Budistu klostera noslēpums

Iestājās dziļš klusums. Damaru bundzinieka rokās sastinga.

-    Bezcerīgi, - pēc īsa gaidīšanas brīža nopūtās ūsainais. - Atkārtosim ari pie viņa.

Jaunais mūks pacēla Dongenu un atbalstīja pret sienu. Lamas sastājās ap mirušo gultā. Sairšanas pazīmes nebija manāmas, varbūt biezi uzziestais sviests bija konservējis ādu.

Jaunais plikpauris mūks sarūgtināts vērās no sviesta spīdošajā sejā.

-    Ak, Chedas, kāpēc tu tā dari mums?

Man nebija gluži skaidrs, vai Chedas nozīmē pašu aizgājēju, vai tikai viņa dvēseli. Jondons reiz stāstīja, ka šā vārda nozīmi dažādos reliģiskos novirzienos skaidro atšķirīgi.

Mūki ar salmu vīstokļiem uz galvas līdz šim bija turējušies sienmali, tālāk no visa istabā notiekošā, bet nu viņi sāka dobjās vēderbalsīs dūkt. Balsis plūda kā no bezdibenīgas akas. Kaut arī loti koncentrējos, nespēju konstatēt, ko viņi rečitē. Varbūt tieši Tharpačenpo, Lielā Atbrivotāja pantus.

Abi lamas ar atspērienu atgrūdās no sienas un sāka virpuļot pie gultas galvgaļa. Viņiem laikam vajadzētu ari izstiept rokas kā virpuļojošiem dervišiem, bet vieta bija par šauru, lai tā darītu. Ik pa brīdim viņi uzgrūdās pārējiem, kas mēģināja pavirzīties nostāk.

-    Phat! - viens iekliedzās. - Phat!

Tur iekšā it kā vibrēja sabiezējis gaiss, man pat šķita, ka redzu: pēc šā kliedziena mirušais gultā sakustas.

-    Phat! - atkārtoja mūki ar salmiem uz galvas. - Phat!Phat!

Pēkšņi mirušais pasviedās augšup. Kā slimnieks klīniskā nāvē, kad tam pieskaras defibrilators.

-Phat! Phat!

Mirušais atslīga spilvenos. Nu tie ar salmiem uz galvas varēja kliegt kā gribēja, viņš vairs nepakustējās.

Tagad bija dordže meistara kārta. Viņš gāja pie gultas un vairākas reizes tuvināja mirušā atvērtajām acīm zibens simbolu. Bungu meistara rokās norībēja bungas, ūsainais nometās ceļos pie gultas un pieliecās pie mirušā auss. Redzēju tikai viņa lūpas kustamies, vārdi nenokļuva līdz logam.

Mirušais vēlreiz nodrebēja, tad istabā iestājās mēms klusums. Damaru apklusa, dordže tika attālināts, jaunais plikpauris ar sarūgtinājumu sejā atbalstījas pret gultu.

Osainais nejautāts paraustīja plecus.

-    Nezinu gan, - viņš purināja galvu. - Nespēju gūt saziņu ar viņu.

Vecākais lama, kurš bija vadījis gājienu, nikni noplātīja rokas.

-    Kur tad viņš ir?

Tas ar cepuri palūkojās uz mirušo.

-Rīt noskaidrosies.

-    Kur? - neiecietīgi jautāja jaunais lama.

-    Kapsētā.

-    Nē! - jaunais, kā parasti, kategoriski protestēja. - To nevaru atļaut.

-    Tomēr tas jādara. Pēdēja iespēja. Rīt pusnaktī.

Mēness pamazām laidās lejup, ari vējš bija norimis. Gaiss tomēr nekļuva siltāks. Gluži otrādi. Tīkami vēsā vēja vietā nu mācās virsu nejauks aukstums. Lūgšanu karogi uz māju jumtiem slābani karājās, gluži kā nosaluši. Man stinga rokas, arī kājas zābakos sāka salt.

Atkāpos no savas novērošanas vietas un notupos pie sētas. Ciema māju logi tumši blenza manī, kā aizbiedēt gribēdami. Vācies projām, svešinieki Tas, kas notiek šeit, neattiecas uz tevi! Tas, kas notiek šeit, tev, no svešas pasaules nākušam, ir māņticība, burvestību izrāde, šarlatānisms, acu apmāns, bet tiem, kas dzīvo aiz mums, tā ir ikdienas dzīve. Vai ikdienas nāve.

Tieši tad, kad gribēju celties kājās, pagalmā parādījās abi bālie mūki. Man palika tikvien laika, kā noliekt galvu, un, kad atkal piesardzīgi paskatījos, viņi jau bija nogājuši pusi ceļa līdz mājai.

Abi bālie mūki soļoja cieši viens otram līdzās, viņu kajas it kā nemaz neskāra zemi. Ap viņiem mutuļoja rēna, zilgana migla, kas vilkās Ildzi, lai kurp viņi virzījās.

Abi muki jau bija pāri divām trešdaļām pagalma, kad gluži negaidīti pagriezās. Reizē, kā neredzamas rokas virzīti. No viņu baltajām acīm, bez redzokļiem, izlēca zaļgani stari, kas ieurbās man acīs.

Nepārvarams spēks spieda mani celties un ielūkoties viņu acis. Es tikai pa pusei biju pie samaņas, jo, būdams pie pilnas apziņas, būtu apsviedies un bēdzis pa galvu, pa kaklu.

Pat šajā dīvainajā stāvokli, kad jutos kā zemē ieaudzis, pamanīju, ka mūkiem īstenībā nav seju. Tikai baltas acis bez redzokļiem.

Vērodams satraucošo un neizprotamo ainu, biju kļuvis skatītājs no malas. Abi bālie mūki vienā mirklī atradās man priekšā, kaut gan līdz šim bija kustējušies cienīgi lēni, atrazdamies dažus centimetrus virs zemes. Lai ka vēroju, neredzēju no garo, zilo zīda apmetņu apakšas parādāmies zābaku purngalus.

Zināju, ka jābēg, taču nebija spēka, turklāt kāda nedzirdama balss pavēlēja palikt. Pilnīgi droši, ka tā nebija nozudušā sargātājgara balss, jo viņš mēdza vaimanāt, spārdīties, veltīt man izmeklētas rupjības, un vienmēr cilvēka balsī. Arī tad, ja to nedzirdēja neviens cits kā es.

Ši balss, kas mani uzrunāja bez vārdiem, nebija salīdzināma ne ar ko. It kā runātu klusums. Tik vien jutu, ka āda kņud, it kā vējš glāstītu ar vieglu roku.

-    Chedas!-dzirdēju nesadzirdamo balsi. - Chedas!

Man nebija ne jausmas, kā vienam no viņiem ticis rokā zibens simbols dordže. Ja vispār tā bija roka, ko viņš stiepa uz manu pusi. Redzēju tikai piedurkni un dordže. Starp tiem nekā nebija.

Dordže iezibējās un skāra manu pieri.

-Chedas!

Jutu, ka sagrīļojos, gribēju ķerties pie sētas. Un reizē jutu, ka man neļauj nokrist. Mani balstīja it kā neredzamas rokas.

Tad pēkšņi pāri pagalmam paradījās divas milzīgas acis. Varbūt tās piedereja kādam no viņiem, varbūt nevienam, varbūt kādam dievam vai bodhisatva. Milzīgās, baltās acis šūpojās, plīvoja man priekšā mēnesnīcas pārpludinātajā gaisā. Vidū tik maziņi redzokļi kā kniepadatu galviņas. Tas bija briesmīgas, tomēr es nebaidījos.

Acis sāka liet asaras. Baltas, pienam līdzīgas, asaru lāses lija uz zemi, bet mēness paslēpās aiz dažām mākoņu klintīm, kas bija pēkšņi parādījušās pie debesīm.

-      Rin… poče! - dzirdēju žēlu, lūdzošu balsi. - Palīdzi… rinpoče… palīdzi!

Kad attapos, abu bālo inūku vairs nekur nebija.

Stāvēju viens pagalma vidu, rokas ieplētis, nekurienē vērstu skatienu. No pelēkajām debesim kā rudenīga dāvana sāka lielām pārslām krist sniegs.

13.