Budistu klostera noslēpums

Šajā gadījumā situācija veidojās tā. Kā tika ziņots, spēlē iesaistījusies ari Ķīnas valdība - piedodiet par nodeldēto izteicienu - un arī atradusi kandidātu Devādžina klostera vadīšanai. Zīdainis atrasts Tibetā, kas pēdējā laikā ir stiprā

Ķīnas ietekmē. Droši vien Ķīnas ģenerāli izdomāja, ka gadījuma, ja mazās Himalaju karalistes varenāko klosteri vadītu viņu cilvēks, Ķīnai būtu milzu ietekme Āzijā izkaisīto Būdas ticīgo vidū.

Taču Āzijas mazās karalistes mūki nepadevās. Dažas dienas vēlāk arī viņi paziņoja, ka esot atraduši zīdaini - pēcnācēju, turklāt savas karalistes teritorijā. Tibetā atrastais neesot īstais. Svētās zīmes ap bērnu nepārprotami liecinot par viņu apgalvojuma pareizību. Nu izcēlās zināmi ķīviņi, taču Himalaju karalistes muki atradās savā teritorijā, un neviens nevarēja viņus aizkavēt savu kandidātu padarīt par klostera priekšnieku. Šā klostera vadītāja vārds vēlāk bija Lhamo Dordže, ja pareizi atceros un varu pareizi aprakstīt. Viņš kļuva par varenā klostera priekšnieku, vēl bērns būdams.

Tibetā atrastais mazulis auga, un ap viņu pulcējušies lamas ne uz mirkli neatteicās no domas, ka reiz viņš pārņems savu "likumīgo" valdījumu.

Viss, par ko runāju, ir noticis pirms daudziem gadu desmitiem, pa šo laiku Lhamo Dordže bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Tad notika kaut kas tāds, par ko manis apciemotie draugi stāstīja tikai fragmentāri. Viņi sacīja, ka Lhamo Dordže esot no Devādžina klostera nolaupīts, viņu gribējuši piespiest atdot vietu sāncensim. Lai atzīstot, ka ne jau viņš ir likumīgais Devādžina klostera priekšnieks. Viņu it kā aizveduši uz Ķīnu, gribējuši nogalināt, lai viņa vietu ieņemtu otrs. Viņam kaut kā izdevies izbēgt, nu viņš slapstoties Ķīnā un gribētu nokļūt atpakaļ mazajā Himalaju karalistē.

Kaut gan mani draugi nebija noskaņoti uz tiešu sarunu, viņi lika man nojaust, ka šis kāds, kurš todien bija aizņēmis viesistabu, bijis pats Lhamo Dordže.

Lai kā man gribējās, vairāk uzzināt par dīvaino situāciju neizdevās. Arī šo es rakstu tikai tālab, lai jūs, manas dāmas, kas dzīvojat Birmā, gūtu priekšstatu par šo dīvaino un pasakā iederīgo pasauli, kas slēpjas starp Himalaju augstajiem kalniem un ir mums tik sveša…"

Tiktāl vēstīja avīzes izgriezums. Ātri pāršķirstīju grāmatas lapas, vai tur nav paslēpies vēl kaut kas, bet nebija vis. Bija tik vientulīgi kā policistam nakts postenī pie publiskās tualetes.

Drošības dē| paglūnēju gaiteni. Ārā neviena nemanīju, tikai vārnas krāsas mākonis sēdēja uz galerijas margām.

Aizvēru durvis un mēģināju sakārtot domas. Vispirms pūlējos izgudrot, kas varētu būt sūtījis Tharpačenpo. Jau iepriekš biju pieņēmis, ka ne rinpoče Ņemdens, ne arī Dendrubs. Atrastais avīzes izgriezums visu nolika citā gaismā. Nu būtiskais vairs nebija Tharpačenpo, bet tas, kas tur iekšā. Tharpačenpo bija tikai aploksne, kurā slēpās vēstule.

-     Šķirsti Tharpačenpo! - ar gara ausīm dzirdēju nepazīstama vīrieša balsi, kura, kaut arī tikai gara ausīm saklausīta, šķita reāla. - Šķirsti Tharpačenpo!

Kas zina, cik ilgi es būtu lauzījis galvu, ja nebūtu iečīkstējušās spraudziņā pamestās celles durvis.

Vienu mirkli domāju, ka tās čīkstina mākoņi vai vējš. Tikai tad rāvu no apmetņa apakšas ārā savu 38. kalibra Smith and Wesson, kad durvju spraugā pavīdēja tā kā acenes.

Laime gan, ka mana kaftāna piedurkne bija plata un es uzreiz varēju ieroci taja paslēpt, kad durvis vērās plašāk un kāds pieklauvēja.

-    Hallo! - dzirdēju bailīgu peles pīkstienu. - Vai te kads ir?

Aši pagrūdu zem segas avīzes izgriezumu.

Paņēmu klēpī Tharpačenpo un izlikos lasām.

12.