- Kāds patiesi nogalināts, - palocīju galvu. - Turklāt ar purbu.
- Neiespējami! - Ņemdens, acis izbolījis, ievaidējās. - Ar svēto upurnazi? Manā klosterī? Kas to vispār varēja izdomāt? Tu, rinpoče, tikai joko? Tu esi liels joku meistars, tas jau visiem zināms.
- Nepavisam nejokoju, - papurināju galvu un pārstāstīju viņam notikušo no sākuma līdz galam. Ka mūki nakti atraduši avotā nepazīstamu līķi. It kā tas būtu noslīcis. Tomēr tas ūdenī iebāzts jau miris. Nogalēts ar purbu. Naktī mirušais nozudis 110 līķu kambara, lai atkal atrastos avotā. Ņemdens klausījās muti vaļā, un acīs bailes sprēgāt sprēgāja.
- Nelaime nenāk viena, - viņš nopūtās un aizdomīgi drīz nomierinājās.
Saspringti vēroju viņa seju: īstu pārbīli tajā vairs neredzeju. Itin kā viņš būtu
tikai tēlojis pārbiedētu klostera priekšnieku.
- Ir vēl ari citas grūtības, rinpoče. - Svēta patiesība: šorīt mani uzrunāja ar "rinpoče", nevis "trapa".
- Kas tad vēl? - ziņkāri apjautājos. - Ja runājam par mirušo, tūlīt jāsauc policija.
- Vispirms padzersim tēju! - Ņemdens ieteica. Mūks ar izbiedēto seju, gluži kā aiz durvīm klausījies, nāca iekšā ar tējkannu. Ņemdens aptaustīja kannas sānus un apmierināti palocīja galvu. - Liec klāt sviestu, rinpoče!
Ta kā nevarēju pretoties tik laipnam uzaicinājumam, pacēlu savu tasi bez osas. Lama to piepildīja ar tēju. Tad sniedzos sviesta traukā, tāpat ar pirkstiem izurķēju gabaliņu krietni pastāvējušā jaku sviesta un iemetu tēja.
Ņemdens sekoja manam piemēram. Runāt atsāka tikai tad, kad gaisu jau pārņēma garšīgās sviestotās tējas vieglais pelējuma aromāts.
- Es gribētu tev palīdzēt, rinpoče, - viņš sacīja, galvu sāņus noliecis.
- Paldies, - es pamāju un iedzēru malku tējas. Man bija aizdomas, ka Ņemdenu ne jau labsirdības fejas apsēdušas.
- Zinu, cik ļoti tev pie sirds ir Tharpačenpo, - viņš sāka savu zirnekjtikla aušanu. - Ļoti labs darbs. Un tulkojums, kuru tu gribētu lasīt, ir brīnišķīgs. Un attēli! Visi ar roku gleznoti! Tur ir tāds elles skats, taisni pacilājošs. Velni - visi zili krāsoti - ar līkiem nažiem gāž ārā iekšas ellē atnākušajiem grēciniekiem. Kad skatījos, aizkustinājums man sariesa asaras acīs. Ari tev tiks daudz prieka, rinpoče.
- I-i-jā, - nomurmināju. - Droši vien.
- Man ir vēl divi citi Tharpačenpo varianti.
Nevi|us man mute palika vaļā.
-Vēl divi?
- Un abi pilnīgi nezināmi tulkojumi. Liku bibliotēkas lamam, lai tev tos sameklē.
Mani pārņēma sen nejusta liela atklājuma prieka viļņi. Kaut gan mans sargātājgars dvēseles dzīlēs lēkāja, lai es uzmanoties. Rinpoče Ņemdens esot man pametis mānekli, un es, ja to norīšot, būšot uz āķa, bet es viņā neklausījos. Divu jaunu nezināmu Tharpačenpo rokrakstu atrašana vienkārši aizpūta manu piesardzību. Metos uz lielo iespēju kā zivs uz priecīgu, lokanu slieku.
-Vai būtu iespēja… man pastudēt tos?
- Dabiski, - Ņemdens medaini smaidīja. - Tas ir pagodinājums manam klosterim, ka šeit glabātos rokrakstus studēs tāds meistars ka rinpoče Blob- zangs.
Tomēr es nebiju tāds muļķis, lai pieņemtu, ka ar viņa muti runā simpātijas pret mani un zinātni. Aizvakar taču viņš mani vēl uzrunāja par trapu un gribēja padzīt. Vai tad slepkavība butu viņu tā nobiedējusi?
- Kas man par to būtu jadara? - jautāju, aplaizīdams lupas.
Arī Ņemdens aplaizijās.
-Naktī… ieradās mistersVorloks.
- Kas tas tāds?
- Tūlīt paskaidrošu, rinpoče. Tu jau zini, ka manā klosterī… hm… tiek celta viesnīca.
-Zinu.
-Tad jau droši vien zini arī to, ka cels rinpoče de Karvalju. Šodien ieradās viņa būvstrādnieki.
Jutu, ka esmu uztvēris, no kurienes pūš vējš.
- Viņi neuzzinās, ko mēs atradām avotā, - mierināju Ņemdenu. - Un slepkavu es dabušu rokā. Tomēr būtu labi ziņot policijai.
- Tev nevajag vairs piedalīties kopējās lūgšanās, tu dabūsi vienu Tharpačenpo.
- Un tos divus?
- Par to gribu ar tevi parunāt. - Viņš noslaucīja pieri un pašķielēja uz tējkannu. -Vai vēlies vēl vienu tasi?
Pirms paspēju atbildēt, viņš jau bija piepildījis manu tasi, bet savu atstājis tukšu. Sviesta piku pats ar savu svēto roku iemeta man tējā.
- Uz mūsu nākamo viesnīcu kads ceļojumu kantoris vedīs tūristus. Tā prezidents ir misters Vorloks.
- Kārtībā. - Es pacēlu roku. - Par Litangu stāstīšu tikai skaistu un labu. Un par to līķi neviena vārda. Kaut gan - ja es pazīstu tūristus - viņi skries šurp, ja tu izpaudīsi, ka te šad tad avotā peldas kads mirušais.
-Tas nav joks, rinpoče. Un runa nav par to.
- Par ko tad?
Ņemdens dziļi nopūtās.
- Par viņa meitu, rinpoče.
- Nesaprotu.
- Tūlīt sapratīsi. Vai tu zini, kas ir akciju sabiedrība?
-Kā nu to nezināšu.
- Misters Vorloks ir tādas akciju sabiedrības priekšsēdētājs. Akciju ir daudz, bet vairakums to nepieder viņam.
- Saprotu.
- Pieder viņa meitai mis Vorlokai.
- Kā tā? - biju pārsteigts.
- Ir tā, ka mistera Vorloka tētiņš, kuram piederēja visvairāk akciju, pirms nāves tās atstāja nevis dēlam, bet mazmeitai, mistera Vorloka meitai. Viņa ir galvenā… kas?
- Akciju turētāja.
-Jā. Un tur tā nelaime.
- Kāpēc tā ir nelaime, ka mis Vorloka ir galvenā akciju turētāja?
- Tāpēc, ka viņa negrib celt Litangā viesnīcu. Un arī nekur citur. Vispār negrib celt viesnīcu.
- Apstājies uz mirkli, rinpoče! - es pacēlu pirkstu. - Tu sacīji, ka misters, šis… Vorloks ir ceļojumu kantora prezidents. Ceļojumu kantori nemēdz celt viesnīcas.
-Tu, rinpoče, nepareizi zini. Šoreiz ir citāds gadījums. Pieņemama viesnīca te būs tikai tad, ja ari misters Vorloks piedalīsies darījumā. Ieguldītājs var te ieguldīt lielāku summu tikai tad, ja arī mis Vorloka, ceļojumu kantora īpašniece, Litangā ieguldīs lielāku summu. Vai saproti?
Viss bija skaidrs. Misters Vorloks ir ceļojumu kantora direktors, bet akciju vairākuma īpašniece - viņa meita. Misters Vorloks grib piedalīties Litangas pārbūvē, meita negrib. Šādā gadījuma klosterī var uzcelt tikai daudz pieticīgāku viesnīcu. Tā ir pasaules vēsturē gadījies un gadīsies vēl.
Kaut gan būtu darījis visu, lai varētu studēt tik ļoti kāroto Tharpačenpo rokrakstu, jutos nevarīgs. Skaistā sapņu mirāža šķita izirstam gaisā.
- Ko es varu darīt, rinpoče? - jautāju, noplātīdams rokas. Tobrīd man svies- totā tēja jau šķita slikti ožam un brokastīm domātajā sierā jutu sīvu piegaršu.
- Tev jāiepazīstas ar mis Vorloku. Jāpanāk, lai viņa atbalsta mūsu plānus. Rinpoče Domingu domā, ka tu to varēsi.
Tas bija smieklīgi, tomēr es par viņu nesmējos.
- Rinpoče, tu lūdz ko neiespējamu, - bēdīgi sacīju. Vaļēju acu priekšā parādījās trīs Tharpačenpo sējumi, tie lidoja gaisā, cits citam lidzās, tad, zobgalīgi paplivinājušies, izslīdēja pa logu.
- Kāpēc neiespējamu?
- Man taču nav laika ceļot uz Ameriku. Pēc trim mēnešiem jāatgriežas Londonā, jo sāksies jauns mācību gads.
- Kas tev teica, ka jābrauc uz Ameriku?
- Man nav laika braukt nekur.
-Navjābrauc nekur.
- Kā tad es satikšu mis Vorloku? Un vispār, rinpoče, ta nekas nesanāks. Kā gan es varētu viņu pierunāt mainīt savu lēmumu?