Savāds iepazīšanās veids, svēta patiesība, tomēr es neka nesacīju. Padevīgi piestūmu grāmatu viņai tuvāk.
- Kas… tas ir?
- Grāmata, - bezkaislīgā balsī atteicu.
- Jus… runājat angliski?
- Runāju.
-Vai, cik labi! Vai esat mūks?
-Apmēram.
- Vai šī ir svētā grāmata?
-Apmēram.
-Vai jūs tikai sēžat te un lasāt?
-Tikai sēžu te un lasu.
- Cik stundu dienā?
-Atkarībā no… Ja atļauj, tad daudz, ja neatļauj, maz.
-Vai zināt, kas ir nauda?
- Man ir zināms priekšstats par to.
-Vai negribat mazu paciņu naudas?
Pagriezu galvu sāņus, it kā aplūkodams celli. Kas būtu tas, kam varētu iztērēt naudu?
- Paraugieties šurp! - meitene sacīja, atkal noglāstīdama man rokas locītavu. Glāsts bija tīkams, nezinu, vai īsts muks arī to izjustu tā. - Ja ir nauda, tad var izdarīt daudz ko. Vai klosterī ir ari kāda ērtaka celle?
- Domājams, rinpočes Ņemdena celle.
- Redziet, ja ir diezgan naudas, tad šā… ē… rinpočes celle var kļūt par jūsējo.
- Ka tad tā var būt mana?
-Nopirksiet.
- Bet man taču nav naudas.
Meitene pameta skatienu uz durvju pusi. No tā es sapratu, ka pārējie divi, iespējams, aiz durvīm noklausās.
- Tieši par to ir runa. Es… jums iedošu naudu.
- Ziedojums?
- Gandrīz. Tikai jums par to vajadzēs kaut ko izdarīt. Neko tādu, ko jus citkārt nedarītu.
Kļuvu patiesi ziņkārs, ko gan viņa 110 manis grib.
-Vai jūsu svētībai ir kāds vārds?
- Vārds? - es brinijos. - Šajā klosteri ikvienam ir vārds.
Viņa skatījās uz mani, un viņas acis smaidīja.
- Ari tam kungam tur kaktā?
Minētais kungs bija Congkapa, dzelteno kapuču ordeņa dibinātājs. Viņa zelta acis ar augošu interesi vēroja meitenes aizvien vairāk tvīkstošo seju. Sārtumu bija izvilinājis satraukums pirms liela veikala darījuma slēgšanas.
- Protams. Viņa vārds ir Congkapa.
- Vai šis vārds kaut ko nozimē?
- Congkapa? Nu… Cēlies no sīpolu ielejas. Tāda ir nozīme.
- Interesanti. Vai varētu uzzināt jūsu vārdu?
Izvilku savu roku 110 viņējās un, cik vien iespējams, turpat uz gultas malas palocījos.
- Mans vārds ir Blobzangs, - teicu. - Rinpoče Blobzangs.
Neizskatījās, ka viņa būtu pārsteigta. Skatiens drizāk pauda pārdomas.
- Skan labi, - viņa sacīja. - Vai tam arī ir nozīme?
- Ar asu prātu, - atbildēju.
- Tatad jūs esat ar asu prātu. Tad jau nekādu problēmu nebūs. Pateikšu, kas esmu es. Mans vārds - Moda.
-Vai tam ir kada nozīme? - pārtraucu. Meitene pakasija mazā, dievināmā deguntiņa galu.
- Redziet nu, jūs mani noķērāt. Nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Sev par attaisnojumu pateikšu, ka man ir ari otrs vārds - Benda. Kā jums patīk?
Ko es varēju sacīt? Ne visai patika. Ne Moda, ne Benda.
- Ne jau tālab pie jums apsēdos, lai debatētu par vārdiem. Vai varat sekot?
Klusu pamāju.
-Tikai sakiet, ja kaut ko nesaprotat, es pamazām paskaidrošu, lātad, mīļais Blo… tas ir, rinpoče… par naudu var nopirkt visu ko. Piemēram, uzturu. Vai klosterī ir kārtīgs ēdiens?
Iedomājos rinpočes Ņemdena pieticīgās brokastis, un man gribējās smieties.
- Var iztikt, - nopietni atbildēju.
- Ko jūs katru dienu ēdat?
- Ko mēs ēdam? Tēju… un ķinku.
- Kas tas ir?
- Biezputra.
- Vai gaļu ne?
-Nē.
- Nu, redziet, būs nauda, varēsiet ēst gaļu. Dosieties uz pilsētu un no- pirksiet.
- Mis… Moda… vai drīkstu lūgt?
Balss nāca no durvju puses. Mistera Stīvensa balss.
- Kas ir, mister Stīvens? - meitene neiecietīgi pagriezās atpakaļ.
- Es esmu tikai grāmatvedis, tomēr apņēmos jūsu uzmanību pievērst tam, ka šie puiši ir veģetārieši.
Mis Moda norīstījās.
- Ak tā, - viņa pagriezās pret mani un pielāgoja sejai mirdzošu smaidu. - Varēsiet nopirkt sev, piemēram, jaunus zābakus.
- Jaunus? - es neapzināti brīnījos un pacēlu kāju.
- Šie, kā redzu, jums dažus numurus par lieliem. Dosieties uz Timpu un pasūtināsiet pēc sava izmēra.
- Būtu jau labi, - es sacīju. - Bet ka lai tieku pie naudas?
-Es varu jums palīdzēt.
- Un kas man par to būs jādara?
- Tas pats, kas līdz šim. Jāsēž uz gultas malas un jālasa. Astoņas stundas dienā.
-Tikai sēdēt un lasit?
- Mēs mazliet pārkārtosim celli. Vai citādu dievu nav? Timpu es vienu redzēju, kā lai ieskaidroju, jūs tomēr esat mūks. Vārdu sakot… ja vīrietis un sieviete ir intīma divatne… tad… dažreiz viņiem uznāk, viņi mēdz kaut ko darīt.
- Medz?
- Mēdz. Ka lai jums paskaidroju? Vārdu sakot, Timpu es redzēju skulptūru, kur kāds dievs sēž lotosa pozā vai kā nu tur… Klēpī sieviete, no kuras tikai mugura redzama.
- Yab-yum, - sacīju.
- Ko tādu?
- Yab-yum. Dzīvības spēka pārplūsme. Dievību, vīrieša un sievietes, sānu saplūšana. Svēta lieta.
- Patiesi? Ak, pie jums to sauc tā? Pie mums citādi, bet būtība tāda, ka jūsu cellei dabūsim tādu statuju, jo tūristi uz tādām krīt. Jūs sēdēsiet cellē, lasīsiet, dzersiet tēju, ēdīsiet gaļu… vai arī ne, bet to tur… biezputru… tad pavērsieties uz toyab-yum, tikai neaizsedziet to, lai tūristi caur stiklu labi saredz.
-Caur stiklu?
-Jūsu cellei būs stikla durvis. Tūristi nāks pa gaiteni, apstāsies pie celles, palūkosies pa durvīm un redzēs, kā Himalajos dzīvo vienkāršs mūks. Vai jums ir bungas un gara trompete?
- Neviens, ne otrs.
- Būs. Reizēm pūtisiet vienu, reizēm otru.
- Arī bungas?
-Ari. Tas ir… sasodits, bungas nevar pūst. Tās sit. Par to jūs saņemsiet, teiksim, piecsimt dolāru mēnesī. Tas ir ļoti daudz naudas. Ja rūpīgi krāsiet, pēc desmit gadiem varēsiet nopirkt sev klosteri. Ak tā, vissvarīgāko nepateicu. Es esmu tūrisma biroja "Labs gaiss" vadītāja. Protams, jums tas necik daudz nenozīmē. Vārdu sakot, esam sarunājuši?
- Sarunājuši? Ko tas nozīmē?
- Jūs te aiz stikla durvīm lasīsiet un sitīsiet bungas.
Paraustīju plecus.
-Par to varētu but runa.
- Alga - piecsimt dolāru.
- Tas būs labi, - palocīju galvu. - Arī jauni zābaki derētu. Vai celli varēs izkrāsot?
- Protams, - mis Moda pamāja. - Likšu izkrāsot jūsu celli.
- Rinpoče Ņemdens jau bija man pavēlējis to darīt. Tūlīt pēc Drakpo nāves. Bet man negribējās. Bija jāizlasa trīs grāmatas.
- Kas ir Drakpo?
- Viņš šeit dzīvoja pirms manis. Arī šie zabaki, kas man kājas, bija viņa. Tāpēc tik lieli. Nav mana mēra. Tas nekas, būs nauda, iešu uz Timpu…
Meitene samiedza acis. Gribēja kaut ko jautāt, bet tie tur ārpusē viņu apsteidza.
- Mis Moda, - dzirdēju mistera Stīvensa balsi. - Es jau gan esmu tikai grāmatvedis, bet jūsu vietā pajautātu, ar ko tas zellis ir miris. Nekad nevar zināt.
- Pajautā, Moda! - mudināja arī otrs.
- Ar ko tas Drakpo nomira? - Moda jautāja, pavirzīdamās no manis nostāk.
- Nekas bīstams, - atmetu ar roku. - Slimība klosterī jau izbeigusies. Dievi ir noslēguši slimību dēmona maisu.
Mis Moda tomēr bija spītīga un nepadevās.