Skaidrs, ka tā nebija nejaušība. Man tā izkalta rīkle, ka labprāt būtu iedzēris tēju, ja uzdrošinātos. Taču - kas var garantēt, ka arī tējas katlā nav kāda iemītniece.
Tāda, kas nāktu no Amerikas vai Eiropas.
3.
Ūsainais pacēla šķīvi un ar kategorisku kustību trieca pret grīdu.
- Ļautiņi, te kāds par mums uzjautrinās! Kads… ir ar nolūku šo te sataisījis.
- Bet kāds nelabais? - jautāja Moda Benda, kurā pamazām atgriezās dzīvība. - Kāds velns ies pūlēties, lai mūs biedētu?
-Turklāt ar vabolēm, kas nav vietējās… Kaut es zinātu, kā tās te nokļuvušas! - spalgā balsī kliedza Alekss Rīglers. - Manuprāt, par notiekošo jāatbild klostera vadībai. Mūs ataicina celt klosteri, un, lūdzu! Man taisnība, vai ne, mister de Karvalju?
Domingu pacēla galvu. Viņa skatienā bija tāda tumsa, it kā viņš nule būtu modies no simtgadu miega.
-Jums taisnība, - viņš rezignēti atsaucās.
Nebija aptverams, kas ar viņu noticis. Es vēl sapratu, ka senjorita Kautinju sēž, sevī ierāvusies, es taču viņu nepazinu, bet manam draugam Domingu tagad būtu vajadzējis kliegt, draudēt, lēkt uz galda, izslieties, bet viņš sašļuka uz galda, it kā nupat saņēmis ziņu, ka lielākais gadsimta orkāns aiznesis viņa māju un visu atlikušo aizskalojuši plūdi. Citiem vārdiem sakot, es vairs nepazinu Domingu.
- Kādam taču par to jāatbild! - kliedza tas ar sukas veida ūsām. - Materiāli un morāliski! Tas ir ļoti neglīts joks, un maksās ļoti dārgi tam, kurš…
Mis Mia Vorloka pēkšņi iesita sev pa pieri.
-Konservējošs līdzeklis! Jūtu tā smaku.
Ūsainis aprāvās.
- Konservējošs līdzeklis?
-Apostiet vaboli!
-Jaunkundz, jūs esat prātu zaudējusi!
Mis Mia pacēla un apošņāja vaboli.
- Tas ir atvestas šķidrumā, - viņa klusu noteica. - Patiesi, kads ar mums dzen jokus. Kamēr nenoskaidrosies, kurš ir bijis tā atkritumu tvertne, es neiešu no šejienes prom nevienu soli.
- Dāmas un kungi, cienījamie rinpočes, vai kaut kas atgadījies?
Durvis stāvēja čostimpa, sejā tik salds smaids kā medus krūzīte. Tad medus no viņa sejas notecēja, un viņš uzmeta man slepkavīgu skatienu. Ja no viņa skatiena dievi radītu šķīvjos čūskas, tad droši, ka mēs visi būtu atstiepuši kājas.
4.
Čostimpa labi runāja angliski, tikai izruna ļāva vēl ko vēlēties. Tomēr mēs lieliski sapratām ikvienu viņa vārdu.
Paris mirk|os atkal sabruka lēni atgriezies miers. Visi, cits citu pārtraukdami, attēloja notikušo. Mis Džeina un darbu vadītāji pārkliedza pārējos.
Čostimpa, rokas uz krūtīm savijis, pacietīgi klausījās. Kad viņš novērsa skatienu no manis, sejā atkal atgriezās medainais smaids.
Tas nenozuda pat tobrīd, kad viņš apskatīja vaboles un čūsku. Lēni, nevienu neuzrunādams, viņš aizsoļoja līdz katlam, ielūkojās tajā un pamatīgi apmaisīja ar lielo koka karoti, kas bija pieslieta turpat blakus. Nezinu, ko viņš tur varēja biti saskatījis, taču, ātri nolicis karoti, viņš atgriezās pie durvīm, it kā nodrošinādams atkāpšanās ceļu.
Kad troksnis pierima, viņš, vēl arvien ar smaidu, norādīja uz mani.
- Vakariņas vārīja rinpoče Blobzangs.
Šāda nodevība man bija trieciens pa sirdi. Bet ko citu no viņa varēju gaidīt?
Visas acis pievērsās man. Pagaidām viņi tikai skatījās, neteikdami ne vārda.
Tad arī tas beidzās. Sākās kliedzienu vētra, gluži kā Niagāra man pāri plūda pārmetumu vārdi.
- Jūs? Kā jūs vispār tikāt pie katliem? Jūs, maita tāds, sabāzāt tur visas šīs cūcības?
Piecēlos no galda un centos nodrošināt savu aizmuguri.
Krietnu brīdi viņi vēzējās man gar degunu, līdz misters Vorloks viņus izgrūstīja. Viņš stāvēja man priekšā kā laikā ieradies glābējeņģelis.
-Vai tiešām jūs vārījāt to edienu? - viņš daudznozīmīgi jautāja.
- Tiešām, - palocīju galvu.
-Vai jūs varētu pateikt, ko gatavojāt?
Dabiski, es varētu novelt vainu uz mūkiem, kas bija sagāzuši kopā katlu saturu, tikai man ne prātā nenāca tā rīkoties.
- Himalaju fantāziju, - atteicu.
Un tad gāja elle vaļā. Ūsainis un Alekss Rīglers jau vicināja dūres.
- Klusu! - Vorloks norēcās. - Uzklausīsim šo puisi! Vai jus sametat šīs cūcības ēdienā?
- Ne prātā nav nācis, - protestēju.
- Kurš tad?
Tobrīd jau būtu atradis kādu pieņemamu skaidrojumu, bet Domingu satvēra mani aiz apmetņa un izrāva gaitenī.
Čostimpa ar tīģera smaidu sejā nolūkojās mums pakaļ.
5.
Domingu pēc dažiem soļiem apstājās un pagriezās pret mani. Seja drūma, šķita, ka viņš par kaut ko lauza galvu.
-Vai jūs sametāt katlā kukaiņus? - viņš jautāja, glaudīdams ūsas.
-Nebūt ne!-protestēju.
- Es jau tā domāju. Vispār… esmu tik ļoti apjucis, ka tur… lai nelabais rauj! Vispirms man kāds iegāž pa degunu, tagad atkal tie salašņas.
-Atkal?!
Domingu pamāja, kā sen zinādams, ka viss velti. Mana galva bija smaga kā Himalaji. Dažreiz nespēju aptvert pat visvienkāršāko.
- Pēc tam, kad zināmu iemeslu dēļ pametu universitātes katedru, man pirmais patstāvīgais darbs būtu bijis Taizemē, Čiang Mai.
- To jūs jau minējāt, - palocīju galvu. - Jums bija jāceļ templis.
- Otrā vakarā… kāds bija sametis mūsu ēdienā vaboles. Tādas pašas kā šeit
-Un čūskas?
-Arī.
- Un? - jautāju. - Kā man zināms, Taizemē ar patiku ēd kukaiņus un čūskas.
- Tikai ne šādus. Vēl pēc gada Taivanā atkārtojas tas pats. Mēs par ēšanu necik daudz nebēdājām, bija jau aizritējis gads, kopš pieredzējām tās šausmas Čiang Mai, palēnām bijām aizmirsuši. Tad atradām ēdienā vaboles un čūskas. Strādnieki sadumpojās, un mēs varējām doties mājās. Tāpat arī vēl pēc trim gadiem Indijā. Turklāt tur strādnieki bija veģetārieši un viņiem bija aizdomas, ka mēs tīšuprāt gribam viņiem iebarot gaļu. Es vēl nerunāju par spoku staigāšanu, par to, ka naktī nodega mūsu teltis.
Tobrīd gaiteņa galā paradījās rinpoče Dendrubs. Ar milzīgajiem zābakiem viņš plakšķinajās kā zoss uz ledus.
- Rinpoče de Karvalju, rinpoče de Karvalju! - viņš kliedza, plātīdamies ar rokām. - Liela nelaime!
De Karvalju tvēra pie deguna un uzplēsa iepriekšējā dienā iegūto brūci. Tūlīt viņam uz rokas sāka pilēt sarkanas lāses.
- Kas noticis? - viņš, ļaunu jauzdams, kliedza. - Dendrub, kas noticis?
-Ārā deg jūsu teltis… rinpoče.
6.
Mēs skrējām, cik kājas nesa. Bet nenesa jau necik. Ne vien man, bet arī de Karvalju kājās bija platie lamu zābaki ar uzliektajiem purngaiem, īstenībā ļoti tīkams, ērts apavs, ja nav jāskrien. Turpretim brīdī, kad kājas kustība paātrinās, zābaki sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi. Citiem vārdiem, tie dara, ko paši grib, nevis to, ko gribētu saimnieks.
Kamēr tikām līdz teltīm, uguns jau bija nodzēsta. Bija nodegušas tikai dažas teltis, pārējās nebija skartas.
Būvstrādnieki - kadi piecdesmit - satraukti apsprieda notikušo. Pagaidām es tikai maldījos valodu jūklī, jo tieši man blakus runāja tibetiski, tālāk kāds lādējās taju valodā, kāds puisis ar turbānu galvā filipīniešu valodā pieminēja Svēto Jaunavu.