- Priecājos, ka jūsu svētību atrodu šeit, - viņš ceremoniāli sacīja. - Es gribētu uzzināt, vai… rinpočes Ņemdena vēl arvien nav klosterī.
- Cik man zināms, nav, - čostimpa atbildēja.
- Bet… būtu labi, ja viņš atrastos.
- Vai kaut kas noticis? - čostimpa interesējās.
- Diemžēl, - Domingu nopūtās. - Situācija ir tāda, ka… trešaja pagalmā lauzām akmeņus. Mašīna pastūma tālāk nobrukušas galerijas daļas un… pagalms zem tās iegruva.
- Iegruva? - čostimpa glāstīja zodu.
-Jā, - Domingu palocīja galvu. - Iekrāvējs ielūza. Patlaban mani strādnieki pūlas to izcelt.
- Tad jau nav nekāda liela nelaime, - misters Vorloks paraustīja plecus.
Grāmatvedis Stīvenss pacēla roku.
-Vai drīkstu ko teikt?
Tā kā neviens nesacīja ne pieci, viņš pārlaida skatienu mums visiem.
- Es gan esmu tikai grāmatvedis, - viņš uzsvērti, sevi niecinošā toni sacīja, - tomēr no mašīnām šo to saprotu. Reiz strādāju kādā uzņēmumā, kur darbojās ar mazām mašīnām. Grāmatvedības darba nebija daudz, un brīvajā laikā es iemācījos vadīt mašīnas.
- Paldies, - Domingu pamāja. - Varbūt jūs būsiet man vajadzīgs. Diemžēl, ir arī citas problēmas.
- 1as būtu? - čostimpa jautāja.
- Tur lejā ir alas. Ielūkojies lejup gar mašīnu, redzēju tuneļus. Sienas izmūrētas ar akmeņiem. Gaidu norādījumus, ko darīt.
Čostimpas pašpārliecinātība sāka šķietami grīļoties.
- Nav iespējams, - viņš sacīja. - Zem pagalma nav pagrabu.
- Tomēr tie ir. Es pats redzēju. Kā jau teicu, tuneļu sienas izliktas ar skaldītiem akmeņiem. Akmeņos iegrebts: om manipadme hum, tapat kā mani mūra akmeņos.
Čostimpa, galvu grozīdams, pasniedzās zem apmetņa un izvilka papīra tīstokli. Tas bija saritināts kā sienas kartes: abi gali piestiprināti pie tieviem koka stienīšiem, un uz viena no tiem karte uztīta.
- Kas tas tāds? - misters Vorloks interesējās. - Vai karte?
- Tuneļu zīmējums, - čostimpa skaidroja. - Paskatieties šurp! - Viņš rādija papīru.-Vai redzat?
-Neredzu neko,-burkšķēja Astors Hārtlends, "Austrumugaršas" restorāna nākamais īpašnieks ar sukai līdzīgām ūsiņām.-Vaijūs nepaskaidrotu saprotami, par ko ir runa?
Čostimpa atkal pabāza karti zem apmetņa.
-Vieta, par kuru runā senjors de Karvalju, nekādu tuneļu nav.
- Neuztraucieties, mister de Karvalju! - tumšādainais Freds Šorejs uzsita Domingu pa plecu. - Vai nu tā ala ir, vai nav tur, kur jūs stāstāt. Ja nav, tad nav par ko runāt; ja ir, tad apskatīsim to, kad no tā cauruma būs izcelta mašīna. Esmu jau dzirdējis, ka esot kaut kur kaut kas, kam nevajadzētu tur atrasties. Paraugieties šurp! - Viņš uzlocīja žaketes piedurkni un parādīja kailu delmu. - Vai redzat šīs rētas? Tās es ieguvu, pārveidodams gāzes uzņēmumu lidojošā objektā. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka, pēc uzņēmuma uzskaites ziņām, gāzes vadam nebija jābūt tur, kur mēs cēlām māju. Pamatus mūrējot, jau jutu smagnēju gāzes smaku, bet nepiegriezu vērību, jo tuvākais gāzes vads bija pusjūdzi no mums. Nekas ļauns nenotika, kamēr tēvocis Freds nebija aizkūpinājis cigāru. Tad bija bum! Jūs pat iedomāties nevarat, cik satraucošs skats ir angļu mazpilsēta 110 putna lidojuma.
Domingu paraustīja ūsas.
- Nelaime nenāk viena. Arī misters Longavilja ir pazudis… Ceru, ka ne galīgi.
- Kas tas tāds? - činkstlgā balstiņā apjautājas mis Benda. - Kurš puisis? -Viens no darbu vadītājiem.
- Pazudis? - ducināja čostimpa. Es vērīgi lūkojos viņa sejā, bet nesaskatīju, ka šis fakts viņu dziļāk skartu.
- Man vajadzētu ziņot Ņemdenam vai vismaz viņa vietniekam. -Varbūt tikai aizmaldījies kādā pagalmā.
-Jau pusstundu meklējam. Mumsviņšvajadzīgs;jastrādniekiem neizdosies, viņš droši vien spēs izcelt mašīnu. -Varētu būt aizgājis uz ciematu.
- Kada joda pēc? Viņš taču tur nevienu nepazīst. Viņš nemēdz darba laikā pastaigāties.
Sok Tok Pong, nākamās dzenbudistu grupas meistars un skolotājs paklanījās pret Domingu.
- Senjor, vai drīkstu ko jautāt? -Speriet vaļā, mister!
- Kad jūs to kungu pēdējo reizi redzējāt? -Apmēram pirms stundas.
-Koviņš darīja?
- Slaucīja degunu. Asinis tecēja vai nez kas bija.
Ar acu kaktiņu redzēju, ka vairāki drūmi blenž sev priekšā. -Varbūt viņam kļuvis slikti?
Ernijs Boss, tūrisma kantora "Labs gaiss" vadītājs, satvēra Domingu roku. -Jūs sakāt… asinis 110 deguna?
- Dzirdēju to no senjoritas Kautinju.
- Interesanti… arī man asiņoja deguns.
Man blakus iekunkstējās Dongens. Paspiedu viņa roku, lai tur muti. Domingu pavirpināja ūsu galu. -Jums arī… tas ir, deguns asiņoja?
- Jā, - Ernijs Boss atbildēja. - Tik tikko spēju apturēt. Ja Modās nebūtu blakus, laikam noasiņotu.
- No deguna asiņošanas parasti nemirst, - meitene smaidīja. - Tomēr… ja deguns asiņo tik daudziem, vai kads varētu pateikt, no kā tas ir.
- Iespējams, augstuma dēļ, - es sacīju.
- Izslēgts, - protestēja Ernijs Boss. - Esmu kāpis vairākos augstos kalnos, bet tā ar mani vēl nekad nav gadījies. Neesmu no tiem, kam asiņo deguns.
- Es arī ne, - ar nepatiku piebilda Domingu. - Tomēr… hm… tomēr arī ar manu degunu kaut kas nebija kartībā.
- Kā tas jāsaprot, ari jūsu…?
- Kā gan citādi varētu saprast? Ari par to gribēju jautāt Ņemdenain. Negribas celt paniku, bet… šeit kādreiz mūki esot apmiruši sērgā.
Mums uzgāzās satraukuma klusums, kuru lauza mistera Stīvensa balss.
- Lūdzu piedošanu, ka atkal iejaucos, kaut gan esmu tikai grāmatvedis, bet esmu kādreiz strādājis mikrobioloģijas institūtā… kur noņemas ar vīrusiem un baktērijām. Nav labi rotaļāties ar šiem sīkajiem briesmonišiem.
-Ak, mīļais Dievs!-činkstēja mis Moda Benda.-Varbūt mēs esam inficēti? Vai jau esam ceļā uz kapu?
- Noskaidrosim kaut ko! - misters Vorloks pacēla pirkstu. - Mums ātri jābrauc projām. Es personiski vēl paliktu, man jāturpina sarunas ar priekšnieku. Ceru, ka rinpoče Ņemdens atgriezīsies?
- Nekad nevar zināt, - čostimpa raustīja plecus. - Rinpoče Ņemdens dažreiz nedēļām ilgi paliek prom.
- Kāpēc viņš to neteica agrāk? - pukojās misters Vorloks. - Mēs dzērām tēju, runājāmies. Kūpinājām cigārus… bet viņš ne ar vārdu neieminējās, ka pošas projām. Kāpēc?
-Ar rinpoči Ņemdenu bieži atgadās kas dīvains.
- Kā to saprast?
- Dažreiz… viņš nezina, ko darīs pēc īsa brītiņa.
-Vai viņš ir slims?
- Kāpēc slims? Viņš vienkārši jūt, ka jāiet meditēt, un arī aiziet. Nevienam neko nesaka, tikai aiziet. Tad pēkšņi ir atpakaļ.
- Kāds bija visilgākais laiks… kad viņa te nebija?
- Stasta, ka divi mēneši.
Šis teiciens visos vienlīdz izraisīja nemieru. Misters Vorloks nervozi sameklēja un iebāza mutē cigāru. Mia noņēma no deguna Domingu acenes un bezpalīdzīgi turēja rokā.
Mia, ak Dievs, Mia! Par viņu man jārunā īpaši, jo ar viņu bija noticis… brinums. It ka viņu būtu pārveidojusi kāda citas pasaules valdniece vai bodhisatva. Ja es nezinātu, ka vel vakar viņa bija nošņurkusi persona, kas varētu būt trešā līdzās māsām Mačado, es neticētu, lai kurš man mēģinātu to iegalvot. Ši glītā, pievilcīgā un… - tūkstoš Budu! man tas jāsaka - nenoliedzami iekarojamā dāma, kas raida Domingu mīlas pilnus skatienus, jā, tā ir Mia Vorloka. Tikai citāda. Savukārt redzēju arī to, ar kādiem netīksmes pilniem skatieniem viņu uzlūko misters Vorloks, šķiet, viņam meita bija labak patikusi raganiski melnā tērpā nekā rozā blūzē un Īsos svārciņos.