- Tad ir labi. Es gribēju jums jautāt… vai šeit strādājat… Tādā ziņā, vai dzīvojat… šajā klosterī?
-Jā.
-Vakar te kaut kur bija… liels… bum! Vai saprotat? Ka lai paskaidroju? Debesis gruva, zemestrīce, - šo frāzi viņa sacīja portugāliski. - Vārdu sakot… akmeņi krita cits uz cita… bum, bum! Vai saprotat, ko gribu teikt?
-Saprotu.
- Patiesi? Tas ir lieliski! Jēzus, kā es ar šo puisi tikšu galā?
- Piemēram, ja runāsiet portugāliski.
Viņa sagrīļojās, domāju, ka tūlīt gāzīsies no kājām.
-Jūs saprotat… portugāliski?
- It īpaši, ja runāsiet lēni. Saprotu arī angliski.
-Augstais Dievs! Kur jūs to esat mācijies?
- Iedams un nākdams. Ziniet, mums diendienā jāiet vākt produktus. Ņemam koka šķīvi un dodamies plašā pasaulē. Te uz šķīvja kāds uzber risu sauju, tur - uzliek kādus dārzeņus, runādamies ar mums. Ta mēs pamazām iemācāmies valodas.
- Tas jau… vienkārši brīnišķīgi! Manuprāt, jus esat atklājis īsti jaunu paņēmienu valodu mācībā. Atļaujiet iepazīties. Vai drīkstu jums pieskarties? Taizemē reiz pieskāros kādam mūkam, un… hm… tam nelaimīgajam bija lielas nepatikšanas. Veselu gadu viņš nedrīkstēja runāt, bija jāceļas trijos no rīta.
- Pie mums nav tik stingru likumu. Varat skarties jebkur.
Viņa satvēra manu roku un pamatīgi kratīja.
- Esmu Esperansa Kautinju. Esmu ieradusies savest kārtībā jūsu klosteri. Es vadīšu darbus. Vai runāju diezgan lēni?
- Jums tikai portugāliski jārunā lēni, angliski tas ir lieki.
- Piedodiet! Kā jūs sauc?
Sakrustoju rokas uz krūtīm un paklanījos tik zemu, ka piere skāra potītes.
- Mans vārds ir Blobzangs. - Izslējies sacīju. - Rinpoče Blobzangs.
5.
Senjorita Kautinju man draudzīgi uzsmaidīja.
- Es meklēju to vietu, kur vakarvakarā nogāzās galerija.
- Nāciet līdzi! - es uzsmaidīju. - Tieši turp eju.
Pēc desmit minūšu soļošanas bijām sasnieguši nogruvuma vietu. Senjorita Kautinju palūkojās uz gruvešu kaudzi un tulil rāpās augša. Nebūdams visai pārliecināts, sekoju viņai. Kad tiku augšā, senjorita Kautinju jau sēdēja uz baļķa un tvarstīja gaisu, it ka to dabūtu, maisiņos iepildītu.
Nometos līdzās un ar neviltotu līdzjūtību pavēros viņā.
- Pie šā augstuma jāpierod.
- Pa… tieši? - viņa elsoja. - Neželojiet, nekas jau nekait. Tikai… atgfišu elpu, un… būs labi.
- Elpojiet dziļāk! - ieteicu.
-Jūs… esat tik laipns. Tatad… es vēl elpoju?
Pēc brītiņa viņa bija atguvusies. Atgūlās uz drupām, nemaz nebēdādama, ka notrieps skaisto, dzelteno kombinezonu, bet manus nervus viņa samudžināja kā kaķis zemē nokritušu dzijas kamolu.
- Ko jūs… tā skatāties?-viņa pēc garāka pārtraukuma izdvesa.-Vai neesat redzējis… cilvēku, kas gaisu ieņem pa tējkarotei?
- Tādu vēl ne, - atbildēju.
Mis Kautinju aizdomīgi palūkojās uz mani. -Vai droši, ka esat mūks? -Vai esmu tā teicis?
Viņa samiedza acis un raidīja man vēl aizdomīgāku skatienu.
- Kas tad jūs esat?
- Dzīvoju te, klosterī.
Viņa pacēla pirkstu, un viņas seja iekvēlojās satraukumā.
- Butānietis jūs neesat. -Jāatzīstas, ka neesmu. -Arītibetietis ne. -Arī ne.
-Kas tad jūs esat? Atkārtoju iepriekšējo klanīšanos.
- Mans vārds ir Lorencs, - teicu. - Leslijs L. Lorencs.
6.
Nu es varēju pārliecināties, kāda atšķirība ir starp iepazīšanos un iepazīšanos. Kad stādījos priekšā kā rinpoče Blobzangs, viņa ne aci nepamirkšķināja. Neteikšu, ka jutos aizvainots, jo kurš gan Eiropā zina tibetiešu vārdus. Toties otra iepazīšanās uzvijām gandarīja par pirmo. Vēl nebiju beidzis pieklājīgo klanīšanos, kad atrados pret nolauztas kārts galu. Tas bija smails un notēmēts pret manu krūšu kurvi.
-Tātad jus esat tas slavenais Lorencs,-viņa sacīja.-Nekustieties, ja jums dzīvība mīļa!
- Es nekustēšos, - apsolīju.
- Pareizi darīsiet. Jūs vēl mani nepazīstat. Manā sirdī žēlastības nav ne tik, cik melns aiz naga.
- Tā jau izskatās, - es palocīju galvu.
-To neaizmirstiet ne uz mirkli! Rāpieties lejā un pazūdiet!
- Ko esmu jums ļauna nodarījis? - drusku apvainojies, painteresējos.
- Darītu gan, ja es ļautu.
-Es?
- Jūs esat tas Lorencs, vai ne?
-Protams, esmu.
- Tatad runa ir par jums. Noziedznieks bez sirdsapziņas un aizspriedumiem.
- Kas jums to teica?
- Mans priekšnieks.
Pēkšņi visu sapratu. Tatad Domingu mani iegāzis peļķē.
- Senjors de Karvalju?
- Viņš brīdināja, lai ar jums esmu ļoti uzmanīga. Jūs esot kā fregoli mētelis.
-Es?
- Protams, jūs. Ārpusē rūtains, iekšpusē strīpains. Ārēji - eņģelis, iekšēji - velns. Visbīstamākais zellis, kādu viņš savā mūžā saticis. Izskatoties, ka murrājot kā kaķis, bet dvēselē snaužot tīģeris. Viņš teica, lai piesargos, citādi pa- modīšoties, kad jau būšot par vēlu.
- Vai viņš paskaidroja, kas ar to domāts?
- Godīgi sakot, es nezinu.
Noplaku gruvešu kaudzes virsotnē un bēdīgi skatījos uz kārts smaili.
- To nu gan es nebiju no viņa gaidījis, - nopūtos. - Es viņa labā darītu visu… bet viņš. Ak Dievs, ko viņš par mani… Bet tādi jau cilvēki ir. Nepateicīgais suns!
Visu to sacīju tādā tonī, ka pašam parskrēja šermuļi. Tāpat varēja justies arī senjorita Kautinju, jo viņas ievērības cienīgās krūtis zem kombinezona pēkšņi sāka viļņoties.
- Par ko jūs runājāt? Par senjoru de Karvalju?
- Taču par viņu.
- Kā tas saprotams: jūs viņa labā esat darījis visu?
- Kā tas saprotams? Pirms diviem mēnešiem dabūju viņu ārā no cietuma, sagādāju šo darbu, toreiz viņš pateicās man rokas bučodams.
Senjorita Kautinju nobāla.
- Jūs… viņu… no cietuma? - viņa stomījās. - Kur?
- Portu.
-Tur taču nav cietuma.
- Kā nu nav. Tikai valdība to neizpauž. Turp ved sabiedrībai ārkārtīgi bīstamus noziedzniekus.
-Ak debestiņ!
- Bet… tur nokļuva arī Karvalju. Bija parakstījis viltotu vekseli un zaga banku kartes. Arī man vienu nocēla, bet es viņu neiesūdzēju. Kaut arī bija runa par desmit tūkstošiem dolāru. Domāju tā: kļūdīties var katrs. Līdz zināmai pakāpei es sapratu šo nelaimīgo. Viņš taču zaga nevis paša, bet tās meitenes labad.
- Kādas meitenes?
-Ar kuru viņam ir bērni. Brīnumskaisti dvīņi, Manuels un Estebans.
- De Karvalju… ir dvīņi?
-Jā. Ceru, ka tā meitene ari ir samierinājusies.
- Ar dvīņiem?
-Ar de Karvalju. Meitene ienida Karvalju, jo viņš to bija izvarojis.
Mis Kautinju vērās manī, pilnīgi nobālusi.
-De Karvalju… kādu izvarojis? Es jūs lāgā nesaprotu, tas ir tik juceklīgi.
Pastiepu roku un noliku uz viņas delma.
-Redziet, senjorita Kautinju… es par to runāju nelabprāt, jo Domingu reiz bija mans draugs. Taču viņa dzīvē notika kaut kas tāds, briesmīga traģēdija, kas viņu pārvērta par citu cilvēku.
- Traģēdija?
- Kad viņš nogalināja savu tēvu. Patiesībā tā varēja būt arī nejaušība, es viņam ticu. Toreiz viņa dzīve sajuka. Viņu it kā Nelabais paņēma savā varā. Neilgi pirms tam Portu cietuma direktors piezvanīja, ka Domingu gribot izsūdzēt grēkus. Tad viņu nosacīti atbrīvoja, un es viņam sagādāju šo darbu. Svaigs gaiss, skaidra vide, nekādu kārdinājumu… es ticēju, ka šeit viņš pārvērtīsies, kļūs tāds kā agrāk. Pateicību negaidīju, šī īpašība cilvēkiem nepiemīt, tomēr man ļoti nepatīkami, ka viņš, tikko ieradies, izplata par mani apmelojumus. Kā jūs sa- gadijāties kopā?