-Tava darīšana, rinpoče. Domā par trim Tharpačenpo!
Saskumis mēģināju celties augšā no sēdspilveniem.
-Tādā gadījumā…
Ņemdens nobijies saķēra mani aiz rokas.
- Es teicu, ka tev nav nekur jāceļo.
- Bet es jautāju, kur tad satikšu mis Vorloku.
Ņemdens dziļi nopūtās.
- Tepat, rinpoče.
-Te? Litangā?
-Te.
-Vai tu gribi sacīt, ka arī mis Vorloka uzturas Litangā?
-Diemžēl.
- Kur?
- Pagriezies, rinpoče!
Nebija divreiz jāsaka. Sviedos apkārt tik dedzīgi, ka gandrīz muguru izmežģīju.
Pie vaļējām durvīm mīņājās divi cilvēki. Viens zems, drukns, ar cigāru roka, otrs - garš, tievs, uz deguna tādas acenes, ka seju tikpat kā neredzēju.
Ar straujo kustību biju apgāzis tasi, tēja izlija un tecēja lejup man pa kāju.
Itin kā man kāds čukstētu, ka nez vai šajā atdzimšanā es Litangā pētīšu Tharpačenpo, tas ir, Liela atbrīvotāja, rakstus.
Misters Vorloks bija zema auguma, cik garš, tik plats, arī galva tāda pati kā ķermenis. Rokas un kājas īsas, seja sarkana un vasarraibumiem nosēta. Balss skanēja ka ieplīsis pods, turklāt no visas viņa būtnes plūda neizskaidrojama jautrība.
Meita, cik no tās redzēju, bija tiešs pretstats. Tāda kā sieviešu kārtas sērojošs huzārs smalka kapsētā. Tērps garš un tumšs, mati nekopti, pinkaini, acenes milzīgas un biezas, vārdu sakot no tām, kuras mana drauga Makalistera aprindās dēvē par divām viskija pudelēm. Tas nozīmē: jāizlok divas pudeles viskija, lai ar godīgu nolūku tadai tuvotos. Jau tas vien, kā viņa apstājās pie durvīm, bija vesela traktāta vērts. Kāja drusku uz priekšu izvirzīta, mugura salikusi ka cilvēkam, kurš izlēmis savu mūžu šaja telpā nespert ne soli.
- Esam klāt, mazulīt, - misters Vorloks priecīgi vēstīja. - Esam šeit.
Meitene pamāja, tad smalkā, nepatīkamā balsī pajautāja:
-Kur?
- Nu te… galvenā lamas kabinetā.
Mis Vorloka palūkojās uz mums, kaut gan milzu aceņu dēļ nebūtu pamanāms pat tas, ja viņa iesnaustos.
- Kas tas tāds?
-Galvenais lama? Šā klostera priekšnieks, maziņā.
-Tiešām? Un kurš tas ir?
- Sarkanajā apmetnī.
-Apmetnī? Es domāju, ka tas ir naktskrekls.
Par laimi, rinpoče Ņemdens necik daudz nesaprata no mis Vorlokas stipri amerikāniskās izrunas, turklāt viņš vispār nebija stiprs angļu valodā. Tāpēc viņš tikai smaidīja un māja ar galvu.
- Nāc iekšā, mīlulīt, apsēdīsimies pie tiem kungiem.
-Te taču nav krēslu, tēt.
- Šeit sēž uz spilveniem. Tā ir pieņemts.
- Kur tu, tēt, mani esi atvedis, nolādēta būšana?
- Mia, mīļā, tu apsolīji izturēt trīs dienas. Tu devi vārdu.
Meitene nopūtās tik dziļi, ka liesmiņas uz altāra salīgojās.
- Labi. Esmu apsolījusi. Bet tikai trīs dienas, nevienu nieka sekundi vairāk.
Ar diviem stingriem soļiem viņa atradās pustumšajā kaktā, izrāva no turienes
četrus vai piecus sēdspilvenus, nometa zemē, nometās uz ceļiem tiem blakus, izvilka no kabatas pudelīti, nospieda podziņu.
Gaisā izplūda asa, pikanta smarža. Rinpoče Ņemdens, kuram jau kopš mis Vorlokas ienākšanas mute visu laiku bija vaļā, atvēra to vēl platāk, it kā gaidīdams, lai meitene arī tajā iepūš.
-Ta, re,-mis Varloka palocīja galvu, sniegdama man pudeliti.-Vai vēlaties? Ak, sasodīts, vai tikai es neaizmirstu, ka šitie angliski nesaprot? Vai tu, naktskreklā ģērbtais, gribi?
Paliecos uz priekšu un skatījos uz pudeliti.
- Kas tur iekšā?
- Ak, šitas saprot angliski!? - Mis Vorloka bija pārsteigta. - Vai drīkstu jautāt, kur mācījāties?
- Protams, - es pamāju. - Vispirms Viduseiropā, tad Hārvardā, tad…
- Piedodiet, es domāju, ka jus esat tāds parasts…
-Mūks?
-Tā es iedomājos. Vai tomēr esat?
- Pagaidām vēl ne. Kas jums tajā pudelē?
- Insekticīds. Galvenokārt pret blusām.
- Mierīgi varat likt to nost. Rinpočem Ņemdenam nav blusu.
Rinpoče Ņemdens, sadzirdējis savu vārdu, apmierināti pasmaidīja.
Mis Vorloka gan nolika pudeliti, bet viņas sejas izteiksme neatmaiga.
- Ka jūs esat pie viņiem gadījies? - viņa līdzjūtīgi apvaicājās.
Gribējās cirst pretim ko indīgu, bet mans skatiens satikas ar mistera Vorloka skatienu. Viņš lūkojās tik lūdzoši, ka noriju visu, ko biju gribējis sacīt.
- Es nodarbojos ar Tibetas kultūru, - noducināju. - Gribētu pārlūkot dažus senus rokrakstus.
Tostarp atkal bija uzradies plikpauris mūks ar tējkannu. Arī mis un misteram Vorlokiem nolika priekšā pa bezosu tasei un ielēja tēju. Lai kā es krekšķināju, diemžēl, rinpoče Ņemdens sniedzās sviesta traukā un iemeta katrā tasē sviesta pikuci.
Mis Vorloka domīgi vēroja, kā tējas virskārtā sviests priecīgi kūst un pārvēršas dzeltenos ripuļos.
- Kas tas ir? - viņa beidzot jautāja, rādīdama uz priekšā nolikto tasi.
Ņemdens jautājumu nesaprata, un man nebija patikas tēlot gidu. Galvenais,
manas cerības bija izkūpējušas kā blusu indes smaka gaisā.
Tā kā jautājums vēl plīvoja pār mums, misters Vorloks atbildēja pats.
-Tāir… tēja,mīlulīt.
- Šī ir tēja?
-Jā, mīlulīt.
- Es vienmēr domāju, ka tēja ir tas, ko dzeram mājās. Pilnīgi droši, ka tas nav viens un tas pats. Vai jūti smaku, tēt?
-Jā, kaut kas… it kā…
-Tēt, vai tu atceries, ka Fredis iesprūda notekcaurulē?
- Fredis?
- Kaimiņu kaķis, kad es vēl biju maza.
-Ak tā. Atceros.
- Toreiz ta smirdēja. Tēt, šī ir smirdoša. Šī tēja smird, tā nav cilvēkam lietojama. Tāpat kā viss, kas šeit ir. Vai tu nopietni cerēji, ka es likšu te būvēt viesnīcu? Vai tev nav nācis prātā, ka tikai trakais varētu braukt šurp vasaras atpūtā?
- Tūrisma ziņā Butāna ir ļoti populāra zeme, meitiņ.
- Ta tikai tu domā, tēt. Ja nu brauks vienīgi alusvēderi vācieši, gliemežrijēji franči un futboltrakie briti. Godigs amerikānis te kāju nespers. Es arī biju muļķe, tevi klausīdama. Vēl trīs dienas, tēt, un tad es šo vietu vairs neredzēšu kā savas ausis.
Kad skatījos uz viņas izpūrušajiem, plušķainajiem matiem un nervozajām kustībām, spēju saprast viduslaiku inkvizīcijas tēvus.
Ir tādi gadījumi, kad jākur sārts.