Domingu vēl joprojām ar skatienu glāstīja baļķi, bija vajadzīgs laiks, kamēr viņš pilnībā aptvēra, kas bija slēpies viņa somā. Beidzot aptvēris, viņš tā ieplēta muti, ka varētu aprīt baļķa galu.
- Kas tas par brīnumu?
- Purbu, - es atteicu.
- Cilvēk, es taču redzu. Bet kā tas nokļuvis manā somā?
- Domājams, kāds to ielicis.
- Mans Dievs, cik jūs esat gudrs! Varbūt pateiksiet ari, kāpēc ielicis? Sasodīts. .. kas man te uz rokas? Tas ir…
- Sarecējušas asinis, - es palīdzēju. Viņš ķēra pie galvas un metās uz avotu.
8.
Kad panācu, viņš jau tupēja uz ceļiem pie avota un berza plaukstu tā, it kā vajadzētu mēģināt dabūt nost pielipušu asfaltu.
- Asinis, asinis, asinis, - viņš, zobus ņirgdams, murmināja. - No kurienes tās man pie rokām… No kurienes…
Kad mana ēna krita uz viņu, viņš izrāva roku no seklā ūdens un smalkā, spiedzīgā balsi uzkliedza man:
- Ejiet prom, vai dzirdat! Vācieties pie joda! Negribu jūs redzēt, negribu ar jums runāt, negribu…
Es nekad neuzzināju, ko vēl viņš ar mani negrib. Viņam pēkšņi aprāvās balss, viņš skatījās aizēnotajā avotā.
- Kungs Dievs! - viņa balss pārgāja pusčukstā. - Tas ir… tas neplūst! Vai re… dzat? Gluži nesen, kad Dongens man to parādīja, tas vēl tecēja.
- Tagad ne, - es skumīgi piekritu.
- Kāpēc ne?
Noplātīju rokas.
-Varbūt to zābaku pēc.
- Kadi… zābaki?
Jautādams viņš jau bija pamanījis platus izšūtus zābakus, kas rēgojās starp akmeņiem kā dīvaina izsaukuma zīme.
Domingu gluži satumsušu seju palūkojās mani.
- Nupat jūs tikāt minējis… esot pazudis kāds līķis. Vai tikai…?
-Droši vien,-atbildēju.
- Kas tagad notiks?
-Velciet āra!
Domingu atlēca sāņus un zvēla man pa krūtīm tā, ka gandrīz nogāzos augšpēdus.
- To jus nesagaidīsiet! - viņš rēca. - Neesmu šajā klosterī ieradies, lai vilktu kādu nolādētu līķi 110 vēl vairāk nolādēta avota. Velciet pats, ja gribat, man lieciet mieru! Vēl ko pateikšu: kopš šā brīža aizliedzu nākt man tuvāk par trim metriem. Ja jūs nāksiet, ņemšu revolveri un pataisīšu jūs pārsietu. Nolāpīts, vai neesmu pazaudējis arī revolveri? Pieprasu zaudējuma atlīdzību. Man bija soma ar piecpadsmit apakšbiksēm, piecpadsmit pāriem zeķu, revolveri…
- Rinpoče, es palīdzēšu.
Pie mums nāca Dongens, kura sejā trīsoja bailes.
9.
De Karvalju sapūties atkāpās malā un slaucīja rokas bikšu starā. Es pats tikai notupos pie avota un pūlējos nomazgāt rokas tajā ūdens mazumiņā, kas sūcās gar zābakiem.
- Kas tev uz rokas, rinpoče? - Dongens jautāja.
Brītiņu pavilcinājos, vai sacīt. Jidams sirds dziļumos mudināja būt atklātam, neklājas melot bērnam
-Asinis,-sacīju.
-Kas ir tas… avotā?
-Varbūt tas lama, kuru naktī atrada mirušu. Par kuru uzzināju no tevis. Kuru laikam ar purbu…
-Vaivilksim ārā, rinpoče?
-Vilksim.
Dongens saņēma vienu kāju augšpus zābaka, es - otru. Skaitījām līdz trīs un rāvām ar visu spēku. Taču līķis avota rīklē pat nepakustējās. It kā to kāds vilktu atpakaļ. Mēģinājām vēlreiz, veltīgi.
Jau gribēju ierosināt: pasauksim dažus lamas, kad Domingu, histēriski kliegdams, izgrūstīja mūs malā.
-Akjūs, nepadevušies nelaimes putni! -viņš kliedza, piemirsis, ka Dongens tomēr ir tikai puika. - Neka jūs nesaprotat! Nekā! Laidiet mani, kaut jūs nelabais parāvis! Jādara tā.
Viņš iebrida avotā, saķēra līķi aiz ceļgaliem, rava, vilka cik jaudas. Atzinu par labāku neprotestēt, stājos viņam blakus un darīju tāpat kā satrakojies draugs. Dongens piesardzīgi ierāvās kolonnas ēnā un, muti pavēris, skatījās, ko mēs darām.
Domingu iejaukšanās bija šai akcijai iedvesusi dzīvību. Daži rāvieni, un mums izdevās aizgājēju noguldīt uz krasta.
- Tā tas jādara! - Domingu kliedza, slaucīdams nosvīdušo pieri. Viņa rokas tā drebēja, ka viņu ar prieku pieņemtu ikviena Papua - Jaungvinejas cilts deju grupa.
- Jūs pat ar… nelaimīgu līķi netiekat galā. Parādiet ce|u un iesim!
Līķu kambarī, protams, neviena nebija. Kas zina, kur tie mūki, kam bija uzticēta vāķēšana.
- Būtu jāziņo rinpočem Ņemdenam, - klusām nomurmināju.
- Gan jau es, rinpoče, - Dongens bija gatavs. - Uztici tikai man. Mierīgi varat viņu atstāt te. Nolieciet uz gultas! Gan jau rinpoče Ņemdens norīkos kādu vāķēt.
Domāju, ka būs labāk, ja atkāpšos. Tāpat arī Domingu, jo viņš, ne vārda neteicis, stingriem soļiem devās pasaulē.
Bija aizmirsis pat savu sirds mīlestību, baļķi ar saules salaidumu.
III. Rinpočes Ņemdena drosmīgie plāni
1.
Nākamaja rīta pēc nakts ar mokošiem sapņiem pamodos no tā, ka manu celli kāds dungodams slauka. Uzmanīgi pavēru acis, sak, ja ieraudzīšu ņirdzīgu dēmonu, aši taisīšu acis ciet. Ieraudzīju nevis dēmonu, bet Dongenu, kurš ar mazu slotiņu slaucīja grīdu. Laikam biju pamodies tāpēc, ka degunu sāka kņudinat lidojošie putekļi.
Pamanījis, ka esmu nomodā, Dongens svarīgi nostājās pie manas gultas.
- Rinpoče, labi būtu, ja tu celtos augšā.
- Kuram labi? - jautāju, zem segas staipīdamies.
- Piemēram, rinpočem Ņemdenam.
-Kas viņam par labumu?
-Viņš jau trīs mūkus ir sūtījis pēc tevis. Ņemdens grib steidzīgi runāt ar tevi. Es iededzu kvēpināmo pie Maitrejas, pabēru rīsus uz ziedojumu bļodas, apmainīju krūzē ūdeni, atnesu no avota svaigu. Vari pat mazgāties, rinpoče.
-Vai tu jau nomazgājies?
Dongens nosarka līdz ausim.
-Tu vēl nebiji devis atļauju.
- Kāpēc tev vajadzīga mana atļauja, lai mazgātos?
-Tāpēc ka… rinpoče Ņemdens pavēlēja, lai jebkurā gadījumā lūdzot tev atļauju.
- Esi to saņēmis.
Dongens lūdzoši paskatījās uz mani.
- Ko darīt, rinpoče?
- Mazgāties.
- Vai nevarētu, ka… tu to nedod?
- Nē, - kategoriski noteicu. - Atnes vēl vienu spaini ūdens, bet ātri!
Dongens ar nepatiku aizgaja, bet es mēģināju sagatavot dvēseli, lai tiktos ar Ņemdenu. Kad Dongens atnāca ar ūdeni, jau, lidz pusei izģērbies, stāvēju pie spaiņa.
- Uz priekšu, Dongen, dari tā, kā es!
Dongens ar nopūtu nosvieda apmetni un ielūkojās spaini.
- Un ja nu es noslīkšu, rinpoče?
-Tad es noskaitīšu vairākas mirstamās lūgsnas.
Dongens izmisīgi ievaidējās un, kad es iebāzu galvu spainī, viņš, sagatavojies mirt, atkārtoja manu kustību.
- TSds pats kā čostimpa, - nolasīju no viņa lūpām.
Maitreja pāri kvēpinātājam pārmetoši vērās mani.
Droši vien pārdomāja, kāds sods man viņsaulē nāksies par šo nepārprotamo bērna mocīšanu.
2.
Rinpoče Ņemdens bija sarūgtināts. Kad iegāju, viņš patlaban bija strīdējies ar izbiedēta izskata mūku par aukstu tēju.
Godu prazdamies, atkāpos sāņus pie mājas altāra un iznācu no puskrēslas tikai tad, kad lama jau bija pa durvīm ārā.
- Nu beidzot, - Ņemdens nopūtās, mani pamanījis. - Rinpoče, kas tad īsti tur notika pagājušajā nakti? Dongens bija pie manis un sastāstīja zilus brīnumus. Stāstīja, esot meklējis visu dienu, jo jaunie gari kādu nogalinājuši un iebāzuši avotā.