Bija vērts rādīt, jo tadu vaboli, kāda melnojās karotē, laikam savā mūžā nebiju redzējis, kaut gan pirms dažiem gadiem biju uzrakstījis apjomīgu pētījumu par Āzijas tarakāniem.
-Sasodīts, Džeina, tā ir vabole!
-Vai tā ir ielīdusi dāmas šķīvī?
-Viņa to iesmēla no katla.
-Jēzus, ko mums te dod!
Džeina nemitējās spiegt, bet vaboli nometa. Melnais kukainis pārlidoja pāri vairākiem galdiņiem un nokrita pie raganas Mačado elkoņa. Kārpainā gar- degune ar vieglu smaidu nogrūda vaboli no galda.
- Arī manā šķīvī! - ierēcās viens no darbu vadītājiem, ka vēlāk uzzināju, Ektors Longavilja. - Senjor de Karvalju, arī manā šķīvī ir vabole!
- Metiet ārā! - ūsas uz priekšu izslējis, atkliedza de Karvalju. - Vai gribat, lai es izmetu?
Aurošana un spiedzieni turpinājās. Bet tikai tik ilgi, līdz kāds šķīvi atrada čūsku. Tad visi apklusa, bailēs sastinguši. Tas, kurš jau bija dažas karotes ieēdis, blenza sev priekšā, acis izbolījis. Bija pārliecināts, ka drīz vien čūsku inde viņu nogalēs.
Bija sekundes jautājums, vai izcelsies panika. Pirms panikas mēdz būt nāves klusums.
Šajā klusumā mistera Stīvensa lāča rūciens izskanēja kā debesu vēstījums.
- Piedošanu, ka iejaucos, esmu tikai grāmatvedis, bet te kaut kas ne- štimmē.
Šis īpaši smieklīgais izteiciens nobremzēja paniku. Kaut gau bija absurds un te neiederīgs, tas izrava šausmām indes zobu.
- Neštimmē? - satraucās misters Vorloks. - Tak jau neštimmē! Ja cilvēkam vaboles šķīvi, un vēl tādas! Kas, pie velna, te ir pavārs?
- Jaunkundzei taisnība, - atkārtoja ūsainais, glāstīdams savu suciņu. - To zelli tiešām nāktos izkastrēt.
Ikviens teica savu sakāmo, klusēja tikai abi korejiešu skolotāji un abas masas Mačado. Mani ieinteresēja, kāpēc.
- Ko jūs, Stīvens, gribējāt teikt? - nervozi jautaja Moda Benda. Izskatījās, ka viņai skaidrs: kaut gan viņš ir tikai grāmatvedis, tomēr nekait ieklausīties viņa piezīmēs.
Nedzirdēju, ko uzrunātais atbildēja, bet visi atstūma šķīvjus. It kā piedalīdamies ipatnējā šķīvju grūstīšanas spēlē. Šķīvju pamatnes čirkstēja pa galdu.
Grāmatvedis piecēlās un gāja kaktā, kurp brūnmate Džeina bija aizmetuši vaboli. Viņš izvilka vaboli, paņēma to divos pirkstos un ielika karotē. Tad pagriezās pret mums, un viņa skatiens bija gandrīz priecīgs.
- Tas ir Hydrous piceus.
- Kas tas par draņķi? - uzacis saraukusi, jautāja mis Vorloka.
- Lielais ūdensmīlis.
Man jau bija skaidrs, no kurienes pūš vējš. Nozīmīgi pavēros uz Domingu, kurš izvairījās mana skatiena.
- Nu, un? - jautāja misters Longavilja, kura šķīvi arī gozējās ūdensmīļa brālītis. - Vai gadījumā nezināt šitā kristīto vārdu?
Misters Stīvenss paraustīja plecus.
-Tā ir… Eiropas vabole.
Atkal mūs pārņēma klusums. Nu vairs no galdiem neskanēja šķīvju švīkstoņa.
- Un? - kāds jautāja.
- Šajā pusē… šis kukainis nedzīvo…
- Kā tad nedzīvo, ja tas ir te šķivī? - misters Longavilja iesmējās. Smējās gan, bet viņa smiekli nebija līksmi.
Mis Mia Vorloka gaja pie mistera Stīvensa, noliecās pār karoti un pamatīgi aplūkoja vaboli, tad, neņemdama vērā pretīguma pilnos skatienus, uzsita kukainim pa melno muguru un pat paošņāja to.
- Tur kaut kas ir jūtams, - viņa pēc tam sacīja.
- Jēzus! - nokunkstēja brunete Džeina. - Laidiet mani garām, man vairs nekas neturas iekšā.
- Mēģini noturēt, Džeina!
-Protams, viņai tas jāmēģina,-iepriekšējam runātājam pievienojās trešais darbu vadītājs AIekss Rīglers. - Apetītes rosināšanai jau ar vaboli pietiek.
Misters Vorloks pagrozīja galvu un uzsmaidīja meitai.
- Mia, vai tu to neliktu nost?
Meitene nolika vaboli atpakaļ grāmatveža karotē. Vorloks pievērsās misteram Stīvensam.
- Jūs, kungs, apgalvojat, ka tā ir Eiropas vabole un to kāds ir ievedis no Eiropas.
-Jā, - misters Stīvenss kategoriski palocīja galvu, tad attapies iepleta rokas. - Kaut gan esmu tikai grāmatvedis…
- Kā jūs tik labi pazīstat kukaiņus? - ar aizdomām pētīja misters Vorloks.
- Es desmit gadu biju grāmatvedis Bostonas Dabaszinību kolekcijā. Arī čūskas labi pazīstu,-viņš piebilda visai nozimīgi.
Tad mēs sākām uztraukties par to, ka ne tikai vaboles, bet vismaz viens rāpulis slēpjas kāda šķīvī.
-Kuram ir šķīvī… tā… čūska?-Vorloks jautāja.
- Manējā, - norūca de Karvalju darbu vadītājs Jozefs Heinemans. - Tikko satilpst. Vai kāds grib redzēt?
-Ja atļaujat, kungs, - misters Stīvenss ar dažiem soļiem bija pie Heinemana šķīvja. Viņš sakārtoja acenes uz deguna un ielūkojās darbu vadītāja šķīvī.
- Diemžēl, neredzu.
- Droši vien, nolīdusi lejā.
Misters Stīvenss paķēra 110 galda karoti un pavērās uz Džo Heinemanu.
-Vai drīkstu pajaukt?
- Uz priekšu! - Heinemans mudināja. - Kaut vai apmaisiet!
- Karote ir tīra, - Stīvenss pacēla gaisā ēdamrīku. - Pēc tam varēsiet mierīgi turpināt vakariņas.
Heinemana seja kļuva drusku zaļgana, kā uz ielas ar zaļu neona gaismu apspīdēta. Misters Stīvenss, pieklājīgi smaidīdams, iesniedzās šķīvī, un, kad atta- pamies, uz karotes karājās maza čūskiņa.
- Ak Dievs! - Moda Benda tvēra pie rīkles. - Kas gan te notiek?
Labi gan būtu to zināt.
Katrā ziņā mēs bijām uz vislabākā ceļa, kā to uzzināt.
Kaut gan es sēdēju diezgan tālu no nelaimīgās čūskas līķa, kas karājās uz karotes, tūlīt saskatīju, kas tā ir. Ierāvu galvu starp pleciem un vairījos runāt. Manā vietā to darija misters Stīvenss.
- Kaut gan esmu tikai grāmatvedis, - viņš sāka savu izglītojošo lekciju, - esmu spiests jums pateikt, ka šeit redzamais dzīvnieks ir Carphopis arnoneus amoneus. Ko jūs par to teiksiet?
Misters Vorloks paberzēja degunu.
-Vai indīga?
- Kāpēc indīga? Ne savā šķīvī atradu.
- Es jautāju, vai tā ir indīga čūska.
-Vienkāršs zalktis. Pārtiek galvenokārt no sliekām.
- Ja drīkstu lūgt, neuzskaitiet visu čūskas ēdienkarti. Pietiek problēmu ar savējo.
- Beidziet ar ēdienkarti! - mis Vorloka pacēla pirkstu. Viņa, kamēr domāja, bija uzlikusi kājas uz krēsla. Kaut gan viņa bija neglīta kā rudenīga, ledaina lietus šaustīta ainava, man nācās atzīt, ka no melno, līdz potītei garo, svārku šķēluma spīd pirmklasīgas kājas. - Vai jūs gribat teikt, ka arī šī čūska nedzīvo Butānā?
Kaut gan misters Stīvenss līdz šim neko tādu nebija teicis, šķita, ka mis Mia ir uzminējusi viņa domas.
- Jā, ja nu jūs, jaunkundz, vaicājat, tādas ir manas domas.
-Hm.Arī šī no Eiropas?
To viņa pateica ar tādu noskaņu, tik nicīgi lūpas saviebdama, itkā būtu pilnīgi pārliecināta, ka tikai no Eiropas var rasties viss nepareizais, viss, kas jauc saprātīga amerikaņu pilsoņa domāšanu un krāso pasauli melnu.
- Nē, jaunkundz! - grāmatvedis purināja galvu. - Šī čūska ir no Amerikas.
Miai Vorlokai sabruka vesela pasaule.
-Un… no kurienes?
- Ta dzīvo Masačūsetsas štatā, visvairāk tā dienvidaustrumu daļā, sastopama ari Džordžija un Alabamā.
-Citur nekur?
- Nekur.
- Izņēmums - Butāna. - papildināja Modās Bendas biedrs Ernijs Boss. -Tagad tā sastopama arī šeit.
-Sasodīts! - Heinemans trieca karoti pret galdu.-Tas taču kaut ko nozīmē! Man no šķīvja lien ārā amerikāņu čūska, un vēl te ir vaboles no Eiropas… Ta nevar būt nejaušība!