Выбрать главу

-    Domingu, - rāmi uzrunāju viņu, - vai jūs mani pazīstat tādu?

-    Tādu, - viņš kategoriski atbildēja. - Ja ir runa par veciem, peļu apgrauz­tiem foliantiem, tad jūs neatzīstat ne Dievu, ne cilvēkus. Ir jau bijusi laime to pieredzēt. Bet naktī… man nācās kaut ko atklāt. Kad pētīju baļķu galus, tas ir, salaidumus.

Nācās vairāk ieklausīties viņā. Nevis tāpēc, ka nebūtu klausījies, bet viņa ļaunu vēstošā balss mudināja būt vērīgam.

-    Es pārliecinājos, ka man tiešām ir darīšana ar slaveno saules salaidumu.

-Apsveicu.

-    Pie velna… Diemžēl, pārliecinājos vēl par ko citu.

-    Par ko gan?

Viņš paliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī savu brīdinājumu.

-    Tieši zem salaiduma vietas baļķi bija aizzāgēti. Tā galerija ir tīši nogāzta, cilvēk. Labi, ka vēl nebijām sākuši tur strādāt. Ja tā būtu gāzusies mums virsū, nez vai būtu izsprukuši sveikā, bez roku un kāju lūzumiem. Vai zināt pasaku par Melno mākoni? Ja pareizi atceros, tā nākot no portugāļu Indijas. Par mazu puisēnu, ko nolādējis ļauns burvis. Kopš tā brīža viņam vienmēr klājies pāri neglīts, biezs, melns mākonis, aizsegdams sauli. Saulstari nevarēja viņu ap­spīdēt, viņš nevarēja priecāties par gaismu, jo ļaunais, melnais mākonis neļāva. Ticiet vai neticiet: tas puisēns esmu es. Vai zināt, kas ir melnais mākonis?

-    Kāda pazīstama dāma? - interesējos. Domingu, ūsas uz priekšu saslējis, ierēcās:

-     Jūs! Jūs esat melnais mākonis! Jūs aizsedzat man sauli. Desmit gadu, kopš jūs pazīstu, jūs grozāties ap mani un nesat nelaimi. Nevis vienu vien, bet veseliem maisiem. Es aizbraucu uz klosteri Nepālā, biju saklausījis, ka tur atrasts kāds neparasts jumta konstrukcijas risinājums. Tikko nolieku bagāžu, un kas tur nāk pretim ar ļaunīgu ņirdzienu sejā? Jūs, Lorenc. Kopš ta brīža mans miers pagalam. Slepkavība pēc slepkavības, un man vairs neatliek laika tai jumta konstrukcijai, man jāiet kopā ar jums medīt ļaundarus. Man bija jāsargā sava un kolēģu dzīvība, dabiski, jūsējā ari. Kad suri pūlēdamies esmu atmaskojis slepkavu, varu doties mājās, jo mans laiks ir izsmelts. Jumta konstrukcija paliek neizpētita.

-Nebija jau nu gluži tā.

-    Klusu! Pēc gada es aizbraucu uz Zanskaru, jo kads ir stāstījis kaut ko par koka tiltu, kura būvē izmantota ārkārtīgi īpatna salaidumu tehnika. Tur netālu ir kāds kluss klosteris, tur varēšu pabūt tuvumā, un tā tālāk. Uzkāpju līdz klos­terim, sameklēju tiltu, speru kāju uz tā un skatos: ko redzu tilta otrā galā? Jūs, Lorenc! Turpinājums kā iepriekš. Slepkavība, pēdu dzišana, savas un jūsu dzī­vības glābšana. Tiltu izpētīt es "dabiski" nepaspēju.

-    Manuprāt, es tur ierados agrāk nekā jūs…

-    Klusu! Pirms diviem gadiem uzkāpu līdz klosterim Austrumtibetā, jo biju dzirdējis, ka tur, likdami mani mūra pamatus, esot atraduši koka konstrukciju… vienalga, es neturpināšu. Ko es atrodu pie mani mūra dzeram sviestotu tēju? Protams, jūs. Vēl neesmu muti pavēris, kad jūs jau pavēstāt, ka notikusi slep­kavība, pa klosteri staigājot gari, dēmoni, kaķu dēmoni, ūdens dēmoni, suņu dēmoni, velns sazina, kādi vēl dēmoni. Un viss jau rit parastajā gultnē. Pametu novārtā darbu, glābju savu un kolēģu dzīvību, galvenais, jūsu dzīvību. Mani mūra pamatu likšanu pat apošņat nedabūju. Bet nu jau pietiek. Vēl vismaz piecus gadījumus varētu minēt.

-    Sešus, - kautrīgi palaboju.

-     Nokļuvis Timpu, nemaz neuzdrošinājos apjautāties par jums. Vai zināt, kāpēc? Aiz māņticības. Ticēju: ja domāšu, ka Butānā jūsu nav, tad arī nebūs. Kāpēc lai jūs būtu tieši te? Jūs varētu būt Tibetā, varētu būt Indijā, bet tikpat labi Nāgazemē, pie jūsu mīļajiem čūsku cilvēkiem. Kāpēc lai jūs būtu Butānā un tieši Litangā? Tāpēc pat muti neveru vaļā, nevienam neapjautājos par jums. Litangai tuvodamies, nemitīgi lūdzu dievus. Nekaunos sacīt, ka lūdzos. Vai zināt, ko?

-Nē.

-    Klusu! Uz maniem jautājumiem nav jāatbild, tiem ir tikai retoriska nozīme. Vispirms Dievmāti. Labi, nedaudz, Butāna nav viņai atbilstoša teritorija. Lūdzos Sākjamuni Budu, Maitrejas Budu, Mahakalā, Congkapu, trīsdesmit trīs dievus, tūkstoš Bodhisatvas, lai jusu te nebūtu. Kad tuvojos Litangai, caur mākoņiem paspīdēja saule, nobārstīja pār klintīm, jaku ganībām un klosteri zelta spozmi. Tas bija kā dievu vēstījums, pauda, ka beidzot esmu brīvs, pirmo reizi klosterī varēšu darīt, ko gribu, jūs esat vismaz trīstūkstoš kilometru tālumā, Nāga­zemē, un, ja man būs ļoti paveicies, čūsku cilvēki jūs ziedos kadam no saviem dieviem. Pēkšņi pār galvu pārslīdēja melns mākonis. Pirmais lama, kuru uzrunāju, man ziņoja, ka klosterī ir viesis, rinpoče Blobzangs, tas ir, jūs. Man visa pasaule sagriezās, visvairāk gribējās kliegt, lādeties, griezties atpakaļ, ne­apstāties līdz pat Timpu. Tomēr te man ir svarīgs darbs. Nemaz nerunājot par saules salaidumu, ko man beidzot izdevās atrast. Kā jūs domājat, ar ko es aiz­vadīju pagājušo nakti?

-    Mērījāt baļķi?

-Arī. Un domāju. Ne jau maz. Domās vēlreiz izstaigāju savu mūžu un jūsu lomu tajā. Vai zināt, ar ko tas beidzās?

-Jūsu sirdī sarosījās kristīgā mīlestība.

De Karvalju atkal tā ierēcās, ka aizzāģēta galerija, ja tāda būtu, sabruktu pāri mums.

-     Ne velna! Manī radās pārliecība, ka jātiek no jums vaļā. Un es tikšu. Klausieties, Lorenc! Es gribu paveikt šo darbu. Izremontēšu pussabrukušo spārnu, uzcelšu jaunu, kurā būs vieta viesnīcai, paveikšu visu, kas man uzticēts, bet par jums - pasvilpošu, vai sapratāt?

-Jā,-palocīju galvu.

-    Lai jūs mani neizslavinātu par zemisku blēdi, pēdējo reizi atgādinu par to gadījumu ar baļķiem. Cilvēk, te kādu grib nogalināt. Un ar to mans uzdevums ir beidzies. Nebūšu vairs jūsu sargeņģelis, nebūšu! Mani neinteresē, kas ar jums notiks, vai jūs nogalinās, vai ne, es rūpēšos tikai par savu darbu un neuzņemšos nekādu atbildību par jums. Vai varat to aptvert?

-    Domāju, ka varu.

-    Pieņemiet šo brīdinājumu par manu gulbja dziesmu. Turklāt - rokas nost no Esperansas! Starp citu, nabadzīte ir saslimusi.

-    Saslimusi? - biju pārsteigts.

-    Viņa nepanes augstumu. Ceru, ka nav nekas nopietns. Viņa visu jauc… runā visādas muļķības. Viņai ir vīzijas vai kaut kas tāds. Stāsta par kādu slep­kavību, diezgan nesaprotami, es esot savu tēvu… pat izrunāt riebjas, vel kādu izvarojis… Pie velna, ko jūs ņirdzat? Slimnieka murgi drudzī, esmu īsts muļķis, jums to izpļāpādams. Kopš šā brīža neesam pazīstami, katram savs ceļš. Es veikšu savu darbu, jūs - savējo, kaut gan - atklati runājot - senu papīra skrandu burtošanu tikai jūs atzīstat par darbu. Tagad, uz redzi! Ja tiksimies, jums nevajag mani sveicināt. Ja katrā ziņā vajag, tad klusu un diskrēti.

Viņš apsviedās uz papēža un klīrīgi, stingriem soļiem aizgāja.

Lai pēc brītiņa atgrieztos, mazāk klīrīgi un nemaz ne stingriem soļiem.

Par laimi, līdz tam man izdevās atvilkt elpu. Nebiju Domingu vārdus ņēmis pie sirds, desmit gadu pazīšanās laiks man bija pietiekams, lai ar tādiem samie­rinātos. Kaut gan tie skanēja skarbi, neciešot pretim runāšanu, ari pats de Kar­valju šķita skarbs un iebildumus noraidošs, es labi zināju, ka īstenībā viņam ir zelta sirds. Nekad neaizmirsīšu viņa rāmo, maigo skatienu.

Tad atskanēja kauciens. It kā tur rēktu lauva. Izbīlī tvēru pēc sava 38. kalibra Smith and Wesson. Par laimi, tas šodien bija man klāt, varbūt es to izmantotu, ja vien kāds man uzgrūdies ķermenis nebūtu izsitis to 110 rokas. Apjomīgais lidojošais priekšmets mani atsita pret sienu. .Jutu, ka ceļgalā iesveļ dzēliga sāpe, dzirdēju klusu švīkstienu no mana jau tā noplīsušā apmetņa.