Mēness ziņkārīgi blenza mani. Nu, rinpoče Blobzang, vai tu tā varēsi?
Izdarīju tāpat, bet, ja par manu sniegumu dotu punktus, es noteikti saņemtu mazāk nekā Dongens. Kad es tiku pāri, viņš jau pa kalna nogāzi soļoja uz ciema pusi.
Es jau zināju, uz kurieni viņš steidzas, tāpēc ne visai pūlējos tikt līdzi. Man nebija skaidrs, vai viņš tiešām guļ, vai ir jau pamodies. Ja pamanīs mani, iespējams, es samaitāšu kaut ko tādu, ko nedrīkst sabojāt.
Dongens apgāja kādu žogu, tad apstājās pie tās mājas, kur es biju kavējies pirms divām naktīm.
Pēc dažiem klusiem piesitieniem durvis pavērās klusu kā elpa.
-Dongens?
- Es, rinpoče.
- Nāc iekšā!
Durvis aiz viņa aizvērās.
īsu brītiņu pavadīju elpu aizturējis, pieplacis pie sētas. Tikai mirkli pēc tam, kad aiz Dongena aizvērās durvis, klusumu pāršķēla satraukta suņa riešana. Par laimi, pie sētas kārtī karajās liels lūgšanu karogs, kas meta tumšu ēnu mēness apspīdētajā pagalmā. Piekļāvos pie plakanu akmeņu sētas karoga ēna.
Tas neprātīgi rejošais bija mazs šunelis ar strupu degunu, nervozi kustīgām Osiņām virs mutes. Viņš izspraucās pa, manuprāt, neredzamu plaisu mūri, tad, galvu atpakaļ pagriezis, sāka smilkstēt. Ēna gan mani sedza, bet pret suņa ožu biju neaizsargāts.
Labi, ka suns nemedīja mani. Arī pagalma tālākajam stūrim cauri skrejošo kaķi viņš neievēroja. Pacēla gaisā strupo deguntiņu un smilkstēja kā uz dēmonu tuvošanos.
Ciemā valdīja klusums, tikai dažu māju logos sviesta gaismekļi. Pēkšņi sacēlās vējš, man virs galvas paplivināja karogu, uz kura bija lieliem burtiem rakstīts: Orn manipadme hum. Cik reižu karogs noplivo, tik lūgšanu. Saimnieks var mierīgi sildīties uz krāsns mūrīša, karogs lūdz dievus viņa vieta.
Suns apgūlās zemē, kā vairīdamies 110 vēja. Galvu pacēlis, viņš uzmanīgi lūkojās tukšajā pagalma dziļumā.
Man paradijās dīvains gājiens, gluži kā mēnesnīcas radīts. Tam tuvojoties, bija dzirdama tikai vēja šalkoņa. Priekšgalā vilkās pavecs mūks parādes ietērpā, aiz viņa trīs lamas ar zibens simbolu dordže, ar bundžiņām damaru un lūgsnu dzirnaviņām. Gājienu noslēdza divi neparasti gara auguma vīrieši, kādreizējos lamu apmetņos, dzeltenos, skrandainos, viņiem rokās upurējamie naži purbu. Kas bija uz galvas, labi neredzēju, pirmajā brīdī rādījās tā kā salmu vīkšķi.
Šunelis smilkstēja, viņa ķermenitis drebēja. Pa mutes kaktiņiem vēlās putas, šķita, ka viņu kāds būtu trencis.
Gājiens neapstājās, redzot šādu suni, par trakumsērgu aizdomās turamu. Suns pamanīja, ka atnācēji dodas tieši uz viņu un mēģināja aizlavīties no ceļa.
Kamēr es kaut cik saņēmos, nācēji jau bija manam skatienam izzuduši. Arī suņa vairs nekur nebija, tikai vējš atnesa no tāluma, no ciema viņa gala, klusus smilkstienus. Pāri man apmierināti plandījās lūgšanu karogs, it kā sacīdams: "Ej projām, Lorenc, tu, kuru sauc par rinpoči Blobzangu, ej, skrien tālu projām, kamēr vēl vari!"
Aizturēju elpu, lai saklausītu sava sargātājgara bailīgo protestu, taču dvēselē mita vienīgi mēms klusums. It kā mansyidam būtu mani galīgi pametis.
Dziļi ievilku elpu un līdu pie jau zināmās mājas loga. Pabāzu roku zem apmetņa un izvilku garo gaišpelēko zīda lakatu, ko biju pievācis ihakangā, tas ir, lūgšanu zālē. Sātiņos lakatā un ticēju, ka šī drāna saplūdīs ar sienas pelēcību, tātad, ja kāds iztālēm paskatītos, viņa skatiens slīdētu man pāri.
Centos nekustēties. Iekārtojos zem loga un vēlreiz pārliecinājos, ka pagalms ap mani ir kluss - ne suņa, ne cilvēka, tad piekļāvu aci pie cauruma un ielūkojos.
Istaba nebija necik mainījusies, kopš biju skatījies pēdējo reizi, varbūt tikai dūmi pie dieva tēla biezāki. Mahakāla, galvu dūmos iebāzis, apmierināti tos ieelpoja.
Arī tagad galvenais priekšmets istabā bija gulta. Mirušais tur gulēja, it kā pirms piecām minūtēm nomiris. Galvu sedza lamas kapuce, pirkstos lūgšanu krelles. Smailais deguns pret griestiem pavērsts. Seja lēni vērtās pelecīga, uz tās vidēja (izziestais jaku sviests.
Apgultu stāvēja vairāki: jauns, liela auguma lama; vecāks vīrs krunkainu seju, galvā plakana cepure ar mazu apmalīti; tad kāds iepriekš neredzēts vīrietis ar lielām ūsām, ari lamas ietērpā; vēl tas mūks, kurš vadīja gājienu un trīs lamas ar purbu, dordže un mazām rokas bundžiņām, damaru-, un divi savādie puiši ar salmu vīstokļiem uz galvas. Visbeidzot, tur bija ari Dongens. Ja vispār tas, ko redzēju, bija Dongens.
Tam vajadzēja būt Dongenam, un tomēr tas nebija gluži viņš. Dongens, kuru es pazinu, bija līksms puišelis, dzīvīgs, mirdzošām acīm, turpretim šā Dongena acīs nebija dzīvības. Viņš skatījās tik truli, kā pa viņpasauli staigādams.
Biju pie cauruma noliecies tieši tobrīd, kad nule ieradies gājiens tur iekšā iekārtojās. Vietas bija maz, mirēja gulta aizņēma vairāk nekā pusi telpas. Par laimi, koka dēlis bija plāns, un es labi sadzirdēju visu, kas iekša izskanēja.
- Ko darīsim?-jautāja jaunais mūks, plikpauris.
Tas ar plakano cepuri noglāstīja lielas ūsas.
-Jāmēģina. Vēlreiz.
-Ja nu jau ir izdevies viņam?
- Nav izdevies.
- Kā tu zini?
- Dzirdēju, ka meklē ceļu.
- Kur tas varētu būt?
-Varbūt vēl… iekšā. Es gribētu pārliecināties.
- Nē! - jaunais lama ļoti kategoriski noteica. - Sarkankapucainis nedrīkst.
Ūsainis pakāpās soli atpakaļ.
- Kā vēlies, rinpoče.
Lama, kurš bija vadījis gājienu, bija citās domās.
- Ļauj viņam! Viņš taču ir izglītots, gudrs mūks.
Jaunais brīdi klusēja, tad iepleta rokas.
- Labi. Vari mēģināt.
Ūsainais palocīja galvu un, man par lielu pārsteigumu, apstājās pie Dongena, kurš sēdēja uz paaugstas sēdspilvenu kaudzes. Par laimi, viņš man neaizsedza skatu.
Kad ūsainais pievērsa skatienu Dongenam, puika spalgi iekliedzās. Paliecās atpakaļ un būtu nokritis, ja mūks ar plakano cepuri nebūtu viņu saķēris.
Ūsainais pagriezās pret mūku trijotni.
-Varat sākt.
Jaunais aizliegdams pacēla roku.
-Tikai bungas!
Ūsainais palocīja galvu un pastūma nost divus no trim, kas jau bija virzījušies pie Dongena. Laida klāt tikai damaru, mazās bungas. Dongens joprojām stingi blenza sev priekšā. It nemaz nebija manāms, ka viņš apjēgtu jel ko no visa, kas notiek viņa degungalā.
- Sāc! - Ūsainais pavēlēja. Bundzinieks, kaklu sasprindzinājis, uzmanīgi noliecās pār Dongenu, turēja bungas puikam pie deguna un sāka lēni, bet veiklām kustībām bungot. No galvaskausa gatavotajām bungām bija stīgās piestiprinātas divas mazas kaula lodītes, ar kurām viņš veikli sita pa bungām uzstieptu plēvi.
Bungu skaņas lika puisēna augumam nodrebēt, tas saspringa kā loka stiegra.
Tad lama, kurš turēja Dongenu, palaida viņu vaļā. Dongens vairs nekrita atpakaļ, viņš droši gulēja uz nekā, tik droši kā neredzamu roku turēts.
Osainais, neņēmis vērā aizliegumu, uzsauca tam, kurš turēja dordže.
- Šurp ar dordžel
Bronzas zibens tuvojās Dongena sejai. Puika pat acu nepamirkšķināja; mūks, ja gribētu, varētu izdurt viņam acis.
Bungas skanēja bez mitas, dordže zibinājās Dongena priekšā.
- Es tevi saucu, lama! - mūks ar plakano cepuri un ūsām kliedza asā, spalgā balsī. - Saucu ari jūs: dievi Golya,Molha, Sroglha, Pholha, Dgralhal Atbildiet! Vai šeit ir tas, ko meklējam? Chedas, ak aizgājušais, arī tevi saucam, vai esi vēl te?