Šī, kas sēdēja uz ķieģeļu un dēļu sola, bija izskatīga meitene, smuidru, bet spēcīgu augumu, kuplām krūtīm un skaistu seju. Mati paslēpti zem plāna zīda lakatiņa.
Laikam biju pat muti iepletis, jo, man noklabēja zobi, kad Domingu iegrūda dunku sānos.
- Ko blenžat? - viņš nervozi jautāja.
- Uz rēgu, - atbildēju, roku pastiepis. - Kas tā ir?
- Mis Vorloka,-viņš netīksmi atteica.-Tur jums nav nekādas daļas!
- Kā piespiedāt viņu nomainīt acenes un tērpu?
-Acenes ir manējās. Es tās tikai aizdevu viņai. Viņējām, hm… ietvari drusku par platiem.
H varēja sacīt. Bet patiesībā mis Vorlokas aceņu ietvari varēja sacensties platumā ar senlaiku gleznu ietvariem.
- Un pārējais?
- Es palūdzu Esperansu, lai… mazliet parūpējas par viņu.
- Tātad atkal iemīlējies, - galvu grozīdams, nopūtos.
- Ko nozīmē - atkal? - Domingu saslēja ūsas pret mani. - Tagad pirmo reizi un galīgi. Tas, kas ar mani noticis līdz šim, ir bijis viegls vējiņš, kas portugāļu jūras krastā dzenā vieglus vilnīšus, bet te ir taifūns, orkāns un tornado, viss kopā. No tā nav glābiņa.
- Gan es to jums kādreiz bāzīšu degunā.
- Tikai neraizējieties par manu degunu. Arī bez ta man ir nepatikšanu papilnam.
-Nu, nu.
-Vai uzskaitīt? Piemēram, Esperansa. To es saku tikai jums, konfidenciāli: ar to nabaga meiteni kaut kas ir noticis. Viņu apsēdis, nelabais zina, kas. Varbūt ta ir augstkalnu slimība, kaut gan tai nu jau vajadzētu pāriet. Nelaimīgā nespēj atbrīvoties no maldīgām idejām, kas… hm… ir gluži satriecošas.
-Jūs jau arī iepriekš tikāt kaut ko ieminējies.
- Kopš tā laika viņa vienā laidā tās atkārto. Viņas jājamzirdziņš: viņa man piedodot.
- Nepieredzējusi būtne.
- Beidziet jel savas muļķības! Viņa teic: piedodot man, ka es esot izvarojis savu bērnu māti, nogalinājis tēvu un sazin ko vēl nodarījis. Kad mēģināju viņai ieskaidrot, ka tam visam nav reāla pamata un, domājams, tikai slimība rada viņas prātā tik greizu priekšstatu par mani, viņa vēl uzbrēca, lai nepavairojot savus noziegumus ar meliem. Viņa jau esot piedevusi… vai vismaz mēģināšot.
- Un jūs?
- Ko es varēju iesākt?-viņš noplātīja rokas.-Trakajiem un hipohondriķiem nedrīkst runāt pretī. Viņi ātrāk veseļojas, ja pieņemam viņu viedokli. Kad atgriezīsimies Timpu, aizvedīšu viņu pie psihoanalītiķa. Turklāt mani ļaudis nepavisam nav labā noskaņojumā.
Aplūkoju drupu kaudzi. Patlaban gribēju jautāt, kā viņš domā, cik ilgā laikā varēs to novākt, bet tajā mirkli pie otrā pagalma ieejas parādījās mazs iekrāvējs.
- Drupas novāksim, - Domingu paskaidroja, vērodams mašīnu. - Būtu vajadzīgs Ņemdens, lai pasaka, uz kurieni to visu vest. Tci nu man pašam nācās noteikt tam vietu. Pēc tam uzlauzīsim pagalma bruģi.
- Un avots?
- Tam nekas nenotiks. Mēs to uzmanīsim. Ja atradīsim kādas vērtības, jūs pirmais to uzzināsiet.
Sarunu vajadzēja beigt, jo mis Vorloka piecēlās un pameta Domingu gaisa skūpstu.
Bija laiks vākties projām.
Šķērsoju otro iekšējo pagalmu, lai tiktu atpakaļ savā cellē un apraudzītu Dongenu, bet - tiklīdz vārtiem cauri - man pretim abas māsas Mačado.
- Nāciet, nāciet, mister Lorenc! - viena no viņām, laikam Izabella, kliedza.
Mēs jūs visur meklējām. Čostimpa sacīja, ka jūs grozoties ap drupu novācējiem.
- Tiešām biju tur, - atbildēju. Vispār man radās ziņkāre, kā čostimpa var zināt, kur es esmu.
- Ekspedīcija ir sagatavota, - ragana Mačado numur divi berzēja plaukstas. -Pēc pusstundas iesim.
- Kurp? - es pārsteigts jautāju. - Jūs taču negribēsiet iekarot Džomo- lungmu?
Izabella paskatījās uz mani un pat lūpas nesavieba.
- Man bezgala patīk jūsu humors. Tomēr dosimies nevis uz augšu, bet uz leju.
- Uz kurieni - uz leju?
-Zem klostera. Pārlūkosim pagrabu tīklu.
- Kādu pagrabu tīklu?
-Zem klostera.
- Neesmu atbraucis uz Litangu, lai klīstu pa pagrabiem.
-Tomēr jūs to darīsiet.
-Ja drīkstu jautāt, ko jūs, pie velna, meklēsiet Litangas pagrabos? Šausmināsieties, vai?
Tāpat vien pajautāju, gandrīz pa jokam.
Ja būtu zinājis, kas mūs tur lejā gaida, ne prātā nenaktu jokus dzīt.
Ne ar deviņiem jakiem mani neaizvilktu pazemē.