Budistu klostera noslēpums

Pirms varēju ko teikt, rēkšana turpinājās. Tagad tai jau bija jēga.

-   Ko blenžat kā ēzelis uz skābenēm? - dzirdēju balsi, kas nebija salīdzināma ne ar ko. - Iesim, noķersim viņus!

Tiku minējis, ka Domingu de Karvalju pazīstu jau desmit gadu; pa šo laiku man ir bijusi iespēja pierast pie viņa balss maiņām, noskaņu variācijām, untumiem. Lasu viņa dvēselē kā atvērtā grāmatā. Šobrīd jutu viņā kaut ko tādu, pie kā nebiju radis. Domingu, portugāļu lauva, bija nobijies; slēptas aiz sašutuma vārdiem, viņa balsī vibrēja bailes.

Rūpīgāk viņā ielūkojoties, atklāju, ka šīs bailes nav nepamatotas. Deguns, kas parasti bija viņa sejas rota, īsts portugāļu augstmaņa deguns, patlaban ne visai braši lūkojās starp brašajām ūsām, kas slējās uz abām pusēm. Tas, ko varēja redzēt, bija neparasti sarkans, kā magone.

Arī Osu gali bija sarkani. Pašos galos karajās pa sarkanam pilienam.

Beidzot man izdevās satvert revolveri. Pirmajā uztraukumā metos uz pagalma pusi, kurp pirms brītiņa Domingu bija nozudis manām acīm. Tad spēji nobremzēju. Lai nu kāds bija viņa sašutuma objekts, tas jau bija projām.

-Vai kas noticis?-sausi un vienaldzīgi pajautāju. Un turpināju iesāņus pētīt viņa seju, nejau nu mierīgi, nepavisam ne vienaldzīgi.

-    Ir noticis, - Domingu tikpat strupi atbildēja.

-    Kas notika?

-     Man iegāza pa purnu. Pareizāk sakot, pa degunu. Es viņus nogalināšu. Tikko biju pāri slieksnim otrajā pagalma, tie gļēvie blēži gāza pa degunu.

-Cik viņu bija?

-Vismaz piecdesmit. Nez vai mazāks skaits uzdrošinātos ķerties man klāt. Viņi nāca no aizdurves, tikai tāpēc viņiem izdevās iegāzt man pa degunu. Tad aizskrēja. Ja nebutu aizbēguši, es viņiem kaulus salauztu.

-    Domingu, parādiet degunu!

Domingu spītīgi izslēja galvu un nikni skatījās manī. Viņa acīs mutuļoja gluži citas jūtas. Par laimi, viņa pamatīgi lielais, aristokrātiski veidotais ožas orgāns nebija lauzts, uz tā tikai rēgojās asiņains pušums.

-Ja nebūtu noģībis, būtu viņus kotletēs samīcījis, - viņš nopūtās.

-    Uzmeklējiet mis Kautinju. Lai viņa jums aizlimē brūci.

Viņš piekrizdams pamāja un atkal devās uz otro iekšējo pagalmu. Pēc dažiem soļiem pagriezās atpakaļ un uzmeta man drūmu skatienu.

-    Man jau ir arī otra ēna, nevis jūs vien.

-    Ak tā! - es biju pārsteigts.

-      Pirms dažiem gadiem konkursā izcīnīju darbu Taizemē. Bija jābūvē klosteris pašos ziemeļos Čjang-Maiā. Uzvarēju konkursā, aizbraucu, tiklīdz gribēju likt pamatus, apkārtnē sākās mistiskas, varētu sacīt, parapasaules parādības. Es negribu ilgi gleznot šos notikumus, taču, sākot ar šo spoku staigāšanu, viss sagriezās kājām gaisā. Beidzās ar to, ka man uzdevumu atņēma. Pateica, ka ļoti žēl, bet viņi negribot pretoties debesu vēlmei. Vēlāk uzzināju, ka uzdevumu saņēmusi akciju sabiedrība "Saules spozme", kas arī uzcēla templi. Ko teiksiet par to?

-    Biznesa lietās gadās ari tā, bet jūs tās labāk pārzināt.

-    Nedaudz vēlāk atkārtojās tas pats Taivanā. Man uzticēja būvēt templi, un tūlīt gari klāt. Darbu man atņēma un vēlāk to dabūja "Saules spozme". Gluži tāpat gāja arī Indijā.

-Vai jūs nezināt, kam tā "Saules spozme" pieder?

-"Banisters un Banisters."

-    Kas ir "Banisters un Banisters"?

-    Nav ne jausmas. Dzinu pēdas, tomēr neizdevās neko noskaidrot.

-    Man tas vārds "Saules spozme" šķiet aizdomīgs.

De Karvalju nolieca galvu.

-    Man arī.

-    Vai esat kādreiz kaut kur rakstījis par tibetiešu slaveno saules spozmes salaidumu?

-Vienuvienīgu rakstu "HarvardJournal".

-    Tātad to kāds varēja izlasīt?

-Jo vairāk tāpēc, ka tas ir arī internetā.

-Ar jums, Domingu, kads dzen jokus. Vai nevarat iedomāties, kurš tas varētu būt?

Viņš bēdīgi papurināja galvu.

-Vai tajas vietās, kur tikāt vajāts, bija arī slepkavības?

-    Par laimi, ne. -Vai pa degunu sita? -Ari ne.

-    Kas tad notika?

-    Sīkas cūcības.

-     Vai nav neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas ir "Banisters un Banisters"?

-Viņu darbs esot konfidenciāls.

-    Bet tik daudz taču ir zināms, kas ir firmas rīkotājdirektors?

-    Protams, Rūdolfs Pjerce.

-    Kas tas zellis ir?

-     Kāds akls zvejnieks Kaimanu salās. Par piecsimt dolāriem pārdevis savu vārdu uzņēmumam. Tik daudz man izdevās uzzināt. Nu es eju, jāķeras pie teritorijas uzmērīšanas. Uz redzi, mister Lorenc.

Nu viņš vairs nekliedza uz mani. Laikam nabadziņš bija ļoti satriekts.

10.