-Atsaucos uz sludinājumu avīzē. Bija nepatikšanas iepriekšēja darbavietā.
- Ta viņš mēdz. Ar sludinājumiem vāc savus upurus.
- Upurus?
Ar roku parādīju noraidošu žestu.
- Tagad pietiks, jaunkundz, vairāk nerunāšu. Jāiet atpakaļ uz celli.
Jau grasījos iet, laisties lejā 110 gruvešu kaudzes, bet tobrīd Himalaju pakājē uzradas daži vīri aizsargķiverēm galvā. Viņus ieraudzījusi, senjorita saspieda man delmu.
- Neviena vārda! Par Domingu viņiem ne vārda! Ja viņi uzzinās, kas Domingu īsti ir, tad aizies, un man darbs būs pagalam.
- E-ū! - tūlit sadzirdēju dobju, murdošu balsi. - Vai esat te, senjorita Kautinju?
Meitene paslējās un raudzījās lejup.
- Esmu te augšā.
- Mēs jau jūs visur izmeklējāmies. Vajadzētu šo to pārrunāt. Ko jūs tur augšā meklējat?
- Man šķiet, zaudētās ilūzijas.
-Nesadzirdēju!
- Neko īpašu, tūlīt kāpšu lejā.
- Uzmanīgi, jaunkundzi Vispār nevajadzēja kāpt augšā. Ak Dievs, un to vajadzēs novākt!
Senjorita Kautinju kāpa lejā. Pēc kustībām bija redzams, ka viņa zina, kur kāpj. Biju pārliecināts, ka ne jau pirmo reizi viņa ložņā pa sabrukušu apmetumu. Viņa veikli noslīdēja lejā un iespieda rokas sānos.
- Kas jauns, mister Heineman?
Uzrunātais bija drukns liela auguma cilvēks ar stipru dienvidniecisku akcentu.
- Butu jāapspriež plāni, jaunkundz.
- Pameklēsim piemērotu vietu, mister Heineman. Vai viss kārtībā?
- Dažiem strādniekiem sāp galva.
- Augstuma dēļ, drīz pāries. Vai ar galveno lamu viss sarunāts?
- Ar vietnieku, jaunkundz. Viņa vārds ir Dendrubs.
Tas man bija kaut kas jauns. Līdz šim biju domājis, ka Nemdena vietnieks ir čostimpa.
- Viņš parādīja pirmo lūgšanu zāli. Te to sauc par Ihakangu. Būs jāstrādā starp dievu tēliem un degošām svecēm, bet divus metrus tālāk tie puiši pielūgs dievus. Es tam Dendrubam jautāju, vai tā būs labi, viņš atbildēja, ka citas vietas neesot. Tālab mums jāremontējot vecais spārns un jāceļot jauns, lai būtu.
-Un kā ar Karvalju?
- Šodien vēl neesmu viņu redzējis. Viņš esot atradis kaut kadu baļķi un ņemoties ap to.
Pa to laiku arī pārējie bija pienākuši klāt un sastājušies ap senjoritu Kautinju. Precīzāk sakot, pārējie bija divi vīrieši, kalsnējs puisis, kura seju zem ķiveres nevarēju saskatīt, un mazs likkājis, kuram nebija ķiveres. Līkkājis ar plaukstu aizēnoja acis un palūkojās uz mani.
- Kas tas tāds? - viņš jautāja ar nepārprotami spānisku akcentu. - Vai mūks?
- Apmēram, - senjorita Kautinju izvairīgi atteica.
Uzmanīgi, lai neslīdētu, laidos lejup pa kaudzes sāniem. Ticis viņiem blakus, pieklājīgi palocījos.
Visi trīs vīrieši labi audzināti atkārtoja manas kustības. Lielais palūkojās uz senjoritu Kautinju.
-Vai viņš angliski saprot?
- Pajautājiet viņam pašam!
- Gluži lieki, - pasmaidīju. - Mēs sapratīsim viens otru. Druknais vīrs pagrozīja galvu.
- Šejienietis neesat. Pārāk laba izruna. Bet amerikānis arī ne. Tad ir par sliktu.
Tā runāja viņš, kuram Šekspīra valodas vārdi čirkstēja zobos kā zem vilciena riteņiem pakļuvuši.
- Anglis, vai? -Teiksim tā. -Ja ne, kas tad?
- Dzīvoju Anglijā. -Vai esat no tiem? -No kuriem?
- No tiem, kam mājās banāni apnikuši, un tad viņi nāk šurp, te Dievam aiz muguras meklēt dvēseles mieru, vai nez ko vēl. Apsēžas iepretim kalnam, sakrusto kājas un iztēlojas, ka lido. Vai zināt, kāpēc to dara?
- Kāpēc? - es ar ziņkāri jautāju.
- Pateikšu, kaut gan jūs apvainosieties. Lai nebūtu jāstrādā. Vai esat no tiem zeļļiem?
- Domāju, ka ne, - atteicu.
- Kāpēc tad esat tā nomaskējies? -Šeit tā ir ērtāk.
-Vai kalnos skatīties? -Nē, bibliotēkā sēdēt. Sarunu biedrs samiedza acis.
- Kālab jūs tupat bibliotēkā?
- Lasu senas grāmatas.
- Šito te grāmatas?
- Jā gan.
-Vai atrodat tajās kaut ko interesantu? -Jautājums tāds: kas kuram interesants?
- Vai par to kāds maksā?
- Gadās.
Viņš atkal pagrozīja galvu.
-Tur tā vaina, kungs, neapvainojieties! Tāpēc pasaule skrien pretim bojāejai. Cilvēkiem maksā par to, ka viņi skatās kalnos un nīkst bibliotēkās te, pasaules mala. Vai bijāt šeit, kad galerija gāzās? -Par laimi, nebiju. Viņš sniedza man roku.
- Esmu Džo Heinemans. No Dienvidkarolīnas. Kas esat jūs? Pieklājīgi palocījos un mēģināju uzsmaidīt visiem trim reizē.
- Mans vārds - Lorencs, - sacīju. - Leslijs L. Lorencs.
Izgāju cauri iekšejiem pagalmiem un patlaban pagriezos uz savu celli, kad saskrējos ar Dongenu. Puika, mani ieraudzījis, aiz prieka gandrīz kūleni apmeta.
- Tomēr atradu, rinpoče! Varenas būšanas notiek, kamēr tu staigā nezin kur. Tagad tev iekārto celli, jo rinpoče Ņemdens tev iedalīja jaunu. Es arī dzīvošu pie tevis. Šorīt es nomazgājos, rinpoče. Tur jau ienesa paklājus, nomainīja statuju…
-Ar ko?
- Ar citu statuju. Rinpoče, tu dabū apzeltītu Congkapas statuju.
Congkapa gan nav dievs, tomēr tam izrāda ne mazāku cieņu kā dieviem.
Congkapa bija reformētās lamu konfesijas, dzeltenkapučaiņu gelugpa ordeņa dibinātājs; viņš bija padzinis no klostera sarkankapučainos pesteļotājus mūkus, viņš bija noteicis mūkiem celibātu, apvienojis puritāniskā reliģiskā vienībā līdz tam ļoti brīvās mūku kopienas.
-Čostimpa iratnesisarīziedotoēdienu, sudraba bļodas, sviesta gaismekļus, jaunus kvēpināmos… Rinpoče Ņemdens lika pateikt, lai tu noteikti viņu uzmeklējot, viņam kas steidzīgi sakāms.
Nolēmu pirms iešanas pie Ņemdena ielūkoties jaunajā cellē. Tieši tobrīd no tās nāca ārā čostimpa ar skābenu smaidu sejā. Rokā lupata, ko viņš izpurināja pagalma pāri galerijas margām.
Aiz brīnumiem man mute palika vaļā. Vai tikai varenais lūgšanu pārzinis nebūs manā cellē slaucījis putekļus?
Mani pamanījis, viņš zibenīgi paslēpa lupatu drēbēs. Uz manu pusi pazibināja tā ka smaidu, kas gan nebija necik izdevies. Atgādināja tādu atņirdzienu, kādu rāda slazdā iekritis vilks, cerēdams, ka reiz tiks brīvībā un saplosīs druskās to pabiru, kas uzstādījis slazdu. Tāds bija čostimpas smaids, un es nemaz nešaubījos, ka arī viņš mani saplosītu, ja varētu.
Tā kā to viņš nevarēja, tad - ar putekļu lupatu uz krūtīm - ņirdza man pretī.
-Tev celle kārtībā, trapa… tas ir, rinpoče.
- Kurš lika to iekārtot?
- Protams, ka rinpoče Ņemdens.
- Tev nevajadzēja pūlēties.
- To tu vari pārrunāt ar rinpoči Ņemdenu.
Čostimpa galu galā nebija neglīts. Pareiza seja, deguns drusku prāvāks, nekā šajā novadā mēdz būt, arī vaigu kauli ne tik izspiedušies kā butāniešiem. Arī lūpas plānākas, varbūt pirms vairākiem gadsimtiem viņa ciltskokā bija ieplūdušas indiešu asinis.