- Viņu, - sacīja garākais, palocīdamies pret mani.
Roku pastiepis, rādiju uz durvīm, kas veda uz pirmo pagalmu.
-Nupat viņu redzēju tur.
Abi sāka smieties.
- Labs joks, mister Lorenc.
Būtu bijis, .la izdotos.
- Rinpoče Ņemdens jus precīzi aprakstīja. Atļaujiet stādīties priekšā. Mans vārds: Sok Tok Pong. Mans biedrs - Pak Ung He.
- Korejieši? - biju pārsteigts. Biju iedomājies, ka taivanieši vai Honkongas ķīnieši.
- Esam korejieši, - viens palocīja galvu. - Es esmu tēvs Pong.
- Bet es - tēvs He, - pamāja otrs. Viņš tūlīt ieķērās man elkonī un lēnām virzīja tuvāk durvīm uz trešo pagalmu.
- Jūs, mister Lorenc, droši vien neesat par mums dzirdējis. Mēs esam apvienotās čan meditācijas skolas priesteri. Pieņemu, ka ziņas par mums vēl nav nonākušas līdz jums.
Man bija zināms, ka budisma čan novirziens sniedz skaidrojumu par šoka iedarbības rezultātu, tas ir, apjausmu, kāpēc mēs garajā atdzimšanu virknē ciešam. Piemeram, čan skolotājs sit, lamā, zobo savus audzēkņus, jo tādā veidā uz tiem kritīšot svētā gaisma. Viņu metodes daudzējādi līdzīgas mūsu čostimpas rīcībai, kaut gan viņš nez vai pieder pie čan grupējuma.
- Mūsu ticības būtība ir rimtums,- meistars skaidroja. - Mēs nekaujamies, nesitām, nelamājam nevienu, kaut gan pārsteidzošā veidā nokļūstam aizvien tuvāk apskaidrībai. Piemēram, meditētājs rītausmā paskatās pa logu, viņa skatiens krīt uz varena, sniegu klāta kalna smaili. Arī skats uz saules apspīdētu milzi rosina procesu, kas mirkli pēc mirkļa ved uz pēkšņi atklājušos viedumu.
- Hm. Un mans uzdevums? - jautāju, samierinājies ar neizbēgamo.
- Pirmkārt, mums būs vajadzīgas celles ar logiem pret kalniem, vesela rinda.
Tā kā ikvienai cellei logi bija pret kalniem, šī vēlme i ita īstenojama.
- Tuvākajās dienās Litangā ieradīsies desmit vai p; cpadsmit apskaidrības meklētāju, - skaidroja meistars Sok Tok Pong. - Mēs 'amies tikai klusumu un mieru.
- To nu es vairāk vai mazāk varu apsolīt, - sacīju.
- Būtiskais ir dabas tuvums. Mēs būsim spiesti iejaukties no malas tikai tad, ja citādi nevarēs, - piebilda meistars Pak Ung He.
Samiedzu acis.
- Ko tas nozīmē?
Meistars Pak Ung He ieķērās man elkonī un pagrieza mani. Atkal gājām uz izeju pirmā pagalma pusē.
- Jūs mums būsiet vajadzīgs, ļoti vajadzīgs, - viņš saberzēja plaukstas. - Meditētāji nedrīkst uzzināt, ka viss notiek ar iepriekšēju nodomu.
- Kas notiek? - es satrūkos.
- Piemēram, jūs šausiet pa logu.
- Ko es darišu?
- Pareizi dzirdējāt. Šausiet pa logu.
-Ar ko?
-Ar kādu šaujamieroci. Ar bisi, piemēram.
- Bet man taču bises nav.
-Tad ar revolveri.
-Arī revolvera nav, - sameloju.
- Aizņemieties no kāda! Klosteri taču kāda veca bise atradīsies.
- Neticu vis.
- Sadabūjiet kādu ciematā!
-Bet… kālab man jašauj pa logu?
- Šoka efekta dēļ. Blīkšķa radītais izbīlis var veicināt apskaidrošanos.
- Un ja es kādam trāpīšu?
- Uzmanieties, lai nevienu neievainotu! Kaut gan arī pie ievainojuma pārdzīvotais var vest pie dvēseles gaismas. Pat… bailes.
Tātad es biju bagātīgi apgādāts ar uzdevumiem. Ņemdens bija man uzticējis nodarboties ar viesiem, noslēpumainā balss dvēseles dzīlēs bija uzticējusi šķirstīt Tharpačenpo, Moda Benda bija uzdevusi man sēdēt cellē aiz stikla durvīm un lasīt divdesmit četras stundas dienā, abas māsas Mačado - ierīkot viņām pagrabā moku kambarus, abi meistari ticības dibinātāji - laiku pa laikam šaut ar revolveri viņu audzēkņu logos, viņi varbūt pat neņemtu ļaunā, ja es tur iemestu paciņu dinamīta. Sāku apskaust slaveno Goldoni sulaini, kuram nācās kalpot tikai diviem kungiem.
Ta kā man nebija vēlmes meditēt, nolēmu mazliet paskatīties apkārtni. Jutu, ka neņemšu vērā daudzos uzdevumus un nedarīšu neko, kamēr visi man apkārt drudžaini darīs kaut ko. Tādēļ uzņēmu virzienu uz rinpočes Ņemdena celli, lai pārliecinātos, vai tiešām pēc viņa norādījuma visi šie uzdevumi biruši man virsū kā maiga pavasarīga lietus lāses. Kamēr, galvu nodūris, virzījos uz gaiteni, kas slēpa galvenā lamas celli, pēkšņi gaiteņa galā pamanīju čostimpu. Mēģināju paslēpties aiz maza galdiņa - nezin kas bija to aizmirsis gaitenī -, taču čostim- pam acis kā ērglim. Nebiju vēl ne līdz pusei aiz galdiņa, kad jau saklausīju viņa balsi:
-Ak, rinpoče Blobzangs. Nu vairs ne trapa Pharva, vai ne?
Apkaunējies slējos augšā un izlikos slaukām putekļus no zābakiem.
- Ko tu, rinpoče, meklēji aiz galda? - pletnes vīrs nāca tuvāk.
- Kaut ko… pazaudēju, - kaunīgi nomurmināju.
Gaidīju, ka viņam spruks vaļā ņirdzīgi smiekli un viņš ķers pletni, taču čostimpa, pretstatā paredzētajam, apveltīja mani ar ramu smaidu.
- Rinpoče, es nodošu tev rinpočes Ņemdena lūgumu. - Pārsteigumā iz- slēju galvu. Biju viņa balsī saklausījis tā kā raizes.
-Vai tad kaut kas atgadījies? - jautāju.
Čostimpa joprojām rāmi smaidīja.
- Ak, nē. Tikai pēc rinpočes Ņemdena domām, tev nav diezgan darba. Rinpoče, te ikviens kaut ko dara. Ja vēlamies, lai Litangas klosteris uzplaukst, jādara viss. Vai ne, tu taču esi gatavs darīt visu Litangas labā?
Nu manam sargātājgaram dvēseles dzīlēs vajadzētu lēkāt un protestēt, bet viņš dīvainā kārtā klusēja.
- Ko tu no manis vēlies? - nopūtos.
Čostimpa satvēra mani aiz delma, it kā negribētu nekad vairs laist vaļā.
- Tiem rietumu cilvēkiem ir dīvaina gaume, trapa, ak, ko es saku, rinpoče. Viņi neēd mūsu edienus. Nevis tā, kā tu trapa. Tev tie garšo, taisnība?
- Pat ļoti, - es nopūtos.
-Vai tu kaut ko sajēdz no rietumu ēdieniem?
- H puslīdz, - piesardzīgi nomurmināju.
- Tad tu būsi pavārs.
-Nē!
Čostimpa bēdīgi pagrozīja galvu.
- Un tu saki: visu darītu Litangas labā.
- Tikai vārīt gan ne.
- Tad vismaz apmāci dažus mukus. Tas ir rinpočes Ņemdena kategorisks lugums. Viņš liek sacīt, ka… tad tu varēsi izmantot klostera bibliotēku, kad vien gribēsi.
-Tūlīt ved mani pie rinpočes Ņemdena!
Čostimpa pagrozīja galvu. Viņa acīs lasīju gandrīz īstas skumjas.
- Rinpoče Ņemdens ir nozudis.
It kā man kāds būtu pa krūtīm iebelzis. Turklāt stipri. Man bija japieķeras pie čostimpas, lai aiz pārsteigumā neiegāztos sienā.
- Kā tā - pazudis?
Čostimpa paraustīja plecus.
- Rinpoče Ņemdens bieži pazūd.
- Uz kurieni?
- To tikai viņš pats zina. Viņš katru mēnesi uz nedēļu kaut kur pazūd. Dažreiz uz divām.
- Bet ir taču kaut kāda nojausma, uz kurieni?
Čostimpa palūkojās apkārt, kā baidīdamies, ka mūs var noklausīties, tad noliecās man pie auss.
-Viņš alās meditē un praktizē thumo.
- Kādās alās?
- Tā kalna mala pie ciemata ir pilna alu. It kā tur esot viņa celle, akmenī izcirsta.
- It kā?
- Rinpoče, es taču neesmu redzējis. Es te esmu nesen.
- Nesen? Es domāju…
- Tikai pirms mēneša pārnācu no cita klostera, drīz vien pēc rinpočes Dendruba ierašanās. Viņš… nav no turienes, no kurienes es. Rinpoče Ņemdens baidās no nemiera, ko radīs būvēšanās. Varbūt pa divām nedēļām tiks novākti sabrukušās galerijas gruveši.