- Palikšu te, - sacīju Dongenam. - Palikšu, un viss.
- Kurā? - puišelis iztapīgi jautāja.
Pārlūkoju celles, tad mans skatiens apstājās pie kādas, kurai bija durvis.
- Šajā.
Dongens raizīgi pakasīja degunu. -Tieši šajā?
- Kā tā - tieši šajā?
- Te esot dzīvojis mūks ar sarkano kapuci. Ta laika priekšnieks viņam at|āvis te apmesties.
Es zināju, ka tie ar sarkanajām kapucēm atšķirībā novaldošā dzeltenkapuču novirziena nodarbojas galvenokārt ar burvestībām un no viņiem baidās pat ļoti vareni klosteru priekšnieki. -Vai arī viņš nomiris? Dongens palocīja galvu. -Jā, trapa. -Vai sērgā?
Dongens drebelīgi savilka ciešāk noskrandušo apmetni.
- Nē, trapa. -Ar ko tad?
-Viņu nogalināja dēmoni, trapa. -Nu tad! Un… kā?
-Ar nazi, trapa. Domājams, ar purbu. Pēc tam sacirta gabalos.
- Ko viņi izdarīja? - es šausmās jautāju.
- Sacirta gabalos. Lai maitu lijām vieglāk. Uz celles sienām vēl tagad ir asinis. Vai paskatisimies?
Dveseles dzīlēs ieslēpies sargātājgars mežonīgi liedza skatīt sakapātā mūka celli, diemžēl, pirms es pakļāvos viņa varai - man jau bija pasprukuši vārdi:
- Paskatīsimies, Dongen!
Patiesi, uz sienām vēl brūnēja mūka asinis. Man gan tas izskatījās tā kā par svaigām, ne tādas, kā butu jābūt, bet es neteicu ne vārda.
- Būs labi, - drusku pavilcinājies, piekritu. Dongens pašņaukājās.
- Trapa, vai ir droši, ka gribi dzīvot te?
- Droši.
-Varbūt viņš… drīz atkal nāks, - Dongens bija nemierīgs.
- Kas? - es biju pārsteigts.
- Nu, dēmons. Viņš domās, ka ir slikti strādājis. Nāks atpakaļ un pabeigs iesākto. Sakapās arī tevi, trapa.
- Un tevi arī, - es skumīgi piebildu.
- Dēmoni neaiztiek lamu mācekļus, - Dongens pašpārliecināti protestēja.
- Tā tikai tu domā, dēls, - es ar dziļu nopūtu iepletu rokas. - Kad dzīvoju * Sēras klosterī, paša acīm redzēju, kā salmu suņi sakož vairākus lamu audzēkņus.
Dongenam mute palika vaļā.
- Salmu… suņi? Kas tie tādi?
-Vai tu vēl neesi lasījis klosterpriekšnieka Lin-či darbus? -Vēl ne, rinpo… tas ir, trapa.
- Briesmīgi dēmoni. Tie nežēlo pat lamu mācekļus. Tātad te dzīvosim abi, tu un es.
- Un, ja nu es… iekārtotos citā cellē?
- Tas jau ir kas cits, - atbildēju. - Tad jau tu izspruktu sveikā. Dēmoni droši vien trin zobus tikai uz mani.
- Bet tēvs Ņemdens man piekodināja dzīvot vienā cellē ar tevi.
- Nu tad… katru vakaru pirms apgulšanās varēsi skaitīt mirēja lūgšanu. Dongens iekunkstējās, laikam aiz bailēm.
-Ja tēvs Ņemdens uzzinās, man no muguras siksnas plēsīs.
- Kāpēc viņam jāuzzina? -Vai tu nesacīsi?
- Par to vari būt drošs. Neņemtu uz sirdsapziņas, ka manis dēļ tevi saskalda dēmoni. Klusēšu kā kaps.
Dongens drusku padomāja, tad palocīja galvu.
- Labi. lešu cellē tavējai blakus… bet rinpoče Ņemdens to nedrīkst zināt. Uzliku pirkstu uz lūpām. Par zīmi, ka dievi jau slēguši manu muti.
Biju guvis pirmo uzvaru pār rinpoči Ņemdenu.
Neilgā laikā man izdevās ar savu nazi novākt grīdas šķirbās saaugušās nezāles, to izdarīju arī Dongena cellē. Dongens visu laiku tupēja sienmali, galvu plaukstā atspiedis, un ziņkāri vēroja, ko es daru. Logu ietvari bija kartībā, pat stikli nebija izbiruši. Arā bija tīkami silts, tātad nebija jābaidas, ka naktī salsim.
- Man būtu vajadzīgs ūdens, - es sacīju, bāzdams nazi kabatā atpakaļ. - Dabu kaut kur, Dongen!
- Kāpēc tev vajag ūdens, rin… trapa? - lamu māceklis bija ziņkārīgs.
- Uzkopt un mazgāties, - atteicu.
- Mazgaties?
- Piemēram.
Dongens pagrozīja galvu.
- Kā būtu, ja tu arī dotu solījumu? Tad tev nevajadzētu mazgāties.
Lamu māceklis saspringti sekoja ikvienai manai kustībai, tad - es tāpat vien bez instrumentiem, tikai ar nazi biju viņam no dažiem salauztiem dēļiem uztaisījis lietojamu gultas rāmi - nonāca pie kāda lēmuma un pēkšņi atsāka runāt.
- Ūdens ir, trapa.
-Kur?
Viņš rādīja ārup, uz gaiteni un plašo pagalmu aiz tā.
- Pagalmā.
-Es tur neredzēju aku.
- Trapa, avots ir aizgāzts ar akmeņiem. Sērgas laikā pareģis teicis, ka avotu gari kluk varot nodarīt daudz ļauna, tāpēc avots aizgrauts. Varbūt tas zem akmeņiem vēl ir. Es nezinu, kāpēc tev to stāstu, rin… tas ir, trapa.
Izgāju gaitenī, sargādamies iegrūst kāju kadā caurumā, nostājos pie izdri- mējušajām margām, kas šķīra gaiteni no pagalma, un skatījos uz pagalma vidu. Patiesi, tur zem plakaniem akmeņiem slēpās avots. Pa akmeņu spraugām lauzās sīkas strūkliņas, kas nozuda pa glīti krāsoto vārtu apakšu.
Arī otrajā gājienā biju pieveicis rinpoči Ņemdenu.