Nu vairs nebija joki. Šie sitieni jau tālu pārsniedza čostimpas rotaļas. Ja neizraušu viņam to koku, varbūt pat nositis savu biedru. Kaut arī ticīgam budistam ir stingri aizliegts nogalināt dzīvu būtni.
Vecais auroja un katrā ziņā gribēja ar koku aizsniegt jaunāko. Galu galā man nācās viņam atņemt koku. Nemaz nevajadzēja pūlēties, vecais bija tik vārgs, ka viņā dvēsele vairs nāca tikai pārnakšņot.
- Es viņam pavēlēju, - vecais rēca. Bija kļuvis tik sarkans, ka man šķita, viņu ķers trieka. - Es pavēlēju: neuzdrošinies aizmigt! Un pamodini mani, ja iesnau- žos. Tikai svētie raksti var glābt no rolangiem, tikai tie.
Man izdevās no viņa saraustītās runas un šad tad pasprukušajiem kliedzieniem izlobīt, ka viņš ir uzdevis jaunākajam ne uz mirkli neaizdarīt acu un, ja viņu, vecāko, sparīgas, skaļas lasīšanas laikā pārņemtu nogurums, tūlīt modina. Rolangi uzdrošinās mesties virsū līķim tikai tad, kad vairs neskan lūgšanu vārdi. Tomēr jaunākais mūks bija aizmidzis, un rolangi varēja brīvi rīkoties. Tā nu tie aizrāvuši nelaiķi sev līdzi, un mūki nebija nekā manījuši.
Apstaigāju lažiņai apkārt, bet neatradu neka tāda, pēc kā varētu ko secināt. Kamēr es pētīju, abi mūki izslīdēja pa durvīm.
Apsēdos uz gultas malas un paspaidīju acis.
Tūkstoš Tunhuangas Būdas! Kas no visa tā iznāks?
Gadījās nelaime. Ne jau mana.
Sākās ar to, ka atpakaļceļā gaitenī saskrējos ar Domingu, kurš, mani pamanījis, tūlīt bruka virsū.
- Man seja kņud, un tā ir jūsu vaina.
Uzmanīgi ielūkojos viņa sejā. Patiesi, tur bija sarkani plankumi.
- Lidzko ieraugu jūs, alerģija klāt. Bet manas zāles ir bagāžā zem drupām. Biju nolicis tieši zem tās galerijas, kura sabruka. Uzskatiet par savu pienākumu nākt man palīgā to izkārpīt!
Man gan bija skaidrs, ka viņa alerģijai nav nekāda sakara ar mani, vairāk turēju aizdomās gaitenī plīvojošos putekļus vai sēnes, tomēr ar viņu strīdēties nebūtu lietderīgi. Gribēju nekavējoties ziņot rinpočem Ņemdenam par pazudušo mironi.
-Vispirms man jārunā ar rinpoči Ņemdenu. Nozudis mirušais…
- Paspēsiet vēlāk, - Domingu sacīja balsī, kas necieš ierunas. - Iesim, sameklēsim manas mantas.
Biju spiests vilkties viņam līdzi uz sabrukušo galeriju. Pari Himalajiem līdzīgai drupu kaudzei gaisā putekļu mākonis, no pirmajiem ieelpotajiem Domingu skaļi nošķaudījās.
-Ari pie šā… jūs… vai… - viņš cēla pie deguna mutautiņu. - Kāda velna pēc man vajadzēja ar jums sasveicināties? Atkal jācieš savas labās sirds dēļ. Vismaz izurķējiet man to sasodīto somu!
Pateikt bija viegli, izdarīt - grūti. Piekarinātā gaiteņa gabali mežonīgā jūklī mētājās pa iekšpagalmu. Vajadzētu vismaz desmit čaklu lamu, lai tos pa dienu novāktu.
Papurināju galvu un bēdīgi pavēros viņā.
- Nebūs nekā, Domingu!
- Kā tā, nebūs? Jābūt! Ņemiet piemēru no manis! Skatieties, kā es daru! Celtnieks būdams, zinu, ko runāju. Redziet šo baļķi! Ņemsim aiz gala, tā re! Kungs Dievs, neaiztieciet!
Nometu nelaimīgo baļķi, it kā būtu bijis pakampis milzu čūsku.
-Vai redzat?Vai redzat?
Tādu es viņa balsi nekad nebiju dzirdējis. Tajā bija izbīlis, taču vibrēja ari tā kā debesu svētlaime.
- Kas man jāredz?
-Šis gals! Baļķa gals!
Nezināju, ko domāt. Viņš bija notupies uz gruvešu kaudzes, paņēmis klēpī baļķa nolūzušo galu un to nu paijāja un auklēja, gluži kā mazu bērnu, ko izvilcis no drupām.
Baļķa gals bija gluži parasts baļķa gals, no tā rēgojās pāris koka šķembu, kas šķita esam iesprūdušas koka daļas.
- Kas man tur jāskatās?
-Šis salaidums, cilvēk!
- Kas tas ir?
- Ko lai jums, nelaimīgais, stāstu? Vai redzat šīs koka šķembas te?
- Un tad?
-Tas ir slavenais saules salaidums. Beidzot es tomēr esmu to atradis.
- Un kā būs ar jūsu somu?
- Kuru vairs interesē tā nožēlojamā soma? Mani vairs neuztrauc, ja būs kaut vai simt dienu jāšķauda. Palīdziet man nogādāt drošā vietā šo baļķi!
Baļķis bija milzīgs, varēja būt vairāki centneri, tāpēc man viņa raizes šķita liekas. Baļķis varētu nozust vienīgi, ja tam pieaugtu kājas un tas aizietu pats.
- Lieciet to mierā, vakarā atnāksim tam pakaļ ar vairākiem mūkiem. Domingu nikni purināja galvu.
- Ko jūs, nelaimīgais, darītu, ja atrastu lielu gabalu zelta? Tapat vien, te zemē.
- Bāztu kabatā, - pacietīgi nopūtos.
- Un ja tas būtu pārāk liels?
- Paņemtu padusē.
- Bet katrā ziņā ņemtu līdzi?
- Protams, ņemtu līdzi. Domingu radīja uz baļķi.
- Man šis ir īsts zelta gabals. Jau šonakt man vajag to dokumentēt, uzzīmēt, nofotografēt, izmērīt garumu, šķērsgriezumu…
Kamērviņš runāja, es apskatīju gruvešu kaudzi. Pēkšņi jutu, ka elpa aizraujas, es nespētu vairs pretoties Domingu, pat ja tam būtu jēga.
Uz gruvešu kaudzes pašā augšā, it kā kalnu gaisu baudīdama, atpūtās resna soma. Tās zaļais ķermenis spīdēja mēnesnīcā kā fosforescējošs kukainis. Ar priekpilnu kustību rādīju augšup.
- Domingu, vai tā tur augšā nav jūsu soma?
Runāju tikpat kā ar sienu. Viņš greizsirdīgā mīlā glāstīja baļķi. Skatījās uz to tik maigi, ka biju pārliecināts: viņš redz nevis baļķi, bet ta garu, puskailu feju.
- E-ū! Vai dzirdat, ko es saku?
- Nē, un tas nav svarīgi. To, ko jūs sakāt, labāk nedzirdēt.
- Šoreiz varu pakalpot ar priecīgu ziņu.
- Kas tas par prieku? -Jūsu soma.
- Kur tā ir?
Beidzot viņš atrāva skatienu no mīļotā baļķa un nepacietīgi palūkojās manī.
- Tur, pašā galā.
-Tad ejiet tai pakaļ!
Pagrozīju galvu un sāku kāpt augšā. Nācās atzīt, ka mans draugs Domingu ir iemīlējies baļķī.
Soma nebija tālu no manis, kādi trīs soļi, un es varētu to sasniegt. Tikai šie trīs soļi bija jāsper uz augšu pa ķieģeļiem un apmetuma gabaliem. Izmēģinājos, tiku uz cita baļķa, uz kura notupies varēju sasniegt somu.
- Kas nu būs? - dzirdēju aiz muguras Domingu nepacietīgo balsi. - Ko jūs tur blisināties? Nāciet lejā, viens es netieku galā ar baļķi.
Satvēru somu aiz siksnas un rāvu klāt.
- Domingu, kas jums somā?
- Piemēram, apakšbikses. Varat būt drošs, es tas neaizdošu.
Nonesu somu lejā, gruvešu pasaules pakājē. Tur, kur Domingu auklēja baļķi.
-Te būs jūsu īpašums.
Domingu uzmeta somai paviršu skatienu un atkal novērsās.
-Nolieciet to kaut kur!
- Gribētos, lai jūs paskatāties, kas tur iekšā.
Domingu pastiepa uz priekšu ūsas.
- Ko jūs man te uzplijaties? Vai neredzat, ka esmu aizņemts? Esmu pie lielākā atklājuma sava mūžā, bet jūs te ar kaut kādu somu… Madonna, kāds sods man uzlikts ar šo puisi! Vai jūs gribēsiet, lai es tūlīt ķēros pie inventarizācijas? Nu, dodiet to krāma somu! Kas, pie velna, tas? Tur taču gandrīz nekā nav! Kur manas apakšbikses un zeķes?
Viņš vilka vaļā rāvējslēdzi un izskatījās dusmīgs. Tad atlēca no somas tā, ka man jau šķita, ka novelsies augšpēdus drupās.
- Madonna! - viņš gārdza. - Madonna, kas tad tas?
Viņš pacēla somu un izkratīja tās saturu zemē.