- Ar ko nomira šis… Drakpo?
-Sērgā,-atteicu.
- Sērgā? - mis Moda satraucās. - Ko tas nozīmē?
- Mis Moda! -atkal saklausīju neapmierinātu rūcienu aiz durvīm. - Es esmu tikai grāmatvedis, bet domāju, ka tas puisis runā par mēri.
Mis Moda Benda gluži ka atsperu sviesta izlēca no manas gultas.
- Ko-o!!?? Mēris??!! Un to jūs tapat vien pasakāt? Vai zināt, ka tas ir lipīgs?
- Kā nu nezināšu, - pamāju. - Kopš tā laika klosterī daudzas celles ir brīvas. Ak, jūs sacījāt: piecsimt dolāru?
Mis Moda Benda piecēlās un sāka atmuguriski kāpties uz durvīm.
- Par to… mēs vēl parunāsim. Liels paldies, ka… - viņa apklusa. - Mēs vēl tiksimies. Droši, ka tiksimies.
Par to es nešaubījos.
Kad viņi bija projām, cēlos un nomazgāju seju aukstā ūdenī. Ta mēdzu sevi mierināt jau kopš jaunām dienām, ja gadījās lieli garīgi satricinājumi.
Būtu es zinājis, kas sekos, tad nebūtu uzņemies lieku darbu.
Patlaban apmierināti aplūkoju rinpočes Dendruba dāvinātos zābakus, kad ārpusē sāka grabināties pie durvīm. Tā kā Moda bēgdama bija tās aizcirtusi, man nācās iet un atvērt. Kad durvis atvērās, es aiz pārsteiguma gandrīz nozvēlos sēdus. Labi, ka man kājās bija daudz pieminētie milzu zābaki, tie mani noturēja stāvus.
Ārā, pustumšajā gaitenī, ietinušās glūnigā vārnas krāsas mākonī, stāvēja divas raganas. Divas īstas raganas ar gariem deguniem un kārpām. Abas melnos, līdz kaklam aizpogātos tērpos, pinkainiem, sirmiem matiem, melnām, stingam acīm. Toties mutes sarkanas, it kā viņas būtu nupat atgriezušās no raganu zemes bufetes, kur piena vietā izsniedz asinis.
Viņas bija tik vienādas, ka pie labākās gribas nevarēju atšķirt vienu no otras. Viena varbūt bija drusku garāka un ar smailāku zodu. Kaut gan ari otrai bija tik smails zods, ka ar to varētu dēlī caurumu izsist.
- Misters Lorencs?
- Esmu tas, - šausmu pārņemts, atbildēju.
- Lūdzu, vai jūs mūs neielaistu?
Viņas runāja angliski, tomēr valoda bija manāms pavisam maziņš akcentiņš. To es sapratu tūlīt, kad viņas stādījās priekšā.
- Esmu Marija Mačado, - sacīja viena.
- Esmu Izabella Mačado, - sacīja otra.
Man gribējās ņemt baro svētūdens trauku no Congkapas statujas pakajes un viņas drusku apslacīt, varbūt no ša ūdens viņas izgarotu, bet vēl laikā pārdomāju. Nav mana darīšana aizbiedēt rinpočes Ņemdena nākamos klientus, gluži otrādi.
Atkāpos no durvīm un pieklājīgi lūdzu viņas iekšā.
Masas Mačado nedomāja, ka esmu Butānas mūks, nevēlējās pārkārtot manu trūcīgo celli, nepiedāvāja naudu, pat netaisījās ierīkot manai cellei stikla durvis. Viena iekārtojās uz mazā krēsla, kur turēju mazgājamo bļodu - tobrid tā par laimi bija kaktā -, otra novietojās uz manas gultas malas, it kā tas būtu visdabiskākais pasaulē.
-Rinpoče Ņemdens mūs atsūtīja pie jums,-viena sacīja. Es pat nemēģināju uzminēt, kura. Domāju, ka ar laiku kaut kā mēģināšu viņas atšķirt.
- Priecājos par šādu laimi, - pieklājīgi sacīju. Viena Mačado sakrustoja kājas. Ar pārsteigumu konstatēju, ka viņas kājas ir gluži ciešamas.
- Mister Lorenc, pēc rinpočes Ņemdena teiktā, jūs nodarbojoties ar viesiem. Mēs esam tūrisma biroja "Šausmināšanās" vadītajas. Un vienlaikus arī īpašnieces.
- Priecājos… manas dāmas.
- Mēs gribētu mazliet apskatīt klosteri.
- Nekādu šķerš|u, manas damas. Pāris minūšu…
Viena Mačado pacēla roku. Tā, kura sēdēja uz manas gultas.
-Vispirms uzklausiet mūs. Mes esam īpaša ceļojumu biroja vadītājas. Mes organizējam tikai speciālus ceļojumus.
-Saprotu.
- Baidos, ka vēl ne. Bet tūlit sapratīsiet. Mēs vedam savus klientus tādos ceļojumos, kur viņi var izbaudīt šausmas. Divas reizes diena. Piemēram, vedam uz Rumāniju, uz Drakulas pili. Par laimi, mums ir lieliska sadarbība ar rumāņu koleģiem. Pa Īriju vedam klientus Vilkaču turē. Viesi dzīvo brūkošās viesnīcās, viss novads miglā, bet, ja nejauši miglas nav - kaut gan tur reti ir skaidrs laiks -, tad ir speciālas iekārtas, ar kurām mēs varam radīt biezu miglu jebkad.
- Klausos ar prieku.
- Uz Indonēziju braucām skatīties varānus. Tur dzivo tās milzu ķirzakas, kas ar vienu kampienu aprij kazu.
-J-ā-ā.
- Jau esam turp vedušas vienu tūri. Tā bija tikai ievada ture, tomēr guvām lielus panākumus… zināmā izpratnē.
- Vai varāni kazu apēda?
- Tie apēda gidu. Tomēr brauciens bija neaizmirstams. Tapat ka būs uz šejieni.
Domāju, ka nedzirdu pareizi.
-Jūs gribat organizēt braucienu uz šejieni? Šausmu tūri, vai ko?
Viņas reizē sāka locīt galvu. Pat kārpas uz deguna lēkāja vienādi.
- Tā gan.
Nezināju, raudāt vai smieties. 'Rīpēc izvēlējos trešo variantu. Iedomājos, ka jāmēģina viņas atrunāt no šā plāna.
- Baidos, damas, ka tas neizdosies. Šeit nav nekā šausminoša.
Tomēr tas nebija gluži pareizi. Tas, kas pēc manas ierašanās ar pašu bija atgadījies, deva iemeslu ne mazumam šausmu.
-Vispirms kaut kur ierīkosim moku kambari.
- Lamu klosteros nav bijuši moku kambari.
- Gan būs. Vismaz šajā klosterī. Izraudzīsimies atbilstošu pagrabu, saliksim mocību rīkus, piesiesim ķēdēs dažus puišus, un moku kambaris gatavs.
- Rinpoče Ņemdens nekad tam nepiekritīs.
-Jau ir piekritis. Pat… piešķīra jus. Jūs ļoti labi protot ierīkot moku kambarus.
Vismīļāk būtu lēcis kājas un aiztriecis viņas pie velna. Tikai kaut kas mani kavēja. Pat ne viens vien faktors. Pirmais bija noslepkavotais mūks, otrs - skats uz aizzāģētajiem baļķiem. Nebija pārliecības, ka man nāks par labu, ja ar visiem saķīvēšos.
-Vai tas ir viss?
-Ak, nē. Tas ir tikai moku kambaris. Vai te kaut kur ir labirints?
-Nez vai.
- Rinpoče Ņemdens stāstīja, ka zem klostera stiepjoties alu sistēma, kas iepriekšējos gadsimtos vairākas reizes aizbērta. Mēs to nelaimīgo atbrīvosim. Starp citu, vai jūs nezināt, kur varētu iegādāties pūci? Mūsējā, nabadzīte, pēdējā bridi nomira. Skaists putns bija. Tas ir viss, ko gribējām jums sacīt, mister Lorenc. Vai jūs aizvestu mūs, teiksim, rit uz alām? Rinpoče Ņemdens un mēs būtu ļoti pateicīgi.
es kļuvu par divu ceļojumu biroju darbinieku. Pēc viena rīkojuma man vajadzēja aiz stikla durvīm lasīt grāmatas, pēc otra - ierīkot pazemē moku kameras. Un tas viss ar varenu rinpočes Ņemdena atbalstu.
Tad es vēl nenojautu, ka Litangas klosteri saņemšu ne tikai šos divus uzdevumus.
Arī citus, daudz bīstamākus.