Patlaban iedomājos, ka aiz tā varētu būt paslēpies jebkurš, pat kāds ļaunprātīgs dievs, un paklupu. Man kājās jau bija lielie, rinpočes Dendruba dāvinātie zābaki.
Tas, kurš jau ir valkājis šādus greznuinzābakus, zina: ja gribam tos lietot, nevis glabāt kaktā kā istabas dekorāciju, ir jāiemācās ar tiem staigāt. Nedaudz pārspīlējot es varētu sacit, ka ar greznumzābakiem jāsper divi soļi, lai tiktu soli uz priekšu. Tātad nebija nekas sevišķs, ka es paklupu.
Noliecos, lai aiz tuvāk slīdoša melnā mākoņa strēlēm apskatītu zābakus, varbūt sakārtotu uzliektos purngalus, kad ieraudzīju zeme kaut ko.
Šis kaut kas bija garens, satīts dzeltenā zidā un atgādināja kādu peruāniešu bērna mūmiju. Tikko pamanījis to, parāvos atpakaļ, tad aši noliecos un pacēlu. Pie mana sliekšņa zemē gulēja grāmata. Uz dzeltenā zīda vizēja sarkans virsraksts. Tibetiešu burti vēstīja: Tharpačenpo. Lielais Atbrīvotājs. Ņēmu grāmatu padusē un nesu iekšā.
Āzijas tipa grāmatas parasti nav iesietas, tās sastāv no atsevišķām lapām. Lapas ir četrstūrainas, teksts uz tām ar roku rakstīts vai iespiests. Lai atsevišķās lapas nesajauktu, tās tiek ievietotas starp koka dēļiem, tad iesaiņotas zida audumā.
Manai grāmatai šādu dēlīšu nebija, tikai zīds saturēja lapas kopā. Lai redzētu, vai tiešām tur ir Tharpačenpo, vajadzēja attīt zīdu.
Tas bija Tharpačenpo. Viens no tiem kokiespiedumiem, kas neskaitāmos eksemplāros apgrozās pasaulē. Kokiespiedums ir īpašs tipogrāfijas darinājums: izraudzīto tekstu iegravē koka dēlītī, notriepj ar krāsu un uzspiež virsū papīru. Ta no viena gravējuma dēlītī var pagatavot neskaitāmus eksemplārus. Upēc kokiespieduma grāmatas nav retums.
Arī mana grāmata nebija no retumiem. Šo Tharpačenpo, Lielā Atbrīvotāja variantu biju redzējis Londonā, Parīzē, Budapeštā, Berlīnē, arī Ulanbatorā, Ņudeli, Pekinā un vēl neskaitamas vietās. Biju to vairākkārt lasijis, atsevišķas vielas pat no galvas iemācījies. Savā Londonas dzīvoklī glabāju vismaz trīs eksemplārus, ko bija dāvinājuši dažādu pakāpju skolotāji un draugi. Kurš gan varētu but pūlējies slepeni atstiept līdz manām durvīm man pilnīgi neinteresantu eksemplāru?
Mazliet paprātoju, tad pagrozīju galvu. Ņemdens tas nevareja būt, viņš taču zināja, ka šis eksemplārs, ko pazīst visi pētnieki, man nav vajadzīgs, tā nevarēja būt arī rinpočes Dendruba dāvana, viņš taču nesen aizgāja un, ja gribētu dāvināt, butu ienesis grāmatu cellē. Turklāt viņš zināja, ka šis variants mani neinteresē.
Brītiņu aplūkoju titullapu, domādams, ka varbūt atradīšu tur kādu norādi, pēc kuras izdarit secinājumus, bet neko neatradu. Grāmata gatavota no rīs- papīra, visticamāk, kādā no pagājušiem gadsimtiem, notaukotās, nobrūnejušas lapas liecināja, ka tās bieži šķirstītas. Droši vien pie manām durvīm to nolicis nepazīstams mūks. Varbūt no kāda dzirdējis, ka es meklēju Tharpačenpo, un gribējis man izpatikt.
Šķirstot lapas, pēkšņi no tām kaut kas izkrita zemē.
Noliku grāmatu uz gultas un noliecos pacelt. Zemē nokritusī papīra lapa bija avīzes izgriezums. Laiks to bija izžāvējis dzeltenu, tomēr tas nebija tik nodilis un sataukots kā Tharpačenpo lapas. Nezināma roka bija to izgriezusi no kādas Honkongas, Taivanas vai Indijas avīzes.
Kas būs jaunais klostera priekšnieks?-masīviem burtiem pauda virsraksts. Zem tā, drusku iesāņus: Mūsu informatore mis Karola Fēliksa ziņo no Tun- huangas.
Atklāti atzīšos, man drusku aizrāvās elpa, kad lasīju vārdu Tunhuanga. Tieši tajā tālajā novadā, tālu no Pekinas, senās Turkestānas teritorijā pagājušā gadsimta sākumā tika atrasts Tūkstoš Budu alu templis, 110 kurienes divi slaveni austrumu pētnieki Pols Peljē un Aurels Steins bija uz Eiropu atveduši bezgal- daudz senu rokrakstu.
Taču šis raksts nerunāja par to atklājumu. Par alām tur nebija ne vārda.
Tomēr rakstu es izlasīju vienā piegājienā, bez atelpas. Tad atzvilu gultā un nezināju, ko ar šo rakstu iesākt. Nojautu, ka lasītais kaut kādā veidā saistīts ar mani, ar Litangu un varbūt arī ar slepkavību. Tikai es nezināju, kā.
"ŠeitTunhuangā ir brīnumjauks laiks." Ta sākās raksts. "Man laiks atskaitīties mīļajiem lasītajiem, jo līdz šim manos ziņojumos ir bijis par daudz ko, tikai ne par laiku. Turkestānā tagad sākas vasara, un vēl vienu mēnesi temperatūra būs paciešama. Koki slīgst ziedos, un es justos lieliski, ja nebūtu ziņu par karu. Par ķīniešu un turkestāniešu virtuvi rakstīšu citā reizē, šoreiz drīzāk par to, kas patlaban nodarbina budistu sabiedrisko domu.
Varbūt mazāk zināms, ka šajā Ķīnas daļā islāmticīgie ir vairākumā, tomēr daudzas ģimenes turas pie budistu ticības. Tieši viņu vidū klīst ziņas, par kurām es tagad gribētu stāstīt.
Tā jaukā vietēja ģimene, kuru labprāt un bieži apmeklēju, arī ir Būdas ticības piekritēji. Reiz, apmēram pirms desmit dienām, biju vienā no kārtējiem apciemojumiem; parasti mēs vienmēr labā noskaņā pārspriedām apkartnes notikumus, bet šoreiz es sagaidītāju draudzīgajās sejās nemanīju ierasto laipnību. Viņus it kā nomāca kādas raizes. Uz maniem uzmācīgajiem jautājumiem viņi atbildēja tikai ar klusu smaidu, kas bija tik neparasti, ņemot vēra mūsu līdz šim atklātās, godīgās attiecības.
Mani neveda viesistabā, kur līdz tam pavadīju pēcpusdienas ar saldiem augļiem un izmeklētiem Ķinas vīniem.
Šoreiz viesistaba bija aizņemta. Tikai uz mirkli pavērās durvju aizkars, kad no turienes izslidēja kalpone ar tējkannu. Manām korespondentes acīm pietika ar šo īso mirkli, lai ielūkotos viesistabā. Pamanītais mani patiesi pārsteidza. Redzēju tur iekšā vīrieti dīvainā apģērbā, ar smailu kapuci galvā. Tadu apģērbu nekad vēl nebiju redzējusi, man nebija ne jausmas, kas šis cilvēks varētu būt.
Izdzērām tēju, pēc tam iemalkojam mazliet Ķīnas vīna, baudījām saldumus, runājāmies, taču nezin kādēļ negribēja atgriezties tā intīmā noskaņa, kas līdz tam vienmēr pavadīja mūsu sarunas. Tādēļ es pēc īsas patērzēšanas atrunājos ar nevaļu un atstāju šo māju.
Pēc divām nedēļām noslēpums nāca gaismā. Mājas saimnieks man izstāstīja notikumu, kas spilgti raksturo dīvainās politiskās un reliģiskās attiecības, kādas valda Pasaules jumta apvidū.
Šis gadījums ir tads: blakus Ķīnai atrodas maza Himalaju zeme, kuru apdzīvo daļēji tibetiešu valodā runājoši cilvēki. Šajā zemē tauta tic dvēseļu atdzimšanai, kas nozīmē to, ka pēc nāves dvēsele aizlido no ķermeņa un atdzimst citā miesā. Šis likums attiecas ari uz lielo klosteru vadītājiem; četrdesmit deviņu dienu laikā pēc priekšnieka nāves mūkiem jāatrod zīdainis, kurā atdzimusi aizgājēja dvēsele. Protams, ka mūki bērnu atrod un sēdina klostera priekšnieka krēslā. Šis paradums nācis no Tibetas.tā meklē arī dievišķā valdnieka dalailamas atdzimšanu. Dīvains paradums, taču tam ir sava jēga.
Atgriežoties pie jau minētās mazās Himalaju karalistes, jāmin slavens klosteris, pēc manu draugu sacītā, tas saucās Devādžins, austrumnieku valodā šis vārds nozīmē "debesu valstība". Klostera politiskā nozīme nav maza, pēc manu draugu teiktā, pagājušos gadsimtos tam esot bijusi nopietna loma politisko attiecību veidošanā starp Himalaju milžiem.
Tātad pirms daudziem gadiem bija nomiris Devādžina vecais priekšnieks, un mūkiem bija liels uzdevums: sameklēt klosterim jaunu vadītāju. Varbūt es nelaupīšu lasītāju ilūzijas, atgādinādama, ka jaundzimušais priekšnieks ir politisku kompromisu "rezultāts". Dažādiem, bieži vien atšķirīgiem politiskiem grupējumiem jāvienojas par kādu vienu zīdaini, kurā atdzimušo dvēseli atzīs tikai tad, ja būs dota visu grupējumu svētība.