- Ejiet nost, cilvēk, ja jums sava dzīvība mī|a. Mēģināšu es.
Mia Vorloka spēra soli uz priekšu, liegdama pacēla roku un gribēja portugāliski kliegt, bet aprāvās. Pārējie laikam nemanīja, turpretim es labi redzēju, kādām dzēlīgām acīm viņā noraugās māsas Mačado.
Domingu uzmanīgi tuvojās mašīnai, jau gandrīz spēra kāju uz tās, kad iekliedzās Džo Heinemans:
- Senjor de Karvalju! Jums asiņo deguns!
Domingu tvēra pie aizlīmētā deguna, Heinemans pagrozīja galvu un ieplēta rokas.
-Tieši tāpat notika ar mani! Nupat nomazgājos spainī. Un Esperansa arī.
Šādā vispārējas žēlošanās pārspriedē neviens nebija ievērojis, ka misters Stīvenss bija kaut ka iekļuvis mašīnas sēdekli. Kad mēs to pamanījām, viņš jau atradās virs bezdibeņa.
Mis Moda, roku sirdij piespiedusi, iekliedzās:
- Stīvens, uzmanieties!
Misters Stīvenss paliecās uz priekšu un ielūkojās dziļumā. Varbūt klusībā prātoja, kas notiktu, ja mašīna sazvāļotos un gāztos lejā kopā ar viņu. Es neuzdrošinājos domāt, kas no viņa paliktu pari, ja iekrāvējs viņu nogādātu tur lejā.
Elpu aizturējuši, skatījāmies, ka viņš sniedzas pēc aizdedzes atslēgas un pagriež to.
Uzkūlās putekli, kuriem cauri mēs neko neredzējām. Ātrumā pat nezinājām, no kurienes tie nāk: no mašīnas vai no dzijuma. Katrā ziņā ap mums virmoja biezi, dzelteni putekļi.
Kad atjēdzāmies, mašīna jau bija izlēkusi no cauruma. Atpakaļgaitā - kā pārbiedēts sisenis. Ko Stīvenss bija ar to darijis, mēs neuzzinājām ne toreiz, ne vēlāk. Kad jautājām, viņš tikai noslēpumaini smaidija.
Stīvenss izkāpa no sēdekļa, paplikšķināja mazajai mašinai pa sānu un gāja pie de Karvalju.
-Viss kārtībā, senjor. Varat turpināt darbu. Bet kas tur, pie velna, lejā ir?
- Es arī gribētu to zināt, - Domingu sacīja, raustīdams ūsas. - Ka tevi nelabais! Atkal pa degunu tek asinis. Pagaidiet drusku!
Viņš paslēpa seju kabatas lakatiņā.
- Tas ir mēris! - mis Benda, galvu saķērusi, vaidēja. - Mēs visi nomirsim!
- Nemirsim, ja uzsiesim uz galvas salmus, - sacīju, piespiedis sevi palikt mierīgam. - Sena tibetiešu metode… pret ļaunu aci.
Džeina Parisa spalgi iesmējās. It ka pārbaudāmā restorānā viņai būtu pasniegta apkaltuši maize.
- Tas taču nav taisnība! - viņa kliedza, diskrēti notrausdama no deguna dažas asins lāses. - Lai es salmus sienot uz galvas? Mister Lorenc, jūs esat rietumnieks, jūs taču nevarat ticēt tādām muļķībām!
- Pamēģināsim, varbūt palīdzēs.
- Vai jums neasiņo deguns? - misters Vorloks ar aizdomām pievērsās čos- timpam. - Kā tas var būt, ka jums neasiņo?
Nu es pirmo reizi redzēju čostimpas sejā apjukumu. Viņš sakustējās, kā gribēdams bēgt projām, bet beidzot palika uz vietas.
Ari Ernijam Bosam sāka no deguna pilēt asinis. Moda Benda šausmās pavēra muti un gribēja man uzkliegt, bet misters Boss aizspieda viņai muti.
- Klusē! Klusē, Moda!
Tad arī meitenes seja kļuva asiņaina. Kurš varētu pateikt, kas notiktu, ja vadību atkal nepārņemtu misters Stīvenss.
- Piedošanu, dāmas un kungi, ka atkal iejaucos, kaut gan esmu tikai grāmatvedis, nevis tik svarīga persona kā jūs.
-Beidziet jel šo stulbumu! - viņam uzkliedza Hārtlends, nervozi glāstīdams ūsiņas. - Vai jums ir kāda doma, vai nav?
- Pamēģināsim tos salmus!
- Labi, - Ernijs Boss pacēla plaukstu. - Pamēģināsim. Bet kur ir salmi?
- Ciemā, - sacīju. - Kādam vajadzēs aiziet pēc tiem.
- Kā jūs to domājat? - jautāja .lozefs Heinemans. - Lai sienam uz galvas salmu bunti? Es nesiešu.
- Pietiks ar dažiem salmiem, - sacīju. - Ielīksiet zem ķiveres. Jums taču tās aizsargķiveres ir obligātas. Mums pārējiem ari katram ir kāda galvas sega. Mazliet salmu starp galvu un cepuri patiesi nevarēs mūs traucēt.
-11 nav īstenība! - novaidējās Heinemans, sabrukdams zemē. - Mostieties, cilvēki, skaidrs, ka es sapņoju. Vai neietriept padusē lidojumziedi? Ja izdosies, varēšu pat bez slotas tikt uz raganu nakti. Vai ne, dāmas?
Šo jautājumu viņš adresēja abām māsām Mačado, kuras, lupas sakniebušas, skatījās pāri viņa galvai.
- Es atkārtoju jautājumu, - Ernijs Boss sasita plaukstas. - Kurš dabūs salmus?
- Gan jau Dongens, - es pastūmu puiku uz priekšu.
Dongens palocija galvu un aizjoņoja. Pēc pusstundas mēs visi sabāzām cepurēs pa saujai salmu.
Vienīgi Džo Heinemans ne.
Kā rādās, no tā viņiem atgriezās drosme, jo mašīnas izrautajai bedrei tika veltīti aizvien ziņkārīgāki skatieni.
- Būtu jākāpj lejā, - Heinemans kasīja zodu. - Nevaram te braukt ar ma- šīnam, kamēr nebūs noskaidrots, vai tukšuma pārsegs izturēs to svaru. Padomājiet par mistera Šoreja stāstu. Ja nu mums zem kājām tikšķ laikabumba… Pat čostimpa nezina, kas tur lejā ir.
-Tad kāpiet lejā un paskatieties, - ieteica mis Parisa.
- Es kāpšu, - pieteicās misters Vorloks, kuram no apaļās basku cepurītes apakšas pāri degunam karājās salms. - Ir laiks uzzināt, kas zem visa šā slēpjas. Varbūt no ta mums asiņo deguni. Ja nokāpsim lejā, varbūt atradīsim zārku un tajā vampīru… Mister de Karvalju, vai jums ir miets?
- Kas? - Domingu uztrūkās no pārdomām. - Miets? Nav. Kāpēc vajag?
- Ja tur lejā atradīsim tādu mūžam dzīvu zelli, tad tam sirdī jāiedur miets. Man šī deguna asiņošana šķiet aizdomīga. Vai tikai kāds viņsaules salašņa nebūs mūs noskatījis sev brokastīm.
-Vai jūs beidzot nevarētu turēt muti? - Džeina Parisa salika plaukstas.
-Varu turēt muti, bet tas zellis varēs slēpties savā zārkā.
Domingu rāmi pavilka sāņus mūku.
- Mums jānokāpj pazemē, rinpoče čostimpa. Es nevaru riskēt ar to, ka atkal zem kādas mašīnas ielūst pamats. Mister Heineman! Mazliet apzāģējiet tā cauruma malu!
Man gribējās iet un paskatīties, ko viņi tur dara ar caurumu, bet nevarēju, jo Freds Šorejs 110 "Austrumu gāršām" bija pienācis un noraizējies lūkojās manī.
- Vai varētu dažus vārdus, mister Lorenc?
- Cik tik gribat, - atbildēju, ar vienu aci uzmanīdams, vai mašīna atkal neiegāzīsies kādā ejā.
- Stāvoklis ir tāds, ka… man par kaut ko jaatzīstas.
- Tas būtu?
- Arī man mazliet asiņoja deguns.
Paskatījos, vai viņam nevajag palīdzības, taču viņa seja bija tīra, tur nebija manāma neviena asins lāse. Arī viņa skatiens bija skaidrs, no mistera Šoreja starot staroja laba noskaņa un miers.
-Vai ielikāt cepurē salmus?
- Ieliku.
Mistera Šoreja galvu rotaja tāda pati basku cepure kā misteram Vorlo- kam. Tikai šī bija zila, bet mistera Vorloka - sarkana.
- Tad - kāda ir problēma?
- Tikai gribēju pateikt… mums visiem… hm… tecēja asinis. Tas nav… hm… normāli.
- Leslij! - pēkšņi saklausīju Domingu joprojām ērcīgo balsi. - Nāciet šurp, kur jūs, pie velna, klīstat?
- Esmu šeit. - Gāju pie viņa.
-Paraugieties lejup!
Paraudzījos. Man nācās konstatēt, ka - vai nu čostimpas papīros eja bija vai nebija - te, mūsu acu priekšā tā bija. Turklāt, ne jau kāds nieks. Platums apmēram pusotra metra, augstums - vismaz divi, sienas izmūrētas 110 mani akmeņiem, tāpat arī kāpnes, kas veda pazemē.
- lešu, - Domingu kategoriski noteica. - Kurš gan zina, kas tur lejā ir. Ja pagrabi atrodas zem visa pagalma, remonts var ieilgt. Tad būs jāliek balsti.