De Karvalju mierīgi stāvēja protestējošā izbiedēto un nikno cilvēku pūļa vidū un klusēdams glaudīja ūsas.
Nelikdamies zinis par kliegšanu visapkart, piegāju pie Domingu un satvēru aiz rokas.
- Domingu, drusku piepūlējiet smadzenes. Ja tas ir atgadījies ar jums Taizeme, Taivanā, pat Indijā, tad ir lielas iespējas, ka vainīgie ir vieni un tie paši. Tie paši ari likuši kukaiņus un čūskas ēdienā, tie paši dedzinājuši teltis. Kuri šinī apkārtnē ir tie, kas bija klāt visos nelaimīgajos darījumos?
Domingu paraustīja ūsu galus.
-Vai jums šķiet, ka es par to neesmu domājis? Pirmām kārtām, tur biju es pats.
- Par to jūs mierīgi varat aizmirst. Ja vien neesat darbojies hipnozē.
- Mani nevar hipnotizēt, - viņš saslēja ūsas. - Kurš to mēģinās, tam iebraukšu ģīmī. It visur ar mani kopā bija pieci uzticami filipīniešu strādnieki. Par tiem es varu roku likt ugunī.
- Un ko gribat darīt turpmāk? - noraizējies jautāju. - Es ieteiktu…
Domingu palūkojās mani. Viņa skatienā redzēju verdam ugunīgu krāteri.
- Kādu nogalināšu, -viņš kategoriski sacīja. - Lai kas butu upuris, tikšu no viņa vaļā. Vai esat dzirdējis par notikumu ar Fernandišu de Karvalju?
-Vēl ne, bet…
- Kādreiz izstāstīšu. Kāds mans sencis bija kuģa kapteinis, lai Dievs dod mieru viņa dvēselei. Ja bija sakaitināts, viņš iemeta jūrā vienu vai divus matrožus. Kaut vai okeāna vidū.
- Vai viņu par to netiesāja? Kā man zināms, tādas lielas pat viduslaikos uztvēra ļoti nopietni.
- Netiesāja neviens, jo viņš jūrā grūda nevis īstus jūrniekus, bet iepriekš sagatavotas, jūrnieku drēbēs ietērptas salmu lelles. Kuģa tilpnēs tādu bija kads simts. Tikai vajadzēja uzmanīties, lai to pietiktu no viena krasta līdz otram. Tagad iešu, nogalināšu kādu, nemēģiniet mani apturēt!
Pat gribēdams nevarētu viņu atturēt.
Un es nemaz negribēju.
Senjorita Kautinju izlīda no malējās telts aizmugures un, galvu grozīdama, noskatījās, kā Domingu klumburē savos zābakos ar uzliektajiem purngaliem.
- Ļoti žēl, labs cilvēks, pat ja… reiz ir kļūdījies. Mums visiem ir kļūdas, kuram mazākas, kuram lielākas. Taisnība… ir grūti to norīt, ka viens reiz ir nositis paša tēvu… pat, ja tā ir kļūda… vai ne… un, ka cilvēks kādu izvarojis, savu bērnu māti… droši vien tam ir sava nozīmēja…
- Ari man tā nabadziņa ir ļoti žēl, - ar dziļu nopūtu čukstēju. - Mums vēl vajadzētu parunāties par dažiem sīkumiem saistībā ar viņu.
- Ko jūs konkrēti domājat?
-Ja mēs abi ķertos pie ta, varbūt varētu viņam palidzēt.
- Priecājos, ka arī jūs tā domājat.
- Domingu man ir sens draugs, negribētos ņemt to uz savas sirdsapziņas, ja ar viņu kas notiktu.
Viņas acīs atspīdēja īstas bailes.
-Vai ar viņu… varētu kas notikt? Ak Dievs, kas varētu notikt?
Es drūmi kasiju degungalu.
- Negribu jūs baidīt, senjorita Kautinju.
- Esperansa, ja varu lūgt.
- Okei, Esperansa, uzrunājiet mani par Lesliju!
- Pateicos, Leslij.
- Vārdu sakot, es nezinu, vai esat ievērojusi, ka Domingu garastāvoklis ir nestabils.
-Nestabils?
-Varētu sacīt, tas viļņojas. Dažreiz uzlido debesīs, citreiz dauza elles vārtus, lai laižot iekšā.
- Kā… lai laižot iekšā?
- To es tā tēlaini izteicu. Viņš ir tāds cilvēks, kas nepanes ilgstošas neveiksmes.
-To arī es esmu ievērojusi.
- Vai jums viņš nav stāstījis par Rodrigišu de Karvalju?
- Neatceros. Kas tas ir bijis? Kāds radinieks?
- Vec-vec-vec-vectēvs, vai pat vēl senāks sencis. Viņš kopā ar Vasko da Gamu devies braucienā ap zemeslodi. Ļoti rosīgs cilvēks, tāds pats kā Domingu.
- Kā jūs to zināt?
-Viņš pats stāstīja. Atmiņas par to ir ģimenes leģendu krājumā, ir atrasti arī šā… nelaiķa papīri.
- Nelaiķa? Jēzus, kas ar viņu noticis?
Viņas krūtis satraukumā viļņojās ka jūra vētrā. Uz mirkli aizvēru acis. Kad atvēru, mana balss atkal bija mierīga.
-Tajos rakstos bijis, ka Rodrigišs de Karvalju nosēdies kuģa galā makšķerēt. Droši vien gribēja papildinat virtuves niecīgos gaļas krājumus. Komanda viņam ticēja, jo no kāda bija dzirdējusi, ka Rodrigišs de Karvalju pievelkot zivis. Arī viņš pats bija par to pārliecināts. Visu dienu neatlaidīgi karināja jūrā savas makšķeres, bet neizdevās ne nieka zivteli noķert. Pat ne sīku ķīsi.
-Ķīsis nav jūras zivs.
- Es to sacīju tāpat vien, piemēram. Varēju nosaukt kaut vai tunci. Ap saulrietu nabaga Rodrigišs, spīvi lādēdamies, apsolīja pieviltajiem jūrniekiem otrā dienā ar uzviju pārspēt neiegūto. Tomēr arī nākamajā dienā viņš neko nenoķēra, ari trešajā ne, ceturtajā viņam pat taisnoties nevajadzēja, komanda par viņu vienkārši ņirgājās. Autoritāte bija zaudēta. Tad Rodrigišs de Karvalju uzkāpa masta un 110 turienes metās ūdenī. Viņu gan mēģināja glābt, bet neizdevās. Tā aizgāja bojā nabaga Rodrigišs de Karvalju. Vai zināt, kāpēc?
-Viņš neprata peldēt?
- Tāpēc, ka bija lepns! Viņa dvēsele nespēja pārciest neveiksmi. Tikpat lepns ir ari mūsu Karvalju.
Senjorita Kautinju izbīlī iebāza pirkstu mutē. -Jūs domājat, ka…? Skumji palocīju galvu.
- Esmu pārliecināts.
- Panākšu un parunāšu ar viņu. Izbīlī saķēru viņu aiz delma.
- Esperansa, ar to jūs visu sabojasiet. Viņš ir pārāk lepns, lai padotos. -Ak Dievs!
- Tikai taktiski varam novērst šīs briesmas.
- Kā… jūs to iedomājaties?
- Tā, ka vakarā vai labāk naktī, kad Domingu jau gulēs, es jūs uzmeklēšu. Mēs kaut ko izdomāsim, redzēsiet.
- Nu… es nezinu, - viņa bija nedroša.-Varam pamēģināt. Varbūt… Galvu noliekusi un gurnus šūpodama viņa aizgāja uz klostera pusi. Man kļuva tik karsti, it kā tuvumā vēl arvien degtu teltis.