Nu man galvaskausa jau dzirksteļoja tāda gaisma kā Meksikas galvaspilsētas centrālajā laukuma uguņošanas laikā… Dižais Astors Hārtlends! Pasaulslavenās Astoru dzimtas sānzara atvase, kurš aiz cieņas pret radiem šo mirdzošo vārdu izmantoja kā kristīto vārdu, turklāt bija viens no slavenākajiem pavāru un recepšu grāmatu autoriem pasaulē.
- Ak, debestiņ! - es sasitu plaukstas. - Nekad nebūtu ticējis, ka reiz personiski satikšu jus.
-Atļaujiet stādīt priekšā manus draugus! Mis Džeina Parisa, čūskmēlīte, un Freds Šorejs, ar brīnumpirkstiem.
Smaidīju un māju ar galvu. Visu savu sūru mūžu nebiju dzirdējis ne vārda par Fredu ar brīnumpirkstiem. Par mis Parisu jau vairāk. Viņa bija kritiķe kādā populāra, slavenā aizjūras avīzē, no viņas rakstiem par restorānu biznesu gan eksistence gruva, gan kapitāli dzima. Citādi izsakoties, ja mis Parisa vilka lejup izcilu restorānu, tad tas varēja nolaist žalūzijas; ja viņa uzrakstīja labu vērtējumu, ar to bija likts stingrs pamats nākotnei. Tātad puspasaules restorānu īpašnieki sacentās par mis Parisas žēlastību. Pretstatā savai skandalozajai slavai viņa izskatījās gluži rāma un saprotoša.
- Priecājos, kundze, priecājos, kungs, - uzsmaidīju viņiem ka slieka dārza lāpstai.
Misters Astors Hārtlends satvēra mani aiz elkoņa un būtu aizvilcis līdzi, ja netraucētu mani mūris.
- Mister Lorenc, tā ir bezgalīga laime, ka man beidzot ir izdevies jūs atrast. Ceru, ka vairs nedusmojaties, ka… hm… tur iekšā es uzvedos rupjāk nekā vajadzēja. Taču… ja notiek kaut kas briesmīgs, ar kadu ēdienu, tad es jūtos, it kā manis paša darbs būtu sabendēts. Varbūt jūs spēsiet saprast manu garastāvokli.
Palocīju galvu par zīmi, ka spēju.
- Iedomājieties, es jau mutē jutu kāda brīnumaina, īpaša vietējā ēdiena garšu, kad atradu tās vaboles. Tas nu bija tā, piedodiet, it kā putns būtu manu saldējumu apķēzījis. Citu starpā iekļuva neiederīga garša. Vai nav briesmīgi?
-Ir gan.
- Tas spēj sasodīti bojāt omu. Kā nu var kādam netīrelim ienākt prātā mest katlos vaboles? Tad man asinis saskrien galvā; ja es to zelli noķeršu, druskās samalšu. Par laimi, de Karvalju kungs pirms tam bija ieviesis skaidrību par jums. Vai nejautāsiet, kādās darīšanās esam ieradušies šajā pusē?
- Patiesi, - ieplētu acis. - Kādās darīšanās esat šai pusē?
Misters Hārtlends ar rādītājpirkstu paaicināja mani tuvāk. Ari mis Parisu un misteru Šoreju, tā ka galvas noklaudzēja sasizdamās. Par laimi, mis Parisas galva manējai bija tuvāk, tā es šo sadursmi izjutu patīkamāku.
- Mēs gribētu Litangā atvērt restorānu. Mēs trīs.
- Šeit? - biju pārsteigts.
-Š-š! - viņš izbijies uzlika pirkstu uz lūpām. - Ne tik skaļi! Sienam ir ausis.
Ja par sienu pieņemam mani mūri, tad stāvējām sliktā vietā. Lielo nākotnes noslēpumu man iečukstēja tieši pie mūra.
- Nezinu, vai esat dzirdējis, ka drīzumā klosterī tiks atklāta viesnīca?
-Aptuveni.
- Klusējiet kā kaps! Ja konkurenti uzzinās, zaudēšu veselu kapitālu. Par laimi, tie cūkas vēl nav pamodušies. Kad pamodīsies, es jau būšu parakstījis līgumu ar klostera vadību. Pagaidām es meklēju vietu restorānam. Vai zināt, kāds būs nosaukums? "Austrumu garšas". Kā patīk?
-Vareni! - sacīju. - Kurš to izdomāja?
- Mis Parisa.
- Un es, - ar aizvainojumu sejā piebilda Freds.
- Pareizi, tu jau arī piedalījies pie šās idejas, - misters Hārtlends augstsirdīgi pamāja. - Vai varam paļauties uz sadarbību, mister Lorenc?
-Vai domājat mani? Es taču itin nekā nesaprotu no virtuves mākslām.
- Neesiet tik kautrīgs! To ēdienu, tur katlā, to taču gatavojāt jūs, vai ne?
- Dažā ziņā.
- Nebija slikti. Protams, varētu vēl uzlabot ar garšvielām. Tikai vaboles un čūskas tur neiederas. Tik ļoti neiederas ka… kā… - viņš meklēja salīdzinājumu, tad pēkšņi paskatījās uz blakustelti un atrada. - ..Kā vienā no teltīm atrast līķi. Jo tas tur neiederas.
Šajā mirklī aiz mani sienas uzradās Dongens. Pieskrēja klāt un ieķērās man rokā.
-Vai, vai, rinpoče, nāc ātri! Liela nelaime!
- Kāda? - biju uztraucies. Ari pārējie bija viņu sapratuši, jo Dongens aiz šausmām kliedza angliski.
-Rinpoče de Karvalju pārnāca no klostera, tagad lamājas un grib nodedzināt visas teltis. Mis Kautinju ar viņu netiek galā.
- Pie velna, kas viņu tā satriecis? - es salēcos. - Nupat taču vēl nekā tāda nebija.
Mazliet pārspīlēti sacīts, tomēr, kad šķīrāmies, nerādījās, ka viņš metīsies virsū atlikušajām teltīm, lai tajās sakurtu uguni.
- Dongen, kas viņam noticis?
Puika jau turējās nevis man pie rokas, bet pie apmetņa stūra.
- Rinpoče Domingu vienā teltī atrada līķi.
Šī vēsts uzkrita mums uz galvas tik negaidīti kā mūrniekam pusķieģelis.
Kaut ko norūcis, apsviedos un metos uz mani mūra tālāko galu. Nelaimes vieta nebija jāmeklē: ap aizdomīgo telti jau bija sastājušies cilvēki kā vilciena negadījuma vietā. Tur drūzmējās lielākā daļa viesu, būtu ari mūki, ja tiem nebūtu jāpiedalās kopējā lūgšanā cuglhakangā.
Telts iekšpusē Domingu ģība senjoritas Kautinju un kāda lamas sabiedrībā. Viņš sēdēja uz maisa ar uzrakstu "Amerikas tautas dāvana" un "Piena pulveris". Tomēr pa mazu caurumiņu uz telts grīdas bira rīsi. Domingu bija bāls un nemaz nemanīja, ka es iespraucos pa atveri. Tas viņam bija tikai kā rudens vēja šalkas.
Senjorita Kautinju turēja rokā plastmasas maisiņu, kurā, acīm redzami, bija ledus gabaliņi. Ar to viņa ik pēc brītiņa skāra Domingu pieri, tad viņš iegārdzas un mulsām acīm palūkojās telts kaktā.
Bāls bija arī vīrietis lamas apģērbā, arī viņš sēdēja uz maisa, atbalstījies pret telts sienu. Viņš plati atvērtām acīm blenza uz mums, pat nepamirkšķinādams. Ap Domingu plīvoja rūgtenu vīriešu smaržu dvesma, ap senjoritu Kautinju kāda sievišķīgāka un jauneklīgāka, turpretim lamu ietvēra smaga, saldena dvaka, kam bija piemaisīta arī kvēpināmo smarža. Man viegli sagriezās kuņģī, kad sāku to puisi kārtīgi apskatīt.
Protams, tas bija tas pats mūks, kurš bija noslepkavots ar purbu un kuru atradām avotā ar galvu uz leju, it kā viņš būtu gribējis no kāda paslēpties zem zemes.
-Tās ir beigas! - Domingu teatrālu žestu pavadībā apgalvoja, grūzdams nost meitenes palīdzīgo roku. - Atkal varam posties uz mājām.
- Kāpēc? - ar izbrīnu jautāju.
- Mūsu cilvēki taču aizbēgs. Es viņus pazīstu.
Būvstrādnieki tiešām drūzmējās ap telti. Viņi satraukti pārsprieda notikumus; sarunas nokļuva cauri brezentam un sasniedza mūsu ausis. Domingu bija taisnība: tur vairākās valodās reizē, balsīm apraujoties, pārsprieda, ka dieviem te kaut kas nepatīkot, ka labāk būtu pārtraukt, pat nemaz nesākt darbu.
- Nu, ko es teicu? - Domingu virpināja ūsas.
Kamēr es lauzīju galvu, kā novērst briesmas, kas apdraudēja manu draugu Domingu, pa telts atveri bija ielavijusies mis Moda Benda. Ieraudzījusi mirušo, viņa aizlika roku mutei priekšā.
-Jēzus, vai viņš ir nomiris arto?
- Ar ko? - senjorita Kautinju jautāja.
- Sērgā. Misters Lorencs ieminējās, ka agrāk, nav īsti zināms, kad, viss klosteris izmiris tukšs. Varbūt mēs jau esam inficēti?
Modai uz pieres bija sviedru pērlītes un rīklē iesprūdis spiedziens. Es zināju: ja viņa sāks kliegt, mums beigas. Vairākkārt izskanējušam histēriskas sievietes spiedzienam ir lielāks graujošs spēks nekā - sazin cik megatonnu ūdeņraža bumbai.