Zibenīgi pielēcu pie līķa, atraisīju jostu, rāvu vaļā apmetni. Pret sirdi bija labi saredzams purbu cirstais caurums.
- Paskatieties labi! - uzsaucu meitenei. - Viņš nomira no šā, nevis no mēra. Vai redzat?
Mis Benda noliecās pār mirušo. Tad atviegloti man pamirkšķināja.
- Šis cilvēks ir nogalināts! Jēzus, un es iedomājos, ka atkal ir sākusies sērga. Ak, kā biju nobijusies. Paldies, mister Lorenc, ka nomierinājāt.
Man uzsmaidījusi, viņa izlīda no telts.
Domingu aiz pārsteiguma pat aizmirsa ūsas virpināt.
Ari dienas atlikusi daļa bija juceklīga. Atgriezos savā cellē un mēģināju pie sveces, kas dega Congkapas priekšā, izskaitļot, ko nu darīt. Biju apsolījis Esperansai Kautinju viņu uzmeklēt un apspriesties par Domingu, tomēr, līdzko apsēdos uz gultas malas, pārņēma tāds nogurums, ka tik tikko spēju pakustināt rokas un kājas. Vēros bālajā sveces gaismā un vairs nebiju pārsteigts, kad liesmā parādījās cilvēka seja.
Atlaidos uz spilvena un ļāvos, lai šī seja plīvo pār mani. Melnas acis urbās manējās, jutu it kā smailu naža asmeni duramies deniņos, izsitās sviedri, pat pēdas zābakos nosvīda.
Līdz tam spītīgi slēgtās lūpas pavērās, un seja sāka ar mani runāt. Pacēlos, bez roku palīdzības. Kas zina, kur man radās spēks piecelties. Un tomēr mans augums bija stings, kā tiem, kurus apsēdis ļaunais gars un ar drausmu spēku spiež kustēties.
Veltīgi pūlējos, balsi nedzirdēju. Starp mums gluži kā bieza stikla siena.
Tad uzreiz es cēlos augšup. Kāds biju, ar apmetni, zābakiem kājās. Ar šausmām aptveru, ka lidinos virs gultas, nezin cik augstu. Augstāk nekā drīkstētu, augstāk nekā ļautu manas celles griesti. Bet kur nu vairs manas celles griesti, kur pati celle? Lidinājos starp zvaigznēm virs Litangas klostera, man blakus bezgalība, zem manis drausms dziļums. Visapkārt klusums, mēms klusums. Gaiss nešalca auslš, starp zvaigznēm nešaudījās Himalaju vēji, sniegotās galotnes bezgalīgajā dziļumā izskatījās kā sīkas rotaļlietiņas.
Tad seja no jauna parādījās man priekšā. Ta it kā ietvēra sevi visu pasauli. Acis mirdzēja zvaigznes, un to atspoguļotajā gaismā es skatīju sevi plīvojam pāri pasaules Visumam.
Pēkšņi klusumu pārlauza ellišķīgs brlkšķiens, krakšķis. It kā vienā mirkli būtu sabrukusi visa pasaule. Zvaigznes sāka virpuļot, seja nozuda nebūtībā, Himalaju kalni reibinošā ātrumā pieņemās apjomā. Es jau biju virs Litangas, jau jumts turpat man tuvuma… jutu zem sevis gultu un ieķēros koka apmalē.
Tad atkal dzirdēju klaudzienu. Klaudzēja durvis, un to atvērumā uzradās Dongens.
Pavērsu skatienu uz Congkapas statuju. Sveču gaisma dzeltenīgi vizēja, bet nekādas sejas tur vairs nebija.
Dongens bija bāls, nāca uz manu gultu, un viņam visu laiku pinās kājas. Gandrīz uzskrēja manai gultai, bet pēdējā bridi viņam izdevās izvairīties un aizvilkties līdz savai gultai.
Papurināju galvu. Smadzenes noskaidrojās, sveču blāvā gaisma pludināja cellē ne šās zemes mieru.
- Vai tu, Dongen? - jautāju celdamies. Nebija grūti, vairs nebija tā nāvīgā noguruma, kas pirms maza brītiņa gula uz maniem locekļiem.
- Es… rin… poče, - Dongens nočinkstēja.
-Vai tev nekas nekaiš?
- Ne-ē, rinpoče.
Acis viņam bija pa pusei ciet, acu zilītes šķielēja gar nolaistām skropstām, viņš bija tā samiegojies.
-Mēslūdzāmies… un…
Viņš tikai nosvieda apmetni, aizspēra projām zābakus un iegāzās gultā.
Nopūtos un nodomāju, ka būtu jāceļas un jāpiespiež sevi nomazgāties, apmainīt ve|u, tad likos mierā, piecēlos, gāju pie Dongena un apsedzu viņu. Dongens jau gulēja četrpadsmit asu dziļa miegā.
Rādījās, ka līdz rīta taures skaņām viņu neviens nepamodinās.
Biju stipri maldījies.