda labāku likteni nenopelnījušu grēcinieku zili nosalušos dibenus.
Auksto elli man atgādināja tikai tas, ka drusku sala kājas.
Atvēru acis un mēģināju iztēloties, kāda ir viņpasaule. Tās jumts katrā ziņā būtu rēgaini līdzīgs manas šaizemē pamestās celles griestiem. Arī tam birst nost apmetums, arī pa to ir priecīgi iepletušās pelējuma sēnes un mājvietu ieņēmuši zirnekļi.
Drīz vien konstatēju ari, ka guļu. Uz kaut kā tam līdzīga, kas bija mana gulta šās zemes dzīvē. Kā tolaik, tā arī tagad man muguru spieda savēlies matrača kunkulis.
Pagriezos uz sāniem. Manas mūka skrandas, ko bija dāvinājis tēvs Ņemdens, glīti salocītas gulēja pie gultas. Manai kapucei caurums vidū, tāpat kā tai otrai, ko biju mantojis no kāda miruša mūka. Varbūt pa šo caurumu dvēsele bija aizlidojusi no nelietojama kļuvušā mitekļa.
Tad manī iecirtās atziņas zibsnis: neesmu pārcēlies ne uz kādu viņsauli, esmu uz zemes, savā cellē, turklāt pēc ilgstoša spirdzinoša miega.
Piegāju pie loga, atvēru slēģus.
Ieplūstošā gaisma ielēca acīs kā nikns kaķis. Samiedzu acis; būtu man klāt lūgšanu krelles, būtu lūdzies paris pērlīšu tiesu, lai notiek tā, kā es gribētu.
Lai es neredzētu pirkstā suņa kodumu.
Dziļi ievilku elpu un atvēru acis.
Kodums tur bija.
Un tā vieta sāka kļūt zila.
Domāju, nav ko, aši jānokļūst atpakaļ ierastajā gultnē. Lai nebūtu parpratumu: ne jau tajā, no kuras izvēlos pagājušajā nakti, bet taja, ko atstāju pirms diviem gadiem, kad šeit, Butānā, kopā ar Jondonu atrisinājām mīklu par Šivas pēdējo deju.
Noklāju savu apmetni uz satrunējušās grīdas. Dziļi ieelpoju visu nakti pie Maitrejas degušā kvēpinātāja smaržu un mēģināju klusumā atraisīties. Koncentrējos uz to, lai manī atbrīvotos tie spēki, kas līdz šim bija cieši gulējuši.
Sādā apreibumā bija pagājis vairāk par stundu, kad pie durvīm skaļi klauvēja, un tas mani atgrieza realitātē. Sapurinājos un ar pēkšņu asu sāpi galvā cēlos kājās, noliku apmetni uz gultas. Gāju pie durvīm un plaši atrāvu vaļā.
Gaitenī stāvēja mans sens draugs Domingu de Karvalju, senās tibetiešu arhitektūras cienītājs. Nu viņš norūpējies virpināja graciozās ūsiņas.