- Bet… Jāatnes arī siltais ūdens.
-Vēlāk paspēsi.
-Jāiededz…
Viņš gribēja sacīt, ka jāiededz gaismeklis pie Congkapas statujas, taču tas nieka gaismeklis jau dega, tāpat arī kvēpināmais blakus.
Centos uz viņu skatīties tik draudzīgi, cik vien spēju. Nebija jau grūti, galu gala nebiju uz viņu dusmīgs. Viņš taču ari tikai pakļaujas, tapat ka es.
- Dongen, kur tu nakti biji? - jautāju, viņam acīs skatīdamies.
Dongens norīstījās un novērsās.
-Esgulēju… rinpoče.
-Šeit, gultā? -Šeit, rinpoče.
- Pa nakti nemaz neizgāji ārā?
- Nē, rinpoče.
Laikam taisnība. Ne jau viņš naktī izgāja no mūsu celles. Tad - kurš tas ir bijis?
Pirmais, kuru gaitenī satiku, bija misters Vorloks. Viņu ietvēra tīkama skūšanās odekolona smarža kopā ar rūgtenu kvēpinājuma aromātu.
- Nāciet, iziesim pagalmā! - Viņš satvēra mani aiz elkoņa. - Ceru, ka brokastis esat paēdis.
-Tikai nupat piecēlos.
- Man ir jums laba ziņa. Jums nevajadzēs vārīt, es atradu divus profesionālus pavārus.
- Kur tad tādu brīnumu? - pārsteigti jautāju.
- Vakar vēlu vakarā biju ciematā.
-Vakarā? Ciematā?
- Ko jūs brīnāties? Nebaidieties par mani, cilvēk! Esmu jau visu pasauli krustām šķērsām izstaigājis, ne reizi vien. Aizgāju un meklēju tik ilgi, kamēr atradu divus puišus, kas labi gatavo.
-Un kā jūs to zināt?
- Ielūdzos pie viņiem. Kamēr tur klejoju starp māj n, no vienas iznāca divi jaunekļi, sākām runāties. Noskaidrojās, ka abi esot str; iajuši Timpu, turklāt abi vienā virtuvē. Uz sava rēķina pieņēmu viņus par pavāriem.
Izgājām pagalmā. Tobrīd saule cēlās pāri žogam. Apkārtējās kalnu smailes sarkanajā gaismā izskatījās kā asinīs mērkti, pret debesīm tēmēti milzu purbu.
- Vienmēr esmu pēc tā ilgojies, - misters Vorloks pacēla roku uz saules pusi. - Jau bērnudienās biju nolēmis, ka miršu Himalajos. Neuztraucieties, man nav ne depresīvu baiļu, ne pašnāvības plānu. Domāju tikai par to, ka reiz nāksies atmest ķedeles, un kāpēc ne šeit. Ja jau kaut kur būs jāpavada vecumdienas, kāpēc ne šeit?
Misters Vorloks jūsmoja, radīja ar roku, slavēja saullēktu, slavēja mani, slavēja Himalajus, turpretim es biju diezgan vecs buks, lai man nepaslīdētu garām viņa balsī slēptas raizes.
- Vai kaut kas nav labi? - jautāju, kad viņa sajūsma uz dažiem mirkļiem pārtrūka.
Misters Vorloks pagriezās pret mani, pret debesim paceltā roka vienā mirkli noslīga. Savādais jūsmīgais smaids viņa seja novīta.
- M-jā… tā gan,-viņš murmināja. - Tāpēc es gribēju… parunāt ar jums.
- Esmu te, - iepletu rokas.
- Nejautājiet, kāpēc es savas raizes gribu dalīt tieši ar jums… varbūt tāpēc, ka jūs to zelli pazīstat labāk nekā es. Ludzu dodiet padomu! Es raizējos par Miu. Nelaidiet viņai tuvumā to cilvēku!
- Kādu cilvēku? - biju pārsteigts.
-Todrupu urķētāju. De Karvalju.
-To nu es nesaprotu.
- Nāciet, es parādīšu.
Pirms paspēju turēties pretim, viņš jau bija mani uzvilcis augšā pa kāpnēm uz otrā stāva galeriju. Nogājām divus pagriezienus un apstājāmies pie neapdzīvotas bezdurvju celles.
-Palūkojieties pa logu!
Gāju pie loga un piesardzīgi pavēros ārā.
Tadam, kas Domingu nepazīst tik labi kā es, lejā redzamais neliktos nekas pārsteidzošs. Mans draugs Domingu sēdēja blakus lielajām lūgšanu dzirnavām, uz dēļa, kas balstījās uz ķieģeļu kājām, viņam līdzās Mia Vorloka, pievērsusi svētbijīgu skatienu Domingu ūsām, līdzīgām buļļa ragiem. Domingu skaidroja meitenei par salaidumiem baļķu galos. Tas bija tik vienkāršs, kluss skats, kurā neslēpās nekādas īpašas briesmas.
Tā varētu runāt kāds, kurš nav pietiekami uzmanīgs un diezcik labi nepazīst de Karvalju. Jo šis mierīgais skaidrojuma priekšnesums nebūt nebija tik nevainīgs. Sāksim ar to, ka Domingu un Mia Vorloka sēdēja tik tuvu kopā, ka starp viņiem ne žiletei neiznāktu vietas, ja vien žilete attiecigā darbnīcā nebūtu izplāta vēl plānāka. Ievēroju arī to, ko Domingu dara ar rokām. Un te nu uz mirkli apstāsimies. Nezinu, vai esmu jau minējis, ka allaž apbrīnoju Domingu par to, ka viņš ar divām rokām paveic to, ko, teiksim, Šiva ar sešām. Arī tagad viņš reizē rādija meitenei baļķa galu ar salaidumu, reizē apņēma viņu un - protams, nejauši, gremdējies savā priekšnesumā - pabakstīja ar pirkstiem tikai dažu žiletasmeņu attālumā no Mias krūtīm, reizē noglāstīja meitenes kāju, pagaidām vēl virs svārkiem, reizē apkampa viņas vidukli. Ja viņš būtu mācijies spēlēt ērģeles, būtu kļuvis par slavenāko mākslinieku pasaulē.
- Par to es runāju, - misters Vorloks man aiz muguras sacīja. - Vai ari gandrīz par to.
- Vai ir vēl kas cits?
- Mia kļuvusi skaistāka. Vai neredzat?
- Drusku par tālu no manis.
- Turklāt… pat izteikt briesmīgi, viņa jautāja man, kādus odekolonus, smaržas un, Dievs vien zina, ko sievietes mūslaikos lietojot. To jautāja man. Šorīt! Šausmas!
- Kas tur šausmīgs?
Mistera Vorloka sejai pāri slīdēja panisku baiļu izteiksme.
- Mister Lorenc! Mia ir iemīlējusies!
Gandrīz sāku smieties.
-Vai tas tik ļauni?
- Tas vēl ne, bet viņa ir iemīlējusies tieši de Karvalju. Sakiet, ja jums būtu meita, vai jūs labprāt viņu atdotu šim zellim?
- Nekad! - man paspruka godīgs kliedziens.
- Par to arī ir runa. Es baidos par savu meitu, mister Lorenc.
Biju spiests apsolīt viņam, ka darīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai Mias un de Karvalju draudzība nepadziļinātos vairāk nekā vajadzīgs. Bet pats lauzīju galvu, kāds ir mistera Vorloka baiļu īstais iemesls.
Saderēt varēju, ka nejau tas, ko viņš man stāstīja.