Droši vien augstuma dēļ.
Tad pamanīju, ka arī Dongena deguns asiņo.
Izraku no somas dažus drēbju gabalus, izcēlu pirmās palīdzības lādīti, pārplēsu apsēju četrās daļās un aizbāzu viņam degunu.
-Vai labi, Dongen?
Dongens man bāli uzsmaidīja.
- Rinpoče, tev tek asinis.
Sagatavoju sev divus marles tīstoklīšus. Labi gan mēs abi, lamu māceklis un es, izskatījāmies ar aizbāztām nāsīm sēdēdami uz gultas malas.
-Vai tev kādreiz jau ir asiņojis deguns?
Puika palocīja galvu.
- Reiz. Atsitos pret akmeni.
- Vai tagad arī tu pret kaut ko atsities?
- Nē, rinpoče.
- Varbūt arī augstuma dēļ.
- Vectēvs stāstīja, ka senos laikos esot gadījies: ja no Ceringmas puses nācis melnais mākonis, dažiem no deguna tecējušas asinis. Bet… tagad nav melno mākoņu, rinpoče.
-Vai neko citu neesi dzirdējis?
- Vēl no vecātēva esmu dzirdējis, ka esot tādi dēmoni, kas barojoties ar asinīm.
- Hm. Kad tu pamanīji, ka deguns asiņo?
- Pirms tu ienāci, rinpoče. Es pat nomazgājos spainī.
Kaut gan man nebija viegli, uztrausos un gāju pie spaiņa turpat istabā. Tuvākais, līdz pusei pilns, tagad rādīja tik sarkanu ūdeni ka uz pusēm ar tomātu sulu sajauktu.
Noliecos spaini pacelt. Asiņainais ūdens saviļņojās. Vispirms lajā palēkāja siki vilnīši, tad aizvien lielāki, kas dažos mirkļos izauga un pārņēma visu celli. Es gluži izmisis skatījos uz tiem, nespēju valodu atgūt pat tad, kad asins viļņos paradījās kada nepazīstami pazīstama seja. Lūpas pakustējās, cellē gāzās iekšā tāds kā negaisa vējš.
- Ri-i-inpoče… Blobzang, - dzirdēju skumju, gandrīz raudošu balsi. - Palīdzi man! Muļķi, muļķi, muļķi. Liec salmus… uz galvas! Asinis… tavas asinis… tu mirsi. Salmus… salmus… zem kapuces. Palīdzi… Blobzang… rin…
Uztrūkos no tā, ka Dongens, raustīdams mani aiz piedurknes, mēģina vilkt atpakaļ uz gultu.
-Akvai, rinpoče! Nemirsti, rinpoče!
Palēnām man atgriezās redze un laikam arī dvēsele.
- Mieru, Dongen! - sacīju viņu mierinādams, tomēr mana balss vēl dobji klaudzēja, it ka nebūtu dzīva cilvēka balss.
-Vai, vai, rinpoče, kas ar tevi notika?
- Domāju… ka noreiba galva.
- Rinpoče, ko tu spainī redzēji?
- Ko tur varētu redzēt? Asiņainu ūdeni.
Piecēlos un, asiņaino degunu slaucīdams, gāju pie loga.
- Dongen, tavam vectēvam ir bijusi taisnība. Tagad, rudens laikā, Himalajos bieži gadās atmosfēras spiediena maiņas. Vai tu vispār zini, kas ir atmosfēras spiediens?
- Nē, rinpoče.
Drusku vilcinājos, tad atteicos no nodoma viņam to izskaidrot.
Pats gan šaubijos, vai pie mūsu nelaimes varētu būt vainīgs atmosfēras spiediens.
Palūdzu Dongenu aiziet līdz avotam, izmazgāt spaini un atnest svaigu ūdeni. Nevis tāpēc, ka man tas vajadzīgs, bet vienkārši gribēju puiku aizdabūt projām, kamēr pašķirstīšu Tharpačenpo. Man bija aizdomas, ka ne jau nejauši kāds nezināmais ir to izzadzis no manas istabas kakta un nolicis pie sliekšņa.
Kad pāršķirstīju lapas, no tām izkrita avizes izgriezums, un vienu mirkli es ticēju, ka esmu maldījies. Domāju, ka tas pats papīrs, kuru jau biju lasījis.
Ļoti drīz atklāju, ka tas ir gluži cits izgriezums. īsas rindas, dīvaini griezti, slīpi burti. Virsraksta nebija, un es nezināju, no kādas avīzes sūtītājs rakstu izgriezis.
Raksts sakās tā: "No mūsu korespondenta Taivanā". Tas turpinājās, it ka lasītājam vajadzētu būt skaidrība par iepriekšējiem notikumiem. Tāpēc secināju, ka turu rokā veselas sērijas daļu. - Sekojošais stāsts par Mihaelu Liu skan ne mazāk briesmīgi un mežonīgi - autors rakstīja: "Kaut kur Hopejas provincē ierīkota slimnīca, kurā kopj kultūrrevolūcijas laikā fiziski un mentāli cietušos inteliģences pārstāvjus. Vispār zināms, ka "revolūcijas dēli" ievērojamu radošās inteliģences daļu novirzīja uz darbu provincēs - necilvēciskos apstakļos. Sarkangvardu mežonībai nebija robežu. Stāsta par ievērojamiem mūziķiem - pianistiem un vijolniekiem -, kam salauzti pirksti, lai viņi nevarētu spēlēt imperiālistu mūziku: Mocartu, Vivaldi, Bēthovenu. Vairāki 110 pasaulslaveniem Ķīnas cirka māksliniekiem ir šā šausmu režīma sakropļoti. Minētajā iestādē notiek to un citu inteliģences pārstāvju rehabilitācija. Pēc Mihaela Liu sacītā, pēdējās dienās šās slimnīcas sienās varēja būt kaut kas atgadījies, jo tās apkaimē bija vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Patrulējošie kareivji apturēja mašīnas, pāri mežiem ap slimnīcu riņķoja helikopteri. Pēc vietējo iedzīvotāju domām, kāds varētu būt aizbēdzis 110 šās iestādes, ko varētu saukt arī par cietumu. Tātad kāda valdibai svariga persona. Mr. Liu sākumā bija aizdomas par kādu izcilu, kultūras revolūcijas sevišķi nežēlīgi izmocītu atomfiziķi, tad - pēc sarunas ar informatoru - viņš nāca pie secinājuma, ka bēglis ir Lhamo Dordže, kāda Butānas klostera priekšnieks, kurš mīklainos apstākļos bija nokļuvis Ķīnā jau pirms pasaules kara sākuma, bet vēlāk pazudis bez pēdām. Viņš it kā atkal uzradies kultūras revolūcijas laikā un pārcietis grūto laiku kādā pāraudzināšanas nometnē, tad pazudis arī no turienes. Ir vērts pieminēt, ka ķinieši ik reizi noraidījuši Butānas varas organizāciju meklējumus, sacīdami, ka nav iespējams konstatēt dažu, sarkangvardu rokās nokļuvušu augsta ranga mūku identitāti, un neesot nekādu pierādījumu, ka minētā persona īstenībā būtu Lhamo Dordže, kādreizējais Litangas (agrāk: Devādžina) klostera priekšnieks. Pirms dažiem gadiem šie meklējumi beigušies. Ķīnas valdība darījusi zināmu Butānai: visus pieņēmumus par Lhamo Dordže viņi atzīstot par nedraudzīgu žestu. Tomēr Mihaels Liu ir pārliecināts, ka no Hopejas rehabilitācijas slimnīcas nozudusi persona ir Lhamo Dordže, bijušais Litangas klostera priekšnieks. Kādā no mūsu turpmākajiem ziņojumiem atkal pievērsīsimies minētas personas svarīgajam postenim lamu reliģija. Tagad sekosim stāstam par pavāru, kurš trīsdesmitajos gados vadīja pasaulslavenās Šanhajas viesnīcas "Majestic" virtuvi…"
Te raksts beidzās.
Papiru salocīju un ieslidināju atpakaļ starp Tharpačenpo lapām.
Sāku saprast, kas pa naktīm notiek ciema.
Arī to, kāpēc reizē ar Dongena degunu asiņo ari manējais.
Norunātajā pulcēšanās vietā jau drūzmējās lielākā daļa viesu. Varu sacit - visi, kaut gan misters Vorloks un Mia ieradās tikai tad, kad čostimpa jau bija beidzis savu lekciju.
Čostimpa mūs pagodināja, iepazīstinādams ar īsu senās Devādžinas, tagad Litangas, vēsturi.
- Zem klostera atrodas vesela alu sistēma, - čostimpa atkartoja. - Kad te par priekšnieku vēl bija leģendārais Lhamo Dordže, mūki šad tad gāja alās. Tur glabāja klostera pārtikas produktus, jo vasaras karstumā ejās bija vēsāks. Pēc tam, kad Lhamo Dordže pazuda un bija mainījušies ari klostera iemītnieki, alas vairs netika izmantotas. Tā kā jūs tomēr… gribētu izmantot zināmas ēkas daļas, rinpoče Ņemdens man piekodināja tās jums parādīt. Ceru, ka līdzi ir kabatas laternītes.
Vairāki pamāja, arī viena no raganām Mačado parādīja zīmuli ar lampiņu.
- Kārtībā, - čostimpa palocīja galvu. - Sekojiet man, lūdzu!
Būtu arī sekojuši, bet, līdzko izkustējāmies, pirmā pagalma vārtos uzradās Domingu. Mūs ieraudzījis, viņš sāka mat ar rokām. Čostimpa apstājās un vērās uz tuvojošos Domingu. De Karvalju seja bija steigā satvīkusi, līdz mums ticis, viņš satraukti virpināja ūsas. Pamanījis čostimpu, viņš, šķiet, jutās atvieglots.