- Atsūtīja, - Dongens pamāja. - Tur aiz durvīm ir tava bļoda. Tajā tu ievāksi dāvanas.
-Kur?
- Lejā, ciemā. Katru trešdienu iesi turp ievākt ediena ziedojumus. Ja nebūsi ievācis pietiekami daudz, rinpoče Ņemdens noteiks tev gavēni. Tev būs jāpiedalās ari mācībās.
- Kādās?
- Priekšpusdienās mūs māca rinpoče Gulags. Un tev būs jāpiedalās arī kopējās lūgšanās.
- Labi.
-Tevatliks maz laika pētīt Tharpačenpo, trapa. -Es zinu.
- Rinpoče Ņemdens lika sacīt, ka tu vari iet uz Timpu, ja tev šķiet, ka laika par maz.
Viņa balss bija kļuvusi skumīga, tajā skanēja arī skaudība, un es sapratu, ka viņš miļuprat mainītos ar mani. Viņš gan dotos uz Timpu, ja būtu tāda iespēja. Iedomājos, ka ar viņu drīz būšu ieguvis sabiedroto manā karā pret rinpoči Ņemdenu.
Nevienu mirkli nešaubījos, ka drīz starp mums abiem sāksies karš.
6.
Līdz tam atgadījās vēl šis un tas. Piemēram, lēnītēm pienāca vakars. Kad saule aizslīdēja aiz tuvējiem kalniem, man jau bija gulta, salmu maiss, uz kura reiz dēmoni bija izķidājuši celles saimnieku, ari durvis bija kārtībā, arī logs, daži spaiņi ūdens bija ļāvuši nozust lielumam netīrības no grīdas. Noliku kaktā savu sporta somu, uz tās novietoju mazu Maitrejas statuju, ko biju dabūjis no Jon- dona. Patlaban aizdedzināju statujas priekšā kvēpināmkociņu, kad durvis nostājās Dongens. Ieraudzījis statuju, viņš dziļi paklanījās, gandrīz ar pieri grīdu skardams.
- Lai tūkstoškārt svētīts Maitreja, Nākotnes Buda. Vai tavs, trapa?
-Mans,-atbildēju.
- Vai tu zini, kas ir Maitreja?
-Zinu.
-Nu tad izstāsti!
Izstāstiju viņam visu, ko vien zināju par Nākamo Laiku Budu. Dongens klausījās, muti iepletis. Kad biju beidzis, viņš atzinīgi palocīja galvu.
-Tu, trapa, esi gudrs cilvēks. Tomēr es esmu par tevi pārāks.
- Kāpēc? - es jautāju, iedegdams sveci.
- Ta teica rinpoče Ņemdens. Viss, ko saka rinpoče Ņemdens, ir pareizi. Vai tu varbūt domā citādi?
- Tapat ka tu, - es ar smaidu atbildēju.
-Tad es iešu gulēt, - lamu māceklis nomurmināja, iztriepdams netīrību pa seju. - Ja gribi, naktī vari aizbēgt.
- Es vēl padomāšu, - apsolījos.
Dongens, skaļi aizcirzdams durvis, iegāja savā cellē.
Pasmaidīju un iededzu jaunu kvēpinātāju pie dieva tēla, kas mani vērās ar žēlumu. Maitrejas skatiens it kā staroja domu, ka būtu labāk atteikties no cīņas. Rinpoče Ņemdens neliksies mierā, kamēr nebūs mani padzinis no klostera.
Pasitu padusē netīro, smirdošo mūka apmetni, rinpočes Ņemdena dāvanu un devos pie avota. Iebāzu drēbes gabalu siltajā ūdenī un ar drusku mazgājam- līdzekļa berzu, kamēr nozuda netīrība un līdz ar to smaka. To pašu izdarīju ar cepuri, tad ņēmu padusē nu jau tīrākos apģērba gabalus un kāpu atpakaļ uz celli. Pakāru slapjo apmetni pie pusatvērtā loga, likos gultā un domāju, ka šī būs visnemierīgākā nakts mana mūžā.
Tā vis nebija.
7.
Pēc maza brītiņa man priekšā izslējās milzīgi izaudzis Maitrejas tēls, nokāpa no manas somas, paņēma rokā degošo sveci un aplūkoja manu apmetni. Viņa augums nodrebēja, un viņš sāka baismi kliegt, norāva apmetni no loga un ņēmās mīdīt kājām.
-Tīrs, tīrs, tīrs,-murdēja sašutusi balss.-Rinpoče Ņemdens bija aizliedzis mazgāt! Tu neklausīji rinpoči Ņemdenu, tu esi pārkāpis Mācības likumu. Marš, uz Timpu.
Strauji uztrūkos no pusmiega. Maitreja ātri vien pieņēma sākotnējo lielumu un beidza kliegšanu. Toties kliedza kāds cits.
Vienu mirkli domāju, ka arī tas pieder pie sapņa, tomēr Dongena kliedzieni skanēja tik dzīvīgi, ka tas nevarēja būt sapnis. Pielēcu no salmu maisa un metos pie durvīm.
Nebūtu es uzmanījies, mani nogāztu atsprāgušās durvis un lamu māceklis, kas drāzās iekšā. Par laimi, pēdējā brīdī paspēju atlēkt sāņus, tāpēc Dongens uzskrēja manam slapjajam apmetnim.
- Ai, ai, kas tas tāds, - viņš spiedza, kad piekārtais apmetnis tinās viņam apkārt. - Čūska!… Ai, ai, nav vis čūska, sikspārnis ir.
Atbrīvoju viņu no apmetņa, kamēr viņš vēl nebija noskaitījis visus biedējošos dzīvniekus. Nabadziņš tā drebēja, it kā tiešām butu pabijis zem milzīga sikspārņa sparna.
- Kas vainas, Dongen?
-Vai, vai, rinpo… trapa, es viņus satiku.
- Ko satiki?
- Divus bālus mūkus.
To viņš pateica tā, it kā runātu par mūža lielāko nelaimi. Pārslēdzu smadzenes uz trešo ātrumu, tomēr arī tad nevarēju atcerēties, ka būtu kādreiz par tādiem dzirdējis. Nācās noticēt, ka runa ir par kādu jaunu rinpočes Nemdena triku.
- Kas tie divi bālie mūki tādi ir? Dongens drebēja kā apšu lapa.
-Vai tu nekad neesi par viņiem dzirdējis? -Nē.
-Viņi staigā te pa klosteri un pa citiem klosteriem arī.
-Cejojoši mūki?
Dongens šausmās iekliedzās.
-Miruši mūki, trapa!
-Ak tā. Un kāpēc viņus sauc par bālajiem mūkiem?
- Miroņi taču ir bāli, trapa. Viņi dzīvojuši ļoti, ļoti sen, kad cilvēki vēl neesot pazinuši Būdas mācību. Viņi bijuši burvji, dvēseļu pavēlnieki. Tā stāsta. Vai, vai, rinpoče, es miršu! Vai! Es miršu!
- Nemirsi vis, - es viņu mierināju. Kāpēc gan jāmirst? -Tas, kurš viņus redz, mirst.
- Man ir tāds amulets, kas pasargā no burvestības.
- Kur tas ir?
- Man kaklā pakārts. -Vai parādīsi?
Paveru krekla apkakli un parādīju māmuļas Enes amuletu, ko biju no viņas dabūjis Mandžūrijā. -Vai šis… ir tas? -Šis…
-Vai tu aizdosi? Tikai tik ilgi… Cik ilgi man vajadzētu to nēsāt? -Apaļu nedēļu. Bet es nedošu.
- Kāpēc tu nedosi?
- Tad tas zaudētu savas spējas.
- Nesaprotu.
- Gluži vienkārši. Tu esi tik netīrs, ka amuleta spēks netiks tev klāt. Ja gribi, lai tas darbojas, tev jānomazgājas un jāizmazgā drēbes.
Dongens sašļuka. Ļāvu, lai viņš sevī pārgremo šo jautājumu. Kamēr puika lauzīja galvu, ērti atlaidos uz salmu maisa. Drīz vien uznāca miegs, bet aizmigt neizdevās. Uztrūkos no tā, ka Dongens bukņīja man sānos.
-Mosties, trapa! Vai… man ir tik slikti!
Paslējos uz elkoņa un aplūkoju viņu. Patiešām, viņš bija tik bāls, it kā ar bālumu inficējies no abiem bālajiem mūkiem.
- Man ir arī nelaba dūša, - puišelis ņikstēja, spiezdams roku pie vēdera. - Un bail… ari ir. Ai, ko lai es daru, rinpo… trapa Pharva?
- Ko jau nu tev prāts liek, - atbildēju.
- Bet vai tu nestāstīsi rinpočem Ņemdenam?
Kategoriski papurināju galvu.
- Tad es iešu… nomazgāšos. Ari drēbes izmazgāšu. Kad būšu kārtībā… vai varēšu kārt kaklā to amuletu?
- Es taču apsolīju.
- Es jau eju, trapa.
Dongens aizcilpoja, bet es iegrimu dziļā miegā. Pamodos no ta, ka māceklis atkal bukņīja man sānos.
8.
Nespēju iedomāties, kas viņu atvairījis no mazgāšanās. Vai tad atkal būtu parādījušies abi leģendārie mūki?
- Kas jauns, Dongen? - es nokunkstēju, acis nemaz nevērdams vaļā. - Vai avots izsīcis?
- Kā tu to domā, trapa? Es taču nomazgājos.
-Jau? Nebūsi diezcik pamatīgi mazgājies. Un drēbes?
- Izmazgāju, trapa.
- Ari drēbes? Kāpēc tad mani modināji? Talismans ir uz grīdas, apliec to!…