-Vai tā ir jūsu ideja?
Domingu pavirzījās nostāk, cik jau bija iespējams.
- Un ja ari… mana? Karalis jautāja, es pateicu savas domas. Nebaidieties par klosteriem, tūristi taču neplūdīs straumēm. Kādā ēkas spārnā apmetīsies daži. Piemēram, šeit.
-Kad?
- Kad būsim beiguši remontu. Biju domājis… nevajadzēs vairāk kāvienu vai divus mēnešus. Protams, tad vēl neņēmu vērā jūs. Būtu zinājis, ka atradīšu te jūs, būtu viņa augstībai minējis ilgāku laika posmu.
- Kas jums te būvēs?
- Jus jautajai, kas būvēs? Nu, būvstrādnieki. Pirmkārt, butānieši, bet būs arī nepalieši un indieši. Atvedu trīs darbu vadītājus. Vēl viņi palika Timpu, bet rīt 110 rīta būs šeit. Klosteri ir diezgan lietojamu ceļļu. Kāpēc jūs esat iemitinājies tieši šeit, šaja pūču perēkli?
- Ņemdens… vai viņš zina?
-Vai jūs domājat, ka bez viņa piekrišanas augstība būtu riskējis pārbūvēt Litangu? Rinpoče Ņemdens vienmēr ir gribējis kļūt par ministru. Tagad ir lielā iespēja. Bagātu klosteru priekšnieki bieži kļūst par ministriem.
Mes būtu domu apmaiņu turpinājuši, ja nebūtu iebrāzies Dongens.
Viņa skatiens pauda šausmas, balss drebēja, kad viņš sastinga mūsu priekšā. Laikam pat nepamanīja, ka neesmu cellē viens.
- Vai, vai, rinpoče! - viņš elsa, tvarstīdams gaisu. - Vai, vai, kada liela nelaime!
- Kāda nelaime? - ļaunu jauzdams, trausos augšā no apmetņa.
Dongens tvēra pie mirdzoši tīrās, kailās galvas un to paberzēja. Ar tādu spēku, ka no pakauša izlēca elektriskās dzirksteles.
- Vai, vai, rinpoče! Šorīt avotā atrada mirušu mūku. Runā, kāds esot to nodūris. Turklāt blakusēkā nupat nobruka galerija. Kas gan vēl notiks, rinpoče? Arī mani tas sāka interesēt.
Domingu klusēdams, nobālis devās meklēt savu bagāžu. Dongens, drusku vilcinādamies, art gāja. Izskrēja gaitenī un nozuda manam skatienam. Veltīgi saucu, viņa pēdas nozuda gaiteņu labirintā.
Klīdu pa gaiteņiem, un man priekšā uzradās kāds salicis mūks. Mani ieraudzījis, sastinga un droši vien būtu meties bēgt, ja es nebūtu uzsaucis:
-Ei! Nāc šurp, trapa!
Neko darīt, viņam nācās vilkties pie manis. Nezinu, kādas vēstis par mani bija paklīdušas mūku vidū, bet viņa seja pauda, ka nekas labs tas nav.
Trapa pienāca man klāt un pazemīgi nolieca galvu.
- Trapa, vai tu zini, kur ir līķu kambaris?
Mūka mugura noraustījās, kā ar čostimpas pletni skarta.
- Man nav brīv zināt, rinpoče.
- Kāpēc nav brīv?
- Rinpoče Ņemdens aizliedza par to pat ieminēties. Teica, mums gar mirušajiem neesot nekādas daļas.
- Nupat nāku tieši no viņa,-es lēju.-Rīkojos pēc viņa pavēles, tikai aizmirsu pajautāt, kur līķu kambaris atrodas.
Jaunais mūks, kam bija uz priekšu izvirzīti zobi, palocīja galvu un, ne vārda neteicis, gāja uz gaiteņa galu. Izgājām cauri diviem pagalmiem un apstājāmies pie zemas, nožēlojama izskata ēciņas.
-Te nu ir, rinpoče! Te uzglabā mirušos.
Ap ēku bija zems mani mūris. Izbrīnā savilku lūpas. Nekad nebiju redzējis mani mūri klostera iekšienē, jo tā galvenais uzdevums ir sargāt dievu mitekli 110 ārpuses, no uzglūnošiem gariem.
- Kāpēc gan te taisīts mani mūris? - jautāju drīzāk pats sev. Mūks tomēr bija dzirdējis.
- Rolangu dēļ.
Rolangs vai rodžungs ir pamests liķis, kuru apsēdis ļaunais gars.
- Vai tad te staigā rolangi?
Mūka sejā iegula nāves bālums.
- Ceru, ka ne, rinpoče. Kopš tā laika nav redzēti.
- Kopš kura laika?
- Kopš… tā notikuma.
- Kāda notikuma?
- Kad dēmonu maiss pavērās un slimība tika ārā. Bija tik daudz mirušo, ka dzīvie nepaspēja tos apglabāt. Naktī nāca rolangi un iemitinājās nedzīvajos ķermeņos.
- Kā tu zini?
-Vecie stāstīja. Te pa pagalmu visi mirušie mēnesnīcā dejojuši mūku apģērbos Čam deju, skaļi klaigājuši un ēduši vēl pukstošas sirdis.
- Kā sirdis?
-To… es nezinu.
Nodrebēju. Man vairs ne visai gribējās iet līķu kambarī.
Lama joprojām runāja.
- Tad uzcēluši šo mani mūri. Drīz pēc tam, kad tie mūki apmiruši. Stāsta, ka rolangi iestrēguši klosterī un nevarot atrast ārupceļu.
Lai nepārdomātu citādi, aši lēcu pāri apmēram pusmetru augstajam mani mūrim un devos uz ieejas durvīm. Jau biju klāt, kad pamanīju - tās ir pusvirus. Apstājos un ielūkojos ēkas iekšienē.
Redzēju lielu, sviesta gaismekļa vāji apspīdētu zāli. Gar sienām dažas cilvēklieluma statujas, to priekšā sveces, kvēpināmie un sudraba bļodas ar ziedoto uzturu.
Mirušais gulēja zāles vidū, apsegts ar baltu palagu. Apsegs gulēja dīvainos viļņos sameties, it kā būtu mēģināts to aizspert projām. To pieklājīga attālumā sargāja divi snaudoši mūki. Jaunākais sēdēja lotosa pozā, viņam rokā dēmonu atvairāmais dordže, zibensveida simbols; otrs, vecākais lama, nez vai būtu dienu izturējis lotosa pozā, viņš atpūtās, pusguļus atlaidies, uz dažiem sēdspilveniem. Acis ciet, rokā turētajai lūgšanu grāmatai izkritusi lapa un noslīdējusi uz grīdas.
Kad ienācu pa durvīm un viens no maniem zābakiem nepiesardzīgi no- švīkstēja, abi mūki atvēra acis un pacēla galvu.
Uzsmaidīju viņiem kā izsalcis zirgs auzu kulei. Viņi manam smaidam neatbildēja.
- Nāku no rinpočes Ņemdena, - sacīju, ne gluži patiesībai atbilstoši.
Viņi nesacīja nekā.
- Es gribētu apskatīt mirušo.
Tāpat neviena vārda.
- Vai varu iet pie tā?
It kā es runātu ar sienu.
Domādams, ka klusēšana ir piekrišana, vilkos pie mirušā. Pats skaidri nezināju, ko meklēju, toties labāk zināju, ko atradīšu.
Pirms ņēmu nost apsegu, palūkojos pār plecu atpakaļ. Abi muki, acis izbolījuši, vēroja, ko es darīšu. Kad sāku viegli vilkt apsegu uz savu pusi, viņi sarosījās ne pa jokam. Stingi lotospozā sēdējušais ar vienu kustību bija kājās, otrs pacēlās uz spilveniem sēdus un izlaida no rokām grāmatu. Baltās lapas plīvoja gaisā kā varenas sniegpārslās vētrā.
Norāvu mirušā pārsegu. Arī baltais palags uzlidoja kā sniegpārsla, vēl lielākā nekā grāmatas lapas.
Uzlidoja gaisā un nokrita atpakaļ. Uz īskājainās koka lažiņas, kur vajadzēja atdusēties mirušajam.
Tur neviens neatdusējās, tur bija tikai daži noplīsuši apģērba gabali.